Lielākā dāvana Mātes dienā – dēla atgriešanās no misijas

Alūksniete Līvija Fausta zina, kā ir būt karavīra mātei un vienmēr rēķināties ar lielu uztraukumu par to, kā iet dēlam un vai viņš ir drošībā. It īpaši to pusgadu, kamēr dēls atradās miera uzturēšanas misijā Irākā.

Alūksniete Līvija Fausta zina, kā ir būt karavīra mātei un vienmēr rēķināties ar lielu uztraukumu par to, kā iet dēlam un vai viņš ir drošībā. It īpaši to pusgadu, kamēr dēls atradās miera uzturēšanas misijā Irākā.
Seržants Kaspars Krastiņš misijā Irākā, Dīvānijā, bija no pagājušā gada 28.augusta līdz šā gada 10.martam, un visu šo laiku viņa mamma, tēvs, māsa un pārējie tuvinieki dzīvoja sasprindzinājumā. Tās ir emocijas, ko grūti izteikt vārdos...
- Kā jūsu dēls sāka darbu Nacionālajos Bruņotajos Spēkos?
- Pēc obligātā militārā dienesta Kasparam piedāvāja palikt strādāt Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā, tagadējā Kājnieku skolā. Tur viņš sāka veidot datorcentru. Toreiz viņam bija divas izvēles – iet strādāt policijā vai armijas daļā, viņš izvēlējās pēdējo.
- Kāda bija jūsu, mātes, reakcija par šādu izvēli?
- Es kā mamma tobrīd par šādu izvēli biju priecīgāka nekā tad, ja viņš ietu strādāt policijā. Es zināju, ka viņa tiešais darbs nebūs karavīru mācības, bet gan darbu datorcentrā. Es Kasparam neko neesmu uzspiedusi, tā ir viņa izvēle.
- Kā uztvērāt ziņu, ka dēls dosies miera uzturēšanas misijā uz Irāku?
- Tas bija šoks. Kad viņš brauca prom, es vēl nebiju tam gatava, lai arī par to, ka augustā brauks uz Irāku, Kaspars mums paziņoja Ziemassvētkos, pusgadu pirms brauciena. Mēs bijām šokā un jautājām, vai tad šeit pat Latvijā viņš nevar veidot karjeru un obligāti ir jābrauc uz Irāku? Es un pārējie centāmies dēlu atrunāt, bet... Tomēr mājās vienojāmies, ka no diviem ļaunumiem – Afganistāna un Irāka – pēdējais nav tas sliktākais, kur braukt misijā.
Mums, tuviniekiem, Kaspara būšana misijā bija ļoti grūts laiks. Īpaši par brāli pārdzīvoja māsa Kristīne.
- Kā jūs sazinājāties ar dēlu, kamēr viņš bija Irākā?
- Tiešā komunikācija ar dēlu bija laba, jo regulāri sazinājāmies gan telefoniski, gan ar interneta starpniecību. Toties informācija televīzijā, radio un presē par to, kā Latvijas karavīriem iet Irākā, bija diezgan skopa. Katru šādu ziņu uztvērām ļoti personiski un ieinteresēti, jo tas taču bija saistīts ar mūsu dēlu. Skatījāmies žurnālista Sandija Semjonova reportāžas par dzīvi Irākā, "BBC", informāciju kabeļtelevīzijā. Katra ziņa par sprādzienu, apšaudi, bojā gājušajiem mums bija dubultsatraucoša. Kad notika sprādziens un gāja bojā Latvijas karavīri, Kaspars zināja, ka mammai ir uzreiz jāpiezvana, lai neuztraucas. Viņš piezvanīja 10-15 minūtes pēc traģiskā notikuma, kad neviens masu sazīnas 1īdzeklis vēl neko nezināja. Viņš uzreiz jautāja, vai mums mājās viss ir kārtībā un teica, ka pārzvanīs pēc laiciņa un visu izstāstīs. Tad telefonu pacēla tēvs, kurš pēc tam to atstāstīja man. Es biju satriekta un arī priecīga, ka Kaspars ir dzīvs.
Kaspars nebija tieši saistīts ar patruļbraucieniem, viņa darbs saistījās ar štābu un apgādi, tādēļ izbraukumi ārpus bāzes bija retāki. Kad atbrauca mājās, Kaspars atzina, ka bija tajā visā iekšā, tomēr daudz ko savām acīm neredzēja. Un labi, ka tā, jo tas neko labu nenes, jo psiholoģiski ir ļoti grūti.
- Vai misijas laikā bija kas tāds, par ko jūs kā mamma neuztraucāties, zinot, ka dēls tā nedarīs?
- Biju droša, ka Kaspars nedarīs neko pārgalvīgu. Jau kopš bērnības Kasparu esmu stingri audzinājusi, kaut gan man daudzreiz ir sirsniņa par viņu nosāpējusi, ka varbūt reizēm pat par bargu audzināju. Bet pirms dažiem gadiem dēls man pateica: "Mamma, paldies, ka tu mani tik stingri audzināji un ka no manis kaut kas ir sanācis." Tas man bija patīkams pārsteigums un kā vislielākā dāvana no dēla.
Es zināju nakti, kad dēls izbrauks no Irākas – tonakt līdz pulksten diviem dedzu baznīcas sveces un lūdzos, lai viņi veiksmīgi, sveiki un veseli izbrauktu. Un dēlam pirms tam biju teikusi – kad tiks ārā, lai noteikti piezvana uz mājām. Otrā dienā viņš piezvanīja un teica: "Mamma, esmu ārā, Kuveitā, drošībā." Tos vārdus es ļoti gaidīju. Pēc tam izrādījās, ka viņi veiksmīgi bija pabraukuši garām spridzekļiem, kurus atrada nākamais konvojs.
- Kā dēls jūs, savu mammu, mierināja, kamēr pats bija Irākā, bet jūs – mājās?
- Kad viņš brauca prom, teica, lai es neuztraucos, jo viņš būšot drošībā. Ļoti palīdzēja arī nemitīgā komunikācija, ka varēju dzirdēt dēla balsi.
- Vai izjutāt atvieglojumu, kad ieraudzījāt dēlu lidostā?
- Noteikti. Kad bija jābrauc pretī uz lidostu, piedzīvotās emocijas nav iespējams vārdos aprakstīt. Lidostā pirmo ieraudzījām žurnālistu Sandiju Semjonovu, aiz saviļņojuma arī viņam pamāju. Pēc laiciņa nāca arī Kaspars.
Mēs kā vecāki esam ļoti pateicīgi Kājnieku skolas kapelānam Dāvidam Šternam, jo visu laiku, kamēr Kaspars bija misijā, viņš ar mums kontaktējās. Es varēju viņam jebkad piezvanīt, izrunāties par savām izjūtām un noskaidrot neskaidro. Novembrī mēs bijām Rīgā, Kara muzejā, kur Bruņotie Spēki organizēja tikšanos tuviniekiem, kuru puiši ir misijā Irākā vai Afganistānā. D.Šterns mums noorganizēja braucienu uz lidostu sagaidīt Kasparu. Arī Kājnieku skolas šoferītis Lesnieks bija sirsnīgs un atsaucīgs, bet dežūrvirsnieks nemitīgi ar mums uzturēja kontaktus, lai zinātu, cik tālu esam tikuši un kā mums iet.
- Jūsuprāt, ar ko karavīru mātēm vienmēr ir jārēķinās?
- Ar neizsakāmu mātes uztraukumu ne tikai par savu bērnu, bet visiem mūsu karavīriem misijā. Pieļauju, ka uz pirmo misiju daļa karavīru dodas ar zināmu piedzīvojumu kāri, bet otrā misija vairs nav piedzīvojums, jo viņi zina, uz ko brauc. Kamēr karavīrs ir misijā, viņam par daudz ko nav jāuztraucas – par apģērbu, ēdienu un citām sadzīviskām lietām, jo ir cits uzdevums, kas jāpilda. Uzskatu, ka misijas laikā viņi kaut kādā mērā atsvešinās no saviem tuviniekiem. Atbraucot mājās, ir jāatgriežas pie ikdienas rūpēm un jārisina tās. Pieļauju, ka daļai tas ir par grūtu, tādēļ viņi atkal piesakās braukt misijā, lai izvairītos no šīm rūpēm. Kasparam tā nav.
- Ja dēls atkal gribētu doties miera uzturēšanas misijā, tad...
- Tagad no 24.aprīļa līdz 12.maijam Kaspars ir Vācijā, NATO mācībās. Lai arī tas nav karstajos punktos, man kā mammai uztraukums ir tāpat. Es apzinos, ka ieraksts biogrāfijā "bijis miera uzturēšanas misijā Irākā" ir ļoti nozīmīgs, tomēr katrai mātei tas ir bezgala liels pārbaudījums. Otrreiz es to negribētu piedzīvot. Vienreiz es to izturēju, bet baidos, ka otrreiz būtu daudz grūtāk – tas nav domāts man.
- Kādas pašai ir izjūtas pirms Mātes dienas?
- Esmu ļoti priecīga, ka dēls sveiks un vesels ir atgriezies mājās no Irākas. No visa tā mēs vēl neesam ārā, jo – kamēr latviešu karavīri nebūs mājās, katra ziņa tiek uztverta ar satraukumu. Par atbalstu esmu ļoti pateicīga arī saviem kolēģiem Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, kas grūtos brīžos mani uzklausīja.

