Lauma un viņas lelle Brigita

Lauma gulēja savā jaunajā gultiņā un skatījās, kā aiz loga vējš dzenā lapas. Drīz kokos parādīsies sniegs – tikpat balts kā viņas blūzīte un lentes viņas lelles Brigitas matos. Laumai viņa šķita kā princese – tik skaista!
Laumas bālajā sejiņā iemirdzējās divas maziem ezeriņiem līdzīgas acis. Ļauna ragana bija atņēmusi kājiņām spēkus, tā bija stāstījusi māmiņa, bet labā burve dzīvoja tālu. Tai vajadzēja daudz naudiņas. Tāpēc mammīte aizbrauca peļņā, un Lauma palika kopā ar vecmāmiņu.
Vecmāmiņa bija aizgājusi uz tirgu, un Laumiņa istabā bija viena. Pa logu iespīdēja saules stari un apspīdēja uz dīvāna sēdošo lelli Brigitu. Lauma tajā žēli noskatījās. Pēkšņi lelle pati ierunājās.
– Laumiņ, tas nekas, ka esmu tikai lelle, galvenais, ka esmu pie tevis un mēs varam parunāties. Tagad klausies, ko es tev teikšu! Tu varēsi staigāt, tikai tev jāievēro vairāki noteikumi. Tev katru dienu kārtīgi jāpaēd, arī piens jādzer. Jāvingrina kājiņas un jāmācās sēdēt. Apsoli, ka neraudāsi, bet darīsi visu, kas tavos spēkos! – piekodināja Brigita un apklusa.
Laumiņai ļoti gribējās staigāt, rotaļāties ar lelli, sagaidīt māmiņu, tāpēc viņa apņēmās darīt visu, ko teica lelle. Nogurusi no iespaidiem, meitene aizmiga. Pamodusies viņa nevarēja saprast, vai ar Brigitu runājusies īstenībā vai tikai nosapņojusi. “Laikam tomēr viss noticis īstenībā, citādi viņa tik vērīgi manī neskatītos,” sprieda Laumiņa.
No tirgus bija pārnākusi vecmāmiņa un klusām ar kādu sarunājās.
– Nē, Liesmas kundze, viss bez izmaiņām. Bērns neēd, dilst kā mēnestiņš. Bez manas palīdzības pat spilvenos vairs nevar nosēdēt. Veltīgi meita aizbrauca uz Angliju. Ko līdz lielā nauda, ja bērnam nav veselības. Rudenī paredzēta trešā operācija, maz ticams, ka tur kas labs sanāks. Pēc otrās jau saplaka. Nekādas zāles nepalīdz, arī ārsts vairs nezina, kā rīkoties. Nekas meitenei vairs nepatīk. Arī skaistā krustmātes dāvinātā lelle neiepriecina. Vienīgi par tirgū no kādas aklas ubadzes par 90 centiem pirkto pundura lelli gan izrāda īpašu uzmanību. Šī vienkāršā lelle, kuru Laumiņa nosauca par Brigitu, pilnīgi aizēno veikalā pirktās skaistules. Pārējās viņa man lika aizvākt, jo esot dumjas un cita nekā neprotot kā tikai koķetēt ar savu slimīgo skaistumu. Nezinu, ko lai iesāku, – žēlojās Martas kundze.
– Būs labi. Sliktāk ir, ka viņai nav ēstgribas. Varbūt no lauku olām neatteiksies? Māsa atveda, viņai liela saimniecība, pilna kūts ar vistām. Aicināja paciemoties. Es jau brauktu, tikai nebūs, kas aplej puķes, – žēli ierunājās kaimiņiene.
– Brauciet vien, Liesmas kundze, vai nu tīri tā būs, ka galā netikšu. Varbūt arī mazmeitiņai paliks labāk. Kaut tikai ēstu! Tagad pat drīz būs klāt pusdienas laiks, bet viņa nav pat brokastis baudījusi, – Marta vēl pažēlojās.
Lauma pietvīkusi klausījās, ko stāstīja vecmāmiņa, un bailīgi pašķielēja uz Brigitas pusi. “Dzirdēja vai nedzirdēja?” mēģināja uzminēt meitene. “Būs vien jādara, kā lelle lika, citādi arī šovakar Brigita nerunās,” skumīgi domāja Lauma.
Viņa nebija vainīga, ka negribējās ēst. Lai pamēģina kāds cits tikai gulēt, tad redzēs, vai daudz apēdīs! Laumai nekas nepatika. Viņa vēlējās būt kopā ar māmiņu un pastaigāties pa zaļu zālīti. Operāciju viņa nevēlējās, tad jau labāk gulēt un nedarīt nekā.
