Leduslāči un eskimosi latviski nerunā

Latviju Grenlandē dzīvojošais latviešu izcelsmes fotogrāfs, rakstnieks, lektors, TV programmu un filmu producents Ivars Sīlis apceļoja šāgada oktobrī, lai stāstītu par dzīvi uz pasaulē lielākās salas - Grenlandes.

Latviju Grenlandē dzīvojošais latviešu izcelsmes fotogrāfs, rakstnieks, lektors, TV programmu un filmu producents Ivars Sīlis apceļoja šāgada oktobrī, lai stāstītu par dzīvi uz pasaulē lielākās salas - Grenlandes, ko raksturo skarbā daba, trakie kamanu braucieni, piedzīvojumi lāču un ziemeļbriežu medībās.
"Ceļojumu es dēvēju par "Latvijas tūri", tās laikā iepazinos ar Latvijas ģeogrāfiju un topogrāfiju, pilsētām un tautiešiem. Man bija iespējams papildināt arī latviešu valodas zināšanas, jo leduslāči un eskimosi diemžēl latviski nerunā, tāpēc es bieži jutos tā, it kā lēktu latviešu valodas jūrā, nezinādams, kā atkulšos atpakaļ krastā. Esmu iekārtojis pierakstu burtnīcu, kurā atzīmēju katru retāk dzirdētu latvisku vārdu," stāstījumu sāk Ivars Sīlis, kurš pirms apmešanās Dienvidgrenlandē daudzus gadus pavadījis ziemeļos pie polārajiem eskimosiem. Viņš ļauj paturēt rokās zābakus, kas darināti no leduslāča ādas, un nosauc tos par eskimosu čībām, tās viņi valkā basās kājās.
Kļūst uzticīgs Grenlandei
"Vārds un uzvārds norāda, ka neesmu dzimis kā eskimoss aukstos Ziemeļos. Mans šūpulis ir kārts Madonas rajona Vestienas pagastā. Kara laikā kopā ar vecākiem nonācu Dānijā Kopenhāgenā, tur izaugu un ieguvu izglītību, bet manī radās vēlēšanās pašam pasaulē pieredzēt kaut ko eksotisku, nevis visu iepazīt no grāmatu lappusēm. Sākumā domāju, ka došos uz Dienvidameriku, tad izšķīros par labu Grenlandei, jo tā pieder Dānijas karaļvalstij. Lai nokļūtu vienā no pilsētām, braucu ar nelielu zvejnieku kuģi. Stāvēju blakām stūrmanim un, vērojot apkārtējo dabu, jutos kā varens vīrs, kas iebrauc pasakainā grāmatā. Visapkārt mierīga zila jūra un balti ledus kalni, aiz tiem lēnām aust saule. Izkāpjot krastā, ieskatījos slīpās, brūni mirdzošās actiņās un biju pārdots uz mūžu šai zemei, šiem cilvēkiem un viņu dzīvesveidam," stāsta I.Sīlis.
Izvēlas avantūru un brīvību
"Ģeofizika bija tā nozare, kurā vēlējos strādāt, tomēr darbs izrādījās vienveidīgs un monotons. Katra diena pētnieciskajā stacijā pagāja mērījumu nolasījumos un dažādos aprēķinos, bet aiz loga valdīja cita pasaule, tajā bija suņu ragavas, eskimosi ar saules un sala nobrūninātiem vaigiem, tur skanēja viņu balsis, suņu rejas un roņādas pātagu plīkšķi. Man viss bija eksotika - lāčādas un valzirgu ilkņi, tāpēc 1967.gada 17.februārī uzteicu darbu stacijā," atceras piedzīvojumu meklētājs. Februāra diena bija piemērota jaunas dzīves sākšanai, jo pēc četrus mēnešus ilgas polārās nakts atgriezās saule. Suņu vilktā pajūgā Ivars salicis nelielo iedzīvi, šaujamieročus, harpūnu un divas grāmatas, no tām viena bijusi Bībele, otra - "Mīlestības ABC".
"Tad 14 suņu pajūgam uzsaucu: "Hak!", kas nozīmē: "Velciet!" Aiz sevis atstāju lielu māju, mēneša algu un drošību. Mani gaidīja avantūra un brīvība, kurai esmu palicis uzticīgs arī šodien," viņš piebilst, iesakot vienmēr sekot savam sapnim, lai vēlāk neizlēmību nenāktos nožēlot.
Vēlēšanās izteikties bildēs
Ivars daudzus gadus ceļojis kopā ar eskimosu medniekiem, pats kļūdams mednieks, un piedalījies dažādās polārajās ekspedīcijās, lai iespējami vairāk iepazītu arktisko pasauli.
