Liels paldies, ka Alūksnes slimnīca ir!

Gulbenietes, četru bērnu māmiņas Inetas Sidorovas-Ragas pieredzes stāsts un pārdomas par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnē, Gulbenē un Balvos raisa daudz pārdomu. Pieļaujams, neviens no mums negribētu būt šīs sievietes vietā, vairākas stundas meklējot palīdzību savam četrgadīgajam bērnam, un būtu ļoti atvieglots, kad to beidzot saņemtu.

“Šodien mums nav ķirurga...”
Stāsta I.Sidorova-Raga: “Liels paldies par jauko attieksmi Alūksnes slimnīcas personālam, kad 9.septembra vakarā nācās “apciemot” šo iestādi! Īpašs paldies ķirurgam Valdim Skultem un medicīnas māsiņām par īpašo un laipno izturēšanos, kas palīdzēja mazināt uztraukumu! Paldies, ka Alūksnes slimnīca izturēja cīņu par pastāvēšanu un ir pieejama cilvēkiem!
Par ko ir stāsts? Par to, ka līdzšinējā pie varas esošā valdība atsakās domāt par tautu un ar savām modernajām reformām samazina pacienta iespēju izdzīvot, ja ir nepieciešama tūlītēja hospitalizācija uz tuvāko slimnīcu. Diemžēl mums, gulbeniešiem, nav tuvākās slimnīcas - par to pārliecinājos, kad mans četrgadīgais dēls svētdienas, 9.septembra, pēcpusdienā guva kājas traumu (paldies Dievam, ka tā nebija dzīvībai bīstama).
Devāmies uz “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības” Gulbenes traumpunktu. Tur apskatīja traumu un teica, ka tik maziem bērniem nešuj, jādodas uz Balvu slimnīcu. Es vaicāju, vai viņi būs zinoši, ka mēs tur ieradīsimies, jo devāmies ar savu auto. Man atbildēja, ka viņi sazvanīšot Balvus. Bet nebija sazvanījuši, jo, kad ieradāmies Balvu slimnīcas uzņemšanas nodaļā, darbiniece aiz stikla bija kā pielipusi pie telefona, vienaldzīga un pat nepaskatījās uz mūsu pusi (lieki piebilst, ka es biju ar bērnu uz rokām). Meklējām tuvākās durvis, kur kāds reaģētu uz mūsu ierašanos, atradām medicīnas māsiņu, kurai teicu, ka bērnam ir kājas trauma un Gulbene atsūtīja. Viņa izbrīnīta atbildēja: “Man neviens nav zvanījis, un šodien mums nav ķirurga.” Perfekti - mūsu tuvākajā slimnīcā nav tik svarīga pakalpojuma! Kur paliek valsts nauda un kāds bardaks valda!?

Trīs stundas met lokus
Balvu slimnīcā neviens mums nekonstatēja, cik nopietna trauma un vai ar bērnu viss kārtībā. Mani ar savu auto sūtīja uz Alūksnes slimnīcu. Tā turpinājām mest lokus, lai saņemtu medicīnisko palīdzību. No traumas gūšanas brīža tas mums prasīja trīs stundas - no pulksten 15.34 līdz 18.32, kad tikām Alūksnē, kur mūs nesūtīja prom un palīdzēja. Mēs ar patīkamām emocijām un dziļu pateicību devāmies mājup. Izrādījās, ka dēla kājas trauma bija dziļa, skarts muskulis, uzlika sešas šuves! Bērns nebija histēriski noraudājies, jo personāls prata rīkoties profesionāli, lai bērns justos maksimāli labi, turklāt viss notika bez narkozes.
Raisās pārdomas - par ko iedzīvotājiem šajā valstī jāmaksā nodokļi, ja nav atgriezeniskās saiknes? Cilvēks laikus nesaņem medicīnisko aprūpi ārkārtas situācijā... Ja es šajā gadījumā būtu izsaukusi “ātro” brigādi, man tik un tā nāktos meklēt transportu, lai nokļūtu mājup, lai gan Gulbenes traumpunktā vaicāju, vai mūs uz Balviem vedīs ar “ātrajiem”, uz ko atbilde bija: “Mēs šādu pakalpojumu nesniedzam, jums pašiem jāizsauc “ātrie”!”

Sirsnīgs paldies Alūksnes slimnīcai!
Sirsnīgs paldies Alūksnes slimnīcai! Vēlos norādīt uz melnajiem caurumiem veselības aprūpes sistēmā Balvos un Gulbenē - ne personālam, bet gan sistēmai un vadībai. Sociālajos tīklos dalījos ar savu pieredzi par dēla traumu un to, kā caur Gulbeni, Balviem mēs nonācām līdz Alūksnei. Ja ar šo ierakstu ir dalījušies vairāk nekā 600 cilvēki, tad tas ir rādītājs, ka arī citiem cilvēkiem Latvijas piedāvātā veselības aprūpe ir sāpīgs moments. Komentāros ir tik daudz pieredzes - gan negatīvas, gan pozitīvas. Paradokss - ja gribētu slēgt Alūksnes slimnīcu, tad pēc būtības visiem reģioniem, kas ir ap Balviem, būtu jādodas uz Balvu slimnīcu, bet tie, kuri ir saskārušies ar negatīvām emocijām tur, paši ar savām kājām