– Laumiņ!
Nē, viņa nebija pārklausījusies. Runātāja bija lelle.
– Es tevi brīdinu – ja neklausīsi mani, tu nekad vairs neredzēsi māmiņu, jo ļaunā burve tevi paņems uz Nekurienes zemi, no tās neviens vairs neatgriežas. Tāpēc negražojies un sāc ēst! Tici man – tu sāksi staigāt! Ar mani bija tāpat. Sen, sen aizmūžu laikos, kad dzīvoju vēl Dzeltenās ķēniņienes zemē, es saniķojos un aizskrēju projām uz lielo zirgu aploku. Uzkāpu vienam zirgam mugurā un gribēju jāt plašajā pasaulē. Taču zirgs satrūkās un nometa mani zemē. Es ļoti sasitos. Kad pamodos, pār mani bija noliekusies māmiņa un gauži raudāja. Man tāpat negribējās ēst, zuda spēki, gulēju nepakustēdamās. Māmiņa aicināja vislabākos Dzeltenās ķēniņienes ārstus. Neviens nespēja palīdzēt, jo es nevienu neklausīju. Tad pie manis atskrēja mazs, sprogains jēriņš un teica to pašu, ko tagad tev saku es. Notika brīnums! Ļaunā burve atkāpās, paņēma manu slimību un aizbēga Tumsības zemē. Mēs abi ar jēriņu skraidījām pa zaļo zālīti. Uz rudens pusi viņš pazuda, bet es jau pati biju spējīga dzīvot. Tā ka klausi mani, Laumiņ, – jau maigāk ierunājās Brigita.
Laumiņai iedrebējās lūpas, un viņa nočukstēja: – Es negribu, ka tu pazudīsi kā tavs jēriņš.
– Laumiņ, es būšu pie tevis tik ilgi, cik tu vēlēsies, – apsolīja lelle un apklusa.
Istabā ienāca noraizējusies vecmāmiņa.
– Nu, manu taurenīt, vai ēdīsi, vai ēdīsi kaut ko? – viņa mīļi uzrunāja mazmeitiņu.
Laumiņa jau gribēja gražīgi uzmest lūpu, kad, uztvērusi lelles brīdinošo skatienu, apņēmīgi noteica: – Vecmāmiņ, es ēdīšu biezputru, dzeršu pienu. No šīs dienas es arī sēdēšu.
Vecā kundze izbrīnījusies sasita plaukstas un neticīgi pārjautāja: – Bērns, vai tu varēsi?
– Varēšu, vecmāmiņ! – apstiprināja Laumiņa, un viņas vaidziņos iesitās sārtums.
Drīz, vecmāmiņas atbalstīta, Lauma sēdēja spilvenos, pati izēda biezputru, izdzēra glāzi piena.
– Tu vari iet pasaimniekot, – Lauma atļāva vecmāmiņai. – Es pasēdēšu, nekas nenotiks.
Palikusi viena, Lauma darīja tā, kā bija likusi Brigita. Nedaudz pavingrināja roku pirkstiņus, tad mēģināja ar tiem aizsniegt kāju pirkstus. Brītiņu padarbojusies, Lauma atslīga atpakaļ spilvenos. Kad ienāca vecmāmiņa, viņa gulēja ciešā miegā.
No rīta meitene pamodās daudz priecīgāka un spirgtāka. Nomazgājusies vecmāmiņas atnestajā ūdenī, viņa šķelmīgi noprasīja, ko došot brokastīs. Viņa vēlējās biezpienu un mīksti novārītu olu, bet pusdienās izēda šķīvi ar sakņu zupu. Neaizmirsa arī vingrināties. Pēc pāris nedēļām lelle ierunājās atkal: – Laumiņ, man prieks par tevi! Šodien palūdz savai vecmāmiņai, lai palīdz nolaist uz grīdas kājiņas.
Meitene darīja, kā lika. Sākumā bija grūti un neierasti sēdēt. Taču ar katru dienu palika labāk. Pēc pāris nedēļām Laumiņa sajuta kājās sāpes. Viņa izbijās, bet Brigita nomierināja, sakot, ka tajās atgriezusies dzīvība. Vēl pēc nedēļas viņa jau varēja, vecmāmiņas atbalstīta, piecelties kājās.