"Man radās vēlēšanās izteikties fotogrāfijās. Arī bērnībā daudz zīmēju. Vispirms es fotografēju ar acīm un sirdi, tikai pēc tam ar kameru. Bildes nosūtīju izdevumiem "National Geographic Magazine", "GEO", "Štern" un citiem. Izdevējiem tās patika, tāpēc vairāk nekā desmit gadus sūtīju fotogrāfijas, bet radās vēlēšanās dzīves ceļā uzbūvēt lielāku un paliekošāku ēku nekā reportāžas. Sāku nodarboties ar grāmatu rakstīšanu. Uzskatu, ka profesionāli spēlēju klavieres ar trīs taustiņiem. Tie ir - grāmatas, dokumentālās filmas un fotogrāfijas," secina piedzīvojumu meklētājs, kurš vienlīdz labi pārvalda septiņas valodas un ceļo, lai kaut ko piedzīvotu.
Eskimosi orientējas pēc saules un mēness
"Tikko bija beigusies polārā nakts. Ar eskimosu vārdā Kagunnaks sarunājām doties lāču medībās. Dzīvoju mazā miestiņā, tajā bija 90 iedzīvotāji. Tur nebija ne elektrības, ne dāmu frizētavas. Lai tiktu pie frizūras, pietika ar sveci un šķērēm. Tikko ierados ciematā, sākās pamatīga sniega vētra. Tā ilga trīs nedēļas. Tas nozīmē, ka nevar izmantot suņu pajūgus, tāpēc visi iedzīvotāji sēdēja mājās un spēlēja kārtis vai no valzivju ilkņiem gatavoja suvenīrus.
Lāci iespējams nomedīt tikai tad, ja ir tam speciāli trenēti suņi. Tos trenē tā, ka viens no medniekiem uzvelk mugurā lāčādu un, pārvietojoties pa ledu, imitē dzīvnieka kustības. Lācis liek uz priekšu reizē vienas puses abas ķepas. Pārējie mednieki kūda suņus. Tad viņi palaiž suņus vaļā un vēro, kā tie uzvedas. Suņus salīdzinu ar cilvēkiem, jo katrs suns ir individualitāte un personība. Daži zināmā atstatumā seko notiekošajam, bet ir arī agresīvie. Ja otro ir daudz, tad medniekam ātri vien jāatbrīvojas no lāčādas. Kagunnakam bija labi, medībām piemēroti suņi. Kad pajūgos devāmies projām, aiz mājokļu aizsalušajiem logiem vīdēja bērnu sejas. Viņi nezina, kad tēvi atgriezīsies - pēc nedēļas, divām vai pēc mēneša. Medniekiem nav līdzi nekādu saziņas līdzekļu, bet neviens par viņiem neuztraucas, jo zina, ka viņi ir meistari savā baltajā pasaulē. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka tu sēdi suņa pajūgā un visa plašā, brīvā pasaule guļ tavā priekšā. Eskimosi orientējas pēc saules, mēness un vējiem. Jūras ledus, kur devāmies medīt leduslāčus, nav sasalis tā kā ezeros. Tas ir plāns un kustās, tāpēc tajā ir daudz plaisu, kas sasalst un atkal atveras. Suņi bieži vien iekrīt šajās plaisās, tad tos izvelk. Dzīvnieki izvārtās sniegā un to kažoki atkal ir sausi," stāsta I.Sīlis. Dzeršanai mednieki izmanto ūdeni, kas strāvo no ledus kalniem, to vecums mērojams gadu tūkstošos.
Medniekiem iesnīcas nepiedāvā
Cerībā nomedīt leduslāci, paiet daudzas dienas un naktis. Nakts pārlaišanai mednieki no pajūgiem un to pārsegiem izveido mājokli un, laiku īsinot, atceras dažādus piedzīvojumus.
"Eskimosos valda dzīvesprieks. Viņiem patīk smieties. No smaidiem eskimosu sejas kļūst skaistas. Medniekiem ir trīs temati, par kuriem viņi runā - par medībām, vēlreiz par medībām un par sieviešu medībām. Iemesls, kāpēc devāmies lāču medībās, nav kāre pēc trofejas, lai to vēlāk stiprinātu pie sienas, bet tāpēc, lai dabūtu materiālu zābakiem un siltām lāčādas biksēm, kuras maina pēc četriem, pieciem gadiem. Ir nepieciešams izgatavot arī kamikus. Tie ir garstulmaini zābaki no spalvainas roņādas. Zoles darinātas no skūtas bārdainā zaķroņa ādas. Tās ir ne tikai stīvas, bet arī neparasti gludas. Tiklīdz biju iemaucis kājas kamikos, izgāju no mājas un grasījos soļot savā parastajā, nevērīgajā gaitā, vispirms liekot papēžus. Taču bija kamiki un sniegs, tāpēc jau nākamajā mirklī kājas rādīja uz debesīm un es atsitos pret sasalušo zemi. Sapratu, ka jāmācās no eskimosiem, visu ķermeņa svaru pārmaiņus liekot no vienas kājas uz otru, sperot soli ar visu pēdu uzreiz. Ir jāsajūt viegli nelīdzenumi un jāizvairās no slideniem laukumiem.
