Lēģerniekos katrs dzīvo, kā māk

Ej, kur iedams, brauc, kur braukdams, Latvijā it visur līdzās skaistām un lepnām mājām varēs atrast pamestas un pussabrukušas būdiņas, līdzās pārticībai un pilnībai mitīs pamestība un postaža.

Ej, kur iedams, brauc, kur braukdams, Latvijā it visur līdzās skaistām un lepnām mājām varēs atrast pamestas un pussabrukušas būdiņas, līdzās pārticībai un pilnībai mitīs pamestība un postaža. Līdzīga situācija vērojama arī Jaunannas pagasta Lēģerniekos, kuros nonākam, pārbraucot pāri Pededzes upei un izbraucot cauri mežam.
Pa labi paliek skaistā Jaunannas muižas medību pils, kuru līdz šim apsaimniekoja Annas mežniecība, skatam paveras plaši lauki, kuros vasarā zaļo mieži un rudzi, un lauku vidū ik pa gabaliņam vīd mājas ar saimniecības ēkām.
Jaunannas pagasta padomē noskaidrojām, ka Lēģerniekos ir diezgan daudz iedzīvotāju. Darba meklējumos vietējie dodas uz Jaunannu vai Alūksni. Tomēr ir arī cilvēki, kas saimnieko savās zemnieku saimniecībās. Lēģernieku zemnieki pārsvarā nodarbojas ar piena lopkopību.
Ar pensiju vien neiztikt
Kā apstiprinājums tam ir arī Jānis Gritāns, kurš saimnieko savā piemājas saimniecībā. Viņa sieva Agafija stāsta, ka viņu saimniecībā ir četras govis un trīs teļi. Slaukumu saimnieki nodod piena pārstrādes uzņēmumā akciju sabiedrībā "Limbažu piens".
"Mēs esam mazi saimnieki. Manā īpašumā ir 16 hektāri zemes un 3,5 hektāri meža. Sējam graudaugus, bet nākamgad sējumu platības būs jāsamazina, jo degviela ir tik dārga, arī kaltes nav, kur graudus izkaltēt," stāsta J.Gritāns. "Ja nebūtu savas saimniecības, tikai ar pensiju būtu grūti iztikt. Ja ir uzņēmība saimniekot, tad var iztikt," ir pārliecināts saimnieks.
Gritānu ģimene Lēģerniekos ir ienācēji. "Es esmu latgalietis, nāku no Viļāniem. Lēģerniekos dzīvoju tikai 31 gadu. Brālis bija atnācis dzīvot uz šejieni, un pēc tam pārcēlos arī es. Sieva strādāja fermā par slaucēju, bet es vairāk nekā 20 gadus nostrādāju par kombainieri. Visu mūžu esmu strādājis ar tehniku," stāsta J.Gritāns.
Pārceļoties uz Lēģerniekiem, Gritāni sākumā astoņus gadus dzīvojuši daudzdzīvokļu mājā "Gundegas", bet pēc tam iegādājušies savas "Pauderu" mājas. "Māja ir celta pirms kara, tagad pamazām cenšamies to remontēt," saka saimnieks. Arī bērni šad tad atbrauc palīgā, sevišķi tie, kas dzīvo tepat tuvumā. Pa vasaru pie vecvecākiem mīl viesoties arī mazbērni.
Naudas remontam nepietiek
Lēģerniekos savulaik bijis neliels kolhozs, kas pēc tam kopā ar citiem mazajiem kolhoziem apvienots kolhozā "Pededze". Kolhoza laikos šeit uzcelta arī divstāvu daudzdzīvokļu māja, kurā dzīvoja vietējie iedzīvotāji. Laikazobs dara savu, un māja šobrīd ir diezgan kritiskā stāvoklī. Lietus laikā dzīvokļos tek iekšā ūdens, jo jumts ir caurs, bet viens mājas stūris pamazām brūk kopā, drīzumā draudot sagāzties pavisam.
"Šajā mājā dzīvoju apmēram 15 gadus. Pirms tam mūsu ģimenei netālu bija pašiem sava māja, bet tā bija veca, tādēļ pārcēlāmies šurp. Sākumā man piešķīra dzīvokli pirmajā stāvā, šobrīd pussabrukušajā pusē. Ūdens tecēja virsū, dzirdējām, kā brūk ķieģeļi, bija bail, ka drīz tie nesāk krist uz galvas. Pašiem jau vēl nekas, lielākais uztraukums bija par bērniem," stāsta "Gundegu" mājas iedzīvotāja Tamāra Martinova. Arī viņas dzīvesbiedrs Jūlijs ir sašutis, ka neviens neliekas ne zinis par šo māju.
"Neskaitāmas reizes esam par to runājuši pagastā, bet nekas nemainās. Cik es te dzīvoju, te nekas nav ticis labots, bet pagasts tikai sūta rēķinus par īres maksu," ir sašutusi Tamāra. Kad iepriekšējā dzīvoklī dzīvot palicis pavisam bīstami, Tamāras ģimenei tomēr piešķirts cits dzīvoklis šajā mājā. "Man solīja, ka sataisīs grīdu, ieliks dubultos logus, bet nekādu palīdzību neesmu sagaidījusi. Paši arī nevaram neko daudz atļauties remontēt. Vajadzētu ievilkt elektrību, bet tas arī dārgi maksā. Kur tik griezies, visur vajadzīga nauda, bet tādu līdzekļu nav, jo paši esam bez darba. Tik vien ir naudas kā bērnu pabalsts un nauda, ko saņemam, veicot pagaidu darbus - saskaldot malku, sienot slotas, vasarā mežā lasot ogas, bet esam laimīgi, ka ir tas pats mazumiņš - jumts virs galvas un siltums," atklāj Tamāra. Atceroties kolhoza laikus, viņa saka, ka tolaik esot visiem pieticis darba, arī cilvēku šeit esot bijis vairāk. Tagad daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi citur, daudzi nomiruši, jaunieši brauc strādāt uz ārzemēm. "Šeit nav nekādu izredžu," uzskata Tamāra.
Žēl savas
izniekotās dzīves
Ir cilvēki, kas droši vien gribētu pārcelties uz dzīvi kaut kur citur - tur, kur ir labāk, bet citi saka, ka ne par kādu naudu neatstātu savas mājas. Tā apgalvo arī 73 gadus vecā Dzidra Klauce. "Lēģerniekos es dzīvoju no pirmā soļa līdz pat šim brīdim. Pirms astoņiem gadiem paliku viena pati un domāju, ka nespēšu vairs te dzīvot, tomēr sapratu - lai kas notiktu, es vienmēr palikšu šeit, jo te ir manas mājas. Es pati tās palīdzēju celt tēvam, un man būtu grūti šķirties no tām, jo esmu pieradusi pie šīs vietas. Dzīvošu šeit, kamēr spēšu sevi apkopt," saka Dz.Klauce.
Kolhoza laiku smagie darbi ir iedragājuši sirmās sievietes veselību, tādēļ tagad viņa vairs nespēj paveikt nekādus smagus darbus, lai gan ļoti vēlētos vēl strādāt. "Ienesu malku un dzīvoju pa istabu. Es esmu laimes bērns, man ir labi kaimiņi, kas palīdz - atnes pārtiku, atnāk parunāties, lai man īsāks laiks," stāsta Dz.Klauce.
Arī adīt, kas viņai savulaik bijusi sirdslieta, viņa vairs nedrīkst, citādi kļūst slikti ar sirdi. "Tagad, viena dzīvojot, bieži vien domāju, cik mēs agrāk bijām lieli muļķi! Mūžs ir pagājis, bet nekas nav redzēts. Cilvēkam, protams, vajag strādāt, lai nopelnītu iztiku, bet ne jau dienu un nakti, ir jāatstāj laiks arī kam citam. Kad biju jauna, gribēju aiziet uz balli, bet darbs fermā bija jāpadara pa nakts melnumu. Nevienam mūsdienu jaunietim nenovēlu to, ko kādreiz esmu izcietusi. Es neapskaužu tagadējos jauniešus, viņiem tādi darbi nekad nebūs jādara, diez vai arī viņi spētu izturēt tādas grūtības. Mūža lielāko daļu nostrādāju fermā, nebija ne brīvdienu, ne svētku dienu, pēc tam strādāju lauku brigādē, tad vismaz kādu brīvu dienu bija iespēja dabūt. Tagad ir žēl savas dzīves un ir dusmas uz sevi. Cilvēkam ir jāprot sevi pažēlot. Mēs visi skrienam līdz pēdējam, bet vai tas atmaksājas? Ir jāmāk atrast laiks gan darbam, gan atpūtai," spriež sirmā sieviete.