Citu datumu laikraksti

  • Lai bērni pasaulē un Latvijā neciestu badu!

    Svētdien, 13.maijā, Apvienoto Nāciju Pasaules Pārtikas programma sadarbībā ar starptautisko kurjerpasta kompāniju TNT aicina simtiem tūkstošu cilvēku...

  • Apdraud kartupeļu gaišā gredzenpuve

    Pēdējos gados starp aktuālākajām problēmām kartupeļu audzētājiem ir kartupeļu gaišā gredzenpuve.Pēdējos gados starp aktuālākajām problēmām kartupeļu...

  • Zināmi konkursa uzvarētāji

    ES krustvārdu mīklu konkurss, veltīts Romas līgumu 50.gadadienas atzīmēšanai Latvijā, ir beidzies.ES krustvārdu mīklu konkurss, veltīts Romas līgumu...

  • Svētki ir tad, kas visi ir kopā

    Man vislabāk patīk Ziemassvētki, 18.novembra svētki un dzimšanas dienas.Man vislabāk patīk Ziemassvētki, 18.novembra svētki un dzimšanas dienas....

  • Vispirms darbs, tad - svētki

    Domājot par svētku nozīmi ģimenes dzīvē, prātā nāk Reiņa Kaudzītes savulaik izteiktais apgalvojums: „Kam nav darba dienu, nav arī svētdienu.”.Domājot...

  • Kādus svētkus jūs vislabprātāk svinat ģimenē? Kāpēc?

    Aigars Aizups, deputāts un AS “SEB Latvijas Unibanka” filiāles pārvaldnieks: Mūsu ģimene svin latviešu svētkus - Ziemassvētkus, jo tie ir klusi un...