Pēc nedēļu ilgas braukšanas pamanījām svaigas lāča pēdas, tām kādu laiku sekojām. Bet vienmēr jau neiet kā mācītāja sprediķī. Sākās vētra un pēdas aizputināja. Meklējumus vajadzēja sākt no jauna. Trīs dienas vēlāk atkal ieraudzījām leduslāča pēdas, kas liecināja, ka tas ir ļoti liels dzīvnieks. Tām sekojām trīs dienas, pēdas kļuva aizvien svaigākas. Eskimosi ar īpašu saucienu "či, či" lika saausīties suņiem. Runājām čukstus, jo leduslācis sadzird desmit kilometru attālumā. Suņi sāka skriet aizvien ātrāk, bet, kad iztālēm ieraudzījām lāci, mednieki, pārgriežot virvi, atbrīvoja labākos medību suņus, lai tie ielenktu leduslāci, kas ir gudrs. Lai aizstāvētos, dzīvnieks ar muguru atspiežas pret ledus kalna sienu. Sākas nāves deja. Mednieki raida šāvienus, no tiem vienu - dzīvnieka kaklā. Tiklīdz lācis ir nošauts, pārliecināmies, ka lielākā daļa suņu, baidoties no briesmām, ir slēpusies aiz ledus kalniem, bet tagad kopā ar varonīgajiem svin uzvaru, metoties plosīt lāci. Laukā ir mīnus 40 grādi, tāpēc medniekiem, novelkot dzīvniekam ādu, jārīkojas ātri. Arī suņiem jāļauj paēst silto lāča gaļu. Izdzirdot pirmo mudinājuma saucienu par uzbrukumu lācim, suņi zina, ka viņus gaida kaut kas silts un garšīgs," stāstītājs iztēlē skata redzēto.
Arī braukšanu suņu pajūgā viņš neuzskata par garlaicīgu, jo tā, ļaujot braucējam iegrimt sevī aiz mīkstās lapsādu cepures malas, izklaidīgi sūkājot lāsteku, kas karājas ūsās, ļauj domām lidot skaidri un asi kā kaiju spārniem. Vienīgās skaņas ir suņu elsas, slieču čīkstoņa saltajā sniegā un rets pātagas plīkšķis, kas atgādina kādam sunim viņa uzdevumu šajā dzīvē.
Roņi - eskimosu dienišķā maize
Grenlandē vasara ilgst divus mēnešus. Ziemai pieder atlikušie desmit. Vasarā uzzied puķes, kas līdzinās maziem spilventiņiem. Tās nav garākas par desmit centimetriem, bet polārajos apstākļos, kur ir tikai sniegs, ledus un klintis, tās šķiet skaistākas un eksotiskākas par rozēm. Vasarā lāču mednieki no ragavām pārceļas uz kajakām - šaurām laiviņām, lai dotos medīt roņus. I.Sīlis stāsta, ka tā ir neatkārtojama sajūta, - kajakā slīdēt pa ūdeni, klusumā saklausot, kā šņāc un ķīvējas roņi. Tas ir tā, it kā airētu pa izkausētu sudrabu. Roņi ir eskimosu dienišķā maize. Golfa straumes dēļ dažviet okeāna krasts neaizsalst, tāpēc tā tuvumā izvietojušās zvejnieku pilsētiņas. Daudzi zvejnieki dzīvo nelielās mājiņās, tajās vienā telpā atrodas istaba un virtuve. Tur sadala arī nomedītos roņus, tāpēc telpā valda nepatīkama smaka. Ir pieņemts, ka roņu mednieki ož pēc roņa, zvejnieki - pēc zivīm. Grenlandiešu galvenā nodarbošanās ir zvejniecība. Zvejā brauc ar dažāda lieluma laivām, bet tralerus izmanto galvenokārt garneļu iegūšanai.
Daba valda pār cilvēku
Blakām mazajām zvejnieku mājām atrodas modernas ēkas, ģimenēm ir televizors, videoaparatūra un citas ierīces. "Šķiet, ka pat zīdaiņi te šodien piedzimst ar mobilo telefonu rokās, tāpat kā Latvijā," joko Ivars.