Tā pagāja diena pēc dienas. Lauma neatlaidīgi vingrinājās. Viņai ļoti gribējās aiziet līdz logam, paskatīties ārā, kur jau pastaigājās vasara. Vecmāmiņa nevarēja vien nopriecāties par mazmeitas pozitīvajām izmaiņām. Pat ārsts izbrīnā nogrozīja galvu. Viņš bija daudz šajā pasaulē pieredzējis, taču uz to, ka šī meitene, kura nelaimīgi paskrēja zem mašīnas, pēc gada būs tik žirgta, gan necerēja. Uzmanīgi iztaustījis Laumas mugurkaulu, viņš secināja, ka notikušas būtiskas pārmaiņas.
– Šķiet, ka tiešām būs noticis neiespējamais un bērnam nevajadzēs trešo operāciju. Pāragri gan priecāties, bet rādās, ka svaru kausi sliecas par labu Laumiņai, – priecājās ārsts.
Uzslavējis slimnieci un devis papildu norādījumus, ārsts atvadījās. Pēc vizītes vecmāmiņa aizgāja atpūsties. Arī Lauma iepriecināta iemiga. Kad pamodās, logā spīdēja saule un koku lapotnēs draiski rotaļās saules zaķēni.
– Laumiņ, pēc launaga posies pie loga, – smaidot ierunājās lelle Brigita. – Tikai nedari to viena pati, – viņa vēl piekodināja.
Gaidot šo brīdi, Laumai pat ēst negribējās, taču viņa paklausīgi iztukšoja jogurta trauciņu. Vecmāmiņa aplika meitenei mīļāko jaciņu, un gājiens varēja sākties. Soli pa solim abas tuvojās logam. Beidzot varēja izliekties ārā pa atvērto logu. Meitene izbrīnīta raudzījās: kāds tur plašums, kāda kustība! Mašīnas brauca, bērni skrēja, lidoja putni. Visa pasaule uzgavilēja Laumiņai. Meitene jau gribēja vēl pie lelles, bet viņu atturēja tās noraidošais skatiens. Lauma saprata, ka jānāk vienai.
“Tad atbrauks māmiņa,” sapņaini domāja meitene, jau atrazdamās gultiņā.
Lauma katru dienu kopā ar vecmāmiņu gāja pie loga. Pieturēdamās pie krēsla, meitene kājās stāvēja jau viena pati. Reiz viņa to darīja bez pieturēšanās. Tā viņu pārsteidza ārsts, kurš atkal bija atnācis apraudzīt savu mazo slimniecīti.
Viņš labi atcerējās dienu, kad Laumu ar ātrās palīdzības mašīnu atveda uz slimnīcu. Bija nepieciešama steidzīga operācija. Toreiz nebija nekādu cerību, ka bērns izdzīvos: ja arī tā notiks, tad būs kopjama visu mūžu. Pēc otrās operācijas stāvoklis tikai pasliktinājās. No ārzemēm atbraukušais kolēģis gan tik drūmi nedomāja, tikai sprieda, ka Laumu vajadzētu ievietot speciālajā bērnu klīnikā. Tas gan daudz maksātu, bet garantēja Laumai dzīvību un pārvietošanos ratiņkrēslā. Ja notiktu brīnums, tad arī minimālu pārvietošanos ar atbalsta spieķi. Laumas mamma, daudz nedomādama, devās piedāvātajā darbā uz Angliju. Meitenei to vēlāk bija paskaidrojusi vecmāmiņa. Laumai ļoti sāpēja sirsniņa, ka nebija klausījusi māmiņu, bet viena pati izskrējusi uz ielas. To viņa bija darījusi tāpēc, ka mammīte nesolījās uzreiz iet kopā ar viņu uz kafejnīcu. Tad arī notika lielā nelaime...
“Kā man gribas staigāt! Bet, ja jau lelle Brigita apsolīja, tad tā arī būs,” jau laizdamās miegā, domāja Lauma.
Vecmāmiņa rakstīja meitai vēstuli par priecīgajām pārmaiņām mājās un lūdza pēc iespējas ātrāk atgriezties. Nu vairs nebija šaubu, ka Lauma staigās. Arī ārsts par to bija pārliecināts. To apstiprināja arī rentgena izmeklējumi.
Kādu dienu pie durvīm zvanīja. Lauma pati lepni atvēra durvis. Pa tām ienāca kāds māmiņas paziņa. Laumai Arņonkulis ļoti patika, tikai māmiņa bija uz viņu saskaitusies un negribēja vairs draudzēties. Viņi priecīgi apsveicinājās un kā jau labi draugi prātīgi aprunājās pa dzīvi. Lauma neslēpa, ka gaida mājās māmiņu. Arņonkulis piekrītoši pamāja ar galvu. Ienāca vecmāmiņa un aicināja abus pie galda. Arnis bija atnesis kliņģeri. Viņi sēdēja trijatā un omulīgi baudīja cienastu, kad iezvanījās telefons. Vecmāmiņa atgriezās ar priekā starojošām acīm: pēc divām dienām mājās būšot Laumas mamma.
