Līdz sīkumam vēlreiz izdzīvo katru epizodi

Ar alūksnieti Jāni Taurmani tiekamies lauku mājās Zeltiņu pagastā, kur viņu ikdienišķajās gaitās pavada uzticamie draugi - suņi Fuksis un Zuza.

Ar alūksnieti Jāni Taurmani tiekamies lauku mājās Zeltiņu pagastā, kur viņu ikdienišķajās gaitās pavada uzticamie draugi - suņi Fuksis un Zuza. Saimnieks ik pa laikam apsauc savus nerātnos draugus, lai viņi nejauktu mājas kārtību, un atgādina, cik svarīgi būt paklausīgiem.
Ar sirmo, humora apveltīto vīru runājamies par dzīvi un kopīgi šķetinām viņa atmiņu kamolu. Sarunas gaitā reizumis šķiet pārsteidzoši, ka Jānis, kas janvāra nogalē atzīmēja 80. dzimšanas dienu, tik perfekti, līdz pēdējam sīkumam atceras notikumus pirms daudziem gadu desmitiem.
Viņš apgalvo, ka stāstīt viņam esot daudz ko, un tā arī izrādās - saruna varētu turpināties stundām ilgi. Lepojas, ka savulaik bijusi lieliska atmiņa, taču divas reizes galvu traumējis. Vienreiz bērnībā pamatīgi izbiedējis māti, kura gandrīz pazaudējusi dēlu, bet otrreiz - kalpošanas laikā pie vāciešiem, kad ticis kontūzēts.
Dīvaini, ka saruna par Jāņa Taurmaņa dzīves gaitām visvairāk kavējas pie Otrā pasaules kara laika notikumiem un pieredzējušā vīra interesantajiem piedzīvojumiem. Viņš apstājas pie katras epizodes, kas viņam šķiet nozīmīga vairāku gadu desmitu ilgajā mūžā, jo tā ir iespēja vēlreiz izdzīvot katru notikumu.
Diplomu neieguva
J.Taurmanis dzimis Alsviķu pagastā, aiz Tūjas, Nēķenes muižas Petriču pirtiņā. Pirmo ziemu tur arī pavadījis. Bērnībā agri radināts pie darba gaitām, uz ko īpaši mudinājusi vecmamma. Piecus gadus uzcītīgi kalpojis ganu gaitās. Skolas zinības apguvis Strautiņu pamatskolā, kur mācījies sešus gadus.
"1939.gadā iestājos Valkas arodskolā, lai apgūtu galdnieka arodu. Ceturtajā mācību gadā dienā bija jāmācās, bet vakaros strādājām praktisko darbu skolas darbnīcās, lai iegūtu diplomu, taču tas man aizgāja gar degunu," laikrakstam stāsta Jānis.
Vienā pusdienlaikā 1943.gadā visi audzēkņi sasaukti skolas zālē un direktors paziņojis, ka gaidāma mobilizācija, tāpēc nedrīkst izklīst. Vecumā no 18 gadiem iesaukti visi puiši, arī no Valkas ģimnāzijas, viņus rūpīgi pārbaudīja vāciešu komisija. Tas arī pārvilcis svītru iecerei iegūt kāroto diplomu.
Kļuvis par izpalīgu
Varējis izvēlēties trīs vietas - doties uz leģionu, darba dienestu Vācijā vai kļūt par vāciešu izpalīgu. Jānis izvēlējies būt par izpalīgu, lai gan neesot bijis ne mazākās nojausmas, kas izpalīgam jādara.
"Trīs dienas iedeva brīvas, lai varētu aizbraukt līdz mājām. Pēc tam devāmies uz Rīgu, kazarmām. Izpalīgiem iedeva tikai jaunus šņorzābakus, apģērbs bija lietots," saka Jānis.
Viņu aizsūtīja uz Dno netālu no Novgorodas, kur mēnesi ilga apmācība. "Es labi runāju vāciski, tāpēc varēju būt citiem par tulku. Tādā ziņā vācietis nevarēja mani iebāzt maisā," atzīst alūksnietis.