"Daļai cilvēku atšķirībā no polāreskimosiem ir strukturēta dzīve. To lielo brīvību, ko es piedzīvoju pie viņiem, šodien var izbaudīt neliels skaits," viņš piebilst. Grenlandē no vienas pilsētas uz otru nav ceļu, tāpēc tie, kas iegādājušies automašīnu, labākajā gadījumā ar to var braukt tikai pa pilsētas ielām, jo ārpus tām ir gan šļūdoņu atstātās pēdas, gan fjordi, kas mēdz būt plati un dziļi. Arktiskos apstākļos daba valda pār visu - cilvēkiem, kuģiem un dzīvniekiem. Ivars stāsta par kādu senu, no šķeltiem akmeņiem celtu baznīcu klajā vietā, kur pēdējās kāzas notikušas 1408. gadā. Neviens nevar pateikt, kāpēc kopš tā laika no Grenlandes pazuduši te ieceļojušie islandiešu pēcteči. Šodien Grenlandē dzīvo dažādu tautību ļaudis. Daļa līdzinās eskimosiem. Ar apaļām, saules nobrūninātām sejām. Daļā plūst arī dāņu asinis.
"Tautu klejojumi Arktikā ir fantastiski, jo mednieku tautas ir pārsteidzoši mobilas un īsā laikā pieveic milzu attālumus. Tomēr esmu sapratis, ka aiz katra apģērba slēpjas cilvēks ar cilvēciskām jūtām un rakstura iezīmēm."
Kapracim gadās kļūdīties
Pirms 24 gadiem Grenlandē, izveidojot pašvaldības, sākās kultūras uzplaukums. Daudzi ziemeļu mākslinieki idejas meklēja pagātnē, daudzi meklēja paši savu ceļu. Atvēra trīs ģimnāzijas, tas turienes ļaudīm bija kaut kas jauns. Jauniešiem tās pavēra durvis uz augstskolām un citām ziemeļvalstīm. Diemžēl viss vēl nav sasniegts, jo šodien Grenlandē ir tikai trīs procenti cilvēku ar augstāko izglītību.
Grenlandē ir luterāņu ticība. Luterānisms ieviesa jaunas mirušo apbedīšanas tradīcijas. Sākotnēji eskimosi novietojuši mirušos uz augstām klintīm, apliekot ar akmeņiem, bet dāņu misionāri noteica tos apbedīt zemē.
"Ja kapracis ir gudrs, tad vasaras nogalē viņš apciemo veco ļaužu namus, lai apzinātu, cik kandidātu varētu būt viņa darbam. Kamēr sasalums vēl nav pārāk liels, viņš izrok kapus, kas gaida tos, kam tajos jāgulstas. Kapracim gadās kļūdīties, tad kaps jārok ziemā, bet tas ir ilgstošs un nogurdinošs darbs," stāsta Ivars.
Jaunie laiki ienākuši ne tikai izglītībā un ticībā, bet arī leduslāču mednieku sabiedrībā, suņu pajūgus nomainot ar ātrām sniega kamanām. Eskimosi tās uzskata par traku izgudrojumu, kas pārāk daudz trokšņo un smird, bet ar tiem iespējams ātrāk pārvietot ievērojami smagākus vezumus. Tomēr kalnos tie nevelk, tāpēc suņi ir un paliek neaizstājami. Izrādās, lai prasmīgi vadītu suņu pajūgu, ir vajadzīga suņu pajūga vadītāja apliecība, kuru, kā stāsta Ivars, nevar dabūt 16 stundās, jo prasme rīkoties ar pajūga ātruma pārslēgu - suņu pātagu - nav vienkārša.
"Tas ir izjūtas un tehnikas jautājums. Kustība sākas no apakšdelma, caur lokanu plaukstas locītavu pāriet uz tievu, elastīgu oškoka kātu, kas nosvelpjoties sūta astoņus metrus garo pātagu lēzenā lokā. Es varēju uzšaut slinkam sunim pa kreiso gurnu, nošvīkstināt to pajūga sānos, dodot signālu pagriezties. Varēju noplīkšķināt pātagu ejot, skrienot, sēžot kamanās, sānvējā un vētrā, arī uz aizmuguri," stāstnieks demonstrē suņiem domāto pātagu.
Lāči saņem kaifu zinātnes labā
Ivars leduslāci salīdzina ar mūžīgo klejotāju, kuru var sastapt visā Grenlandē. Jau no izskata viņš iemācījies noteikt lāča dzimumu, barojumu un aptuvenu vecumu, zināmā mērā arī temperamentu un uzvedību, bet, lai noteiktu ziemeļu karaļa veselības stāvokli, viņam ciskā vai kaklā jāsaņem bulta ar anestēzijas līdzekli. To iespējams izdarīt tikai no zemu lidojoša helikoptera. Kamēr lācis pusstundu "ķer" kaifu zinātnes labā, tam pārbauda zobus, izvelkot kādu rudimentāru zobu dzīvnieka vecuma noteikšanai, paņem kumšķīti apmatojuma dzīvsudraba analīzēm, no stilba iekšpuses vēnas ņem asins paraugus trīs mēģenēs, piestiprina ausu marķierus un to pašu numuru ietetovē lācim augšlūpas iekšpusē.