– Liepkalna kungs! – viņa uzrunāja Arni. – Vai jūs nebūtu tik laipns un neizlīdzētu ar mašīnu? Laine atlidos ar lidmašīnu.
– Protams, Laines mamma, tikai pasakiet laiku, un es būšu klāt! – priecīgs, ka atkal varēs redzēt mīļo seju, atbildēja Arnis.
– Mamma būs mājās! – priecājās Lauma.
– Jā, bērniņ, beidzot visi atkal būsim kopā! – piebalsoja vecmāmiņa. – Tagad gan ej atpūsties, ka netiek par daudz! Es aiziešu pie kaimiņiem un pastāstīšu labo ziņu, – to teikusi, viņa izgāja.
Laumai to tikai vajadzēja. Palikusi viena, viņa gāja pie lelles Brigitas.
– Labdien! – bijīgi ierunājās Laumiņa. – Es ļoti pateicos, ka tu man palīdzēji! Bez tevis es nestaigātu. Tomēr man bail, ka tu no manis aiziesi. Bez māmiņas es ļoti gribu tevi.
– Laumiņ, tu būsi kopā ar mani tik ilgi, cik ticēsi brīnumam, – atbildēja lelle Brigita.
Kad ienāca vecmāmiņa, Laumiņa rātni stāvēja pie loga.
– Laumiņ, tagad ej atpūsties! Rīt mēs abas par godu māmiņas atbraukšanai cepsim torti. Liesmas kundze arī beidzot gatavojas braukt uz laukiem, mums būs jāaplej puķes, – priecīgi stāstīja vecmāmiņa.
– Vecmāmiņ, man gribētos, lai Arņonkulis ir mans tētis, – negaidot ierunājās Lauma.
Uzrunātā nogrozīja galvu un visā nopietnībā paskaidroja, ka tā nevarot gribēt, jo nezinot Arņonkuļa domas. To dzirdot, Lauma lepni atbildēja, ka tieši par to viņi esot abi runājuši un onkulis esot piekritis. Tagad tikai jāzina māmiņas domas. Vecajai kundzei nebija, ko piebilst. Arī viņa labprāt redzētu blakus Lainei nopietno Arni. Viņa tā arī nesaprata, kāpēc abi saskaitās, kāpēc meita atteicās no drauga palīdzības. Tagad viņa cerēja, ka beidzot abi salīgs mieru.
Rīts atnāca spirgts. Pēc brokastīm abas ķērās pie tortes cepšanas. Vecmāmiņa Laumai uzticēja garnēšanu. Viņa uzklāja tīru galdautu, vāzē ielika ziedus. Arnis atveda abām ķiršus. Vakarā Lauma ilgi nevarēja aizmigt. Naktī viņa vairākas reizes pamodās.
– Laumiņ, guli, citādi rīt būsi slima un nevarēsi braukt pretī māmiņai! – aizrādīja lelle.
Meitene paklausīgi aizvēra acis un aizmiga. Otrā rītā Lauma piegāja pie lelles Brigitas un pačukstēja tai, ka ņems līdzi. Lelle piekrita, tikai piekodināja, lai Laumiņa nepārsteidzas, ieraugot māmiņu. Meitene nevarēja vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā. Vienu brīdi viņa domāja, ka būs apstājies pulkstenis. Taču vecmāmiņa apgalvoja, ka laikrādis esot precīzāks par precīzu. To pašu apstiprināja Arņonkulis. Laumiņai cits nekas neatlika kā pacietīgi gaidīt.
Beidzot viņi varēja doties ceļā. Arnis atvēra mašīnai durvis un palīdzēja abām iekāpt. Laumiņa ar lelli novietojās uz priekšējā sēdekļa: bija taču tik daudz, ko redzēt...
Sagaidītāju pulkā Laine viņus pamanīja uzreiz. Pašā priekšā stāvēja Lauma un lēniem soļiem, tomēr stabili nāca viņai pretī. Rokās viņa cieši turēja savu uzticamo draudzeni lelli Brigitu.
— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Mūža skaistie zelta graudi 5