Strautiņu pamatskolā kārtīgi apguvis militāro mācību, tāpēc bijis fiziski labi norūdīts un bez grūtībām varējis izpildīt pavēles - "Celties!" un "Gulties!". "Dzīvojām teltenēs no finiera. Naktīs jau bija prātā visādas palaidnības, gājām pie skuķiem," smaidot atceras Jānis.
Varēja zaudēt pirkstus
Tad sākusies īstā kalpošana. Nelielā dzelzceļā apmēram 40 cilvēku grupa montējusi sliedes. Vienreiz, kad arī Jānis piedalījies celtniecības darbos, neveiksmīgi savainojis roku - gandrīz vai palicis bez pirkstiem.
"Pusotru mēnesi nodzīvoju pa telti. Prasīju, lai mani laiž atvaļinājumā, taču neatļāva, lai gan knapi karoti rokās varēju noturēt. Turpat barakās iztaisīja operāciju, kas ilga vairākas stundas," stāsta viņš. Pēc tam dabūjis it kā vieglāku darbu - no upes pienest ūdeni, taču to izdarīt iegūtā savainojuma dēļ nemaz neesot bijis tik vienkārši.
Izbaudījis, ko nozīmē frontei pievest pārtiku un munīciju, taču dzīvībai īpaši bīstamos apstākļos par laimi neesot nonācis. Arī lidmašīnu uzlidojumi bijuši tālākā apkaimē. Nākamie notikumi norisinājušies vācu leģionā, kur Jānis nokļuvis1944. gada pavasarī un bijis līdz pat 1945.gada maijam. Pāris dienu pēc kara beigām nonācis pusotru gadu ilgā izsūtījumā Sibīrijā, Ufā, bet Alūksnē atgriezies 1946. gadā.
Svinēja apaļo jubileju
Galdniecībā Jānim tā arī nav iznācis strādāt, tik vien ēveli rokās paņēmis, kad ģimenei vajadzējis kaut ko pagatavot. Visu darba mūžu līdz 1984.gadam nostrādājis ceļiniekos pa meistaru un priecājas, ka pēdējos darba gados arī alga bijusi pieklājīga.
Pats atzīst, ka bijis prasīgs meistars, nekādas atlaides saviem padotajiem neesot devis. Viņš atminas, ka bijuši vīri, kas rāvušies melnās miesās pelņas dēļ un it nemaz nav saudzējuši veselību.
"Tad, kad Alūksnes rajonu dalīja 1950.gadā, mani aizsūtīja uz Api. Tur arī kādu laiku nodzīvoju un iepazinos ar kundzi Ausmu, kas darba mūžu aizvadījusi apdrošināšanas sistēmā," stāsta Jānis.
Viņam pašam nešķiet, ka sasniedzis tik cienījamu vecumu.
"Draugi un tuvinieki jokojās, ka pirmo mēnesi pēc 80 gadu jubilejas būs grūti. Ja to veiksmīgi pārdzīvošu, tad pēc tam klāsies labi," smaida alūksnietis.

Citu datumu laikraksti

  • Rīko Cepuru balli

    Veclaicenes pamatskolas skolēni un skolotāji šonedēļ rīkoja Cepuru balli “Kā tik visa tai cepurē nav”.Veclaicenes pamatskolas skolēni un skolotāji...

  • Noslēdzies rajona padomes rīkotais konkurss

    Ir apstiprināti Alūksnes rajona padomes pašvaldību kultūras projektu konkursa rezultāti, sadalot rajona padomes līdzfinansējumu 2000 latu apmērā.Ir...

  • Atzīmē desmit gadu jubileju

    Šodien Kolberģa tautas namā notiks vidējās paaudzes deju kopas “Kolberģis” desmit gadu jubilejas koncerts.Šodien Kolberģa tautas namā notiks vidējās...