"Mēs sekojām resnam, temperamentīgam lācim. Piecpadsmit minūtes pēc tam, kad biju trāpījis tam kreisās ciskas priekšpusē, lācis, kā plānots, nogūlās sniegā. Kopā ar veterināru tuvojāmies lācim. Es nevērīgi soļoju, nolaidis šķēpu labajā rokā, pārkāpjot visus drošības pasākumus, jo biju pārliecināts, ka nekļūdīgi zinu, kad lācis iemidzināts, kad ne. Devos tieši pie lāča un skaidrā latviešu "valodā" iespēru tam no mugurpuses. Spēriena sekas bija negaidītas. Lācis uztrūkās kājās, pagriezās pret mani un lēca. Es apsviedos riņķī un drāzos atpakaļ. Pēc desmit metru uzbrukuma lācis spēji apstājās, apgriezās uz aizsoļoja, aiztaupot man pirmo īsto nelaimi dzīvnieku iezīmēšanas operācijā. Izrādījās, ka mans šāviens bija trāpījis gūžas kaulu un tā šķēpele aizsprostojusi bultas adatu kā korķis. Lācis nebija dabūjis ne pilienu narkozes. Mēs bijām piegājuši klāt nogurušam, taču modram lācim, apmēram piecus gadus vecai mātītei, kas svēra 320 kilogramus," Ivars atceras bīstamo pārdzīvojumu un pieļauto paviršību.
Viņam nācies leduslāci ne tikai iezīmēt, bet arī elpināt. Dzīvniekam, saņemot pārāk lielu narkozes devu, tas iemieg pārāk dziļi un var gadīties, ka vispār nepamostas, tāpēc jāveic mākslīgā elpināšana. Lācis guļ uz sāniem. Trīs vīri cieši ieķeras ar rokām lāča kažokā un līdzīgi plēšām, paceļ dzīvnieka sānus uz augšu un atlaiž atpakaļ. Tas ilgst apmēram pusstundu, tad lācis sāk elpot pats. Par leduslāčiem Ivars varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu, jo tie pieder pasaulei, kuras izpētē iesaistās retais.
"Esmu laimīgs, ka paspēju pieredzēt lielo brīvību!" saka Ivars Sīlis.
Fakti
- Ivars Sīlis ir dzimis 1940.gadā Rīgā. Uzaudzis un ģeofizikas inženiera izglītību ieguvis Dānijā. Pēc trīs gadu darbošanās ģeofizikas jomā Ziemeļgrenlandē 1967.gadā, pametot klimatiskās tabulas un līdzi ņemot bisi un videokameru, viņš sēstas suņu kamanās un dodas līdzi eskimosiem lāču medībās, lai iepazītu Grenlandes dabu, cilvēkus un zvērus.
- Turpmākajos gados I.Sīlis specializējas polārajā fotogrāfijā un piedalās ekspedīcijās, būdams vairāku zinātnisku ekspedīciju vadītājs un konsultants Grenlandē, Kanādā un Svalbardā.
- 1976.gadā par savu dzīvesvietu viņš izvēlas pilsētu Kakortoku, kas atrodas Grenlandes dienvidu daļā, no turienes viņš pastāvīgi dodas arktiskajos ceļojumos un fotografē starptautiskiem preses izdevumiem, producē dokumentālās filmas un raksta grāmatas.
- Grāmata "Vēstules no Arktikas" ir pirmā I.Sīļa grāmata Latvijā. No dāņu valodas to tulkojusi Dace Deniņa. Izdevuma atvēršanas svētki notika 31.oktobrī Rīgā. Grāmata aptver laika posmu no 1964. līdz 2001.gadam. Autors, it kā rakstīdams vēstules draugam, grāmatā stāsta par neparasto dzīvi arktiskajos reģionos, par skarbo darbu un piedzīvojumiem, polārajām naktīm, fjordiem, sniegu, leduslāču un ziemeļbriežu medniekiem, kā arī par daudz ko citu. Izdevums papildināts ar autora ilustrācijām.
- I.Sīlis sarakstījis 13 grāmatas. Precējies ar grenlandiešu mākslinieci - gleznotāju Aku.
______________
Izmantotas autora fotoilustrācijas grāmatai "Vēstules no arktikas"