    Mūža skaistie zelta graudi

    (Turpinās no 1.lappuses)Lūcija Sāgameža-Nāgele ir viena no tām alūksnietēm, kuras tālajā 1945.gadā Alūksnes vidusskolā (šobrīd Ernsta Glika Alūksnes...

  • Aicina uz salidojumu Vidagā

    D.Ozoliņa Apes vidusskolas izglītības programmu realizēšanas vietā Vidagā 15.jūnijā notiks salidojums, kas būs veltīts Sikšņu skolas 170 gadu...

  • Plāno veidot Apes muzeju  apvienību

    Plāno veidot Apes muzeju apvienību

    Apes novadā ir iecere veidot Apes muzeju apvienību kā jaunu muzeju ar vienotu krājumu, bet dažādām eksponēšanas vietām pagastos. Jaunajā muzeju...

  • Sievišķība ir skaista! 7

    Sievišķība ir skaista!

    Atverot drēbju skapi, sievietes bieži vien saprot, ka nav ko uzģērbt. Tā jau ir sava veida klasika. Alūksniete Antra Reismane lieliski prot parādīt,...

  • Meistarklasē apgūst pavāru stiķus

    Meistarklasē apgūst pavāru stiķus

    Smiltenes tehnikuma Alsviķu teritoriālajā struktūrvienībā trešdien jaunajiem pavāriem norisinājās meistarklase, ko vadīja SIA “Pētersīlis” kafejnīcas...

  • Gaida pieteikumus vasaras nometnēm

    Alūksnes novada pašvaldības Izglītības pārvalde ir izsludinājusi Alūksnes novada bērnu un jauniešu vasaras nometņu projektu konkursu.Lai pretendētu...