Citu datumu laikraksti

  • Augstskolā aizstāv bakalaura darbus

    Ceturtdien Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes studiju centrā 12 studentiem, kas iegūs kvalifikāciju “sākumskolas skolotājs...

  • Izdos grāmatu par dzīvi pierobežā

    Veclaicenes pagasta pašvaldība kopīgi ar igauņiem īsteno pierobežu sadarbības projektu “Igaunijas dienvidaustrumi un Latvijas ziemeļaustrumi - divi...

  • Tiekas kluba biedri

    Lauvu kluba “Alūksne” biedriem pagājušajā nedēļā bija kārtējā tikšanās, kurā pārrunāja tuvākās aktivitātes.Lauvu kluba "Alūksne" biedriem pagājušajā...

  • Māmiņas aicina pieredzes braucienā

    Sestdien, 3.decembrī, Alūksnes Jauno māmiņu skolas dalībnieces tiek aicinātas pieredzes apmaiņas braucienā pie Lejasciema pagasta māmiņām Gulbenes...

  • Ievērojiet ugunsdrošību adventes laikā!

    Sākoties klusajiem gaidīšanas svētkiem, ugunsdzēsēji aicina iedzīvotājus būt īpaši uzmanīgiem ar uguni.Sākoties klusajiem gaidīšanas svētkiem,...

  • Ģimnāzistiem būs konkurss

    Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijā šonedēļ risinās tradicionālais konkurss 10. līdz 12.klašu skolēniem “Ģimnāzists un ģimnāziste 2005”.Ernsta...

  • Brīnuma gaidās...

    Jau šajā svētdienā iedegsim pirmo sveci adventes vainagā, un sāksies lielais gaidīšanas laiks. Miera, mīlestības, dāvanu un cerību, ka beidzot kaut...

  • Jaunieši var piedalīties starptautiskā konkursā

    Eiropas Kustība Latvijā sadarbībā ar Starptautisko Eiropas Kustību un Eiropas Komisiju aicina 17 līdz 25 gadus vecus jauniešus piedalīties...

  • Viņu var mīlēt par patiesumu un cilvēcību

    Alūksnietis Artis Žagars simpātijas spēj iekarot ar to, ka savā vecumā - divdesmit astoņos gados - ir pārlieku nopietns.Alūksnietis Artis Žagars...