Citu datumu laikraksti

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    O.Vācieša jubileja. 29.novembrī pulksten 15.00 Alūksnes rajona Trapenes kultūras namā - O. Vācieša atceres pasākumi.O.Vācieša jubileja - 29.novembrī...

  • Var iepazīties ar Tibetas mākslu

    Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada 18.janvārim var aplūkot izstādi "Tibetas māksla Ķīnā".Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada...

  • Latvijas rasols ir Ginesa rekordu grāmatā!

    "Lielāko rasolu, kura svars bija 3277 kg, savā 10 gadu jubilejā pagatavoja uzņēmums Spilva (Latvija) 2002. gada 1. septembrī starptautiskajā izstāžu...

  • Laurencenes iela nav privātīpašuma teritorija

    Laikraksta "Alūksnes Ziņas" birojā vērsās mūsu lasītājs ar jautājumu, vai starp divām daudzdzīvokļu mājām Alūksnē, Laurencenes ielā, ir iespējams...

  • Ikviens dzīvnieks prasa gan mīlestību, gan rūpes

    Katrs kārtīgs suņu un kaķu īpašnieks regulāri gādā par mīluļu labklājību. Ikdienas gādība par mazajiem draugiem izpaužas rūpēs par tiem.Katrs kārtīgs...

  • Uzzini, kas ir granžs

    Šonedēļ žurnālā "Ieva": saruna ar "Rīgas Laika" redaktoru Uldi Tīroni, kurš apgalvo, ka šī ir pēdējā intervija sieviešu žurnālam.Šonedēļ žurnālā...

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    Svētku pasākumi. 15.novembrī pulksten 19.00 Gulbenes rajona Beļavas tautas namā - svinīgs svētku pasākums: konkursa "Sakoptākā sēta Beļavas pagastā...

  • Atmiņas par Ziemeļvāciju atdzīvojas

    Kad dienas kļuvušas īsākas, bet tumšie vakari garāki, rokas neviļus sniedzas pēc fotoattēliem un atklātnēm plauktos.Kad dienas kļuvušas īsākas, bet...

  • Atklāj lupatu segu izstādi

    Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā vakar atklāja izstādi "Pūrs", kurā apskatāmi Tautas lietišķās mākslas studijas "Rītausma" darbi un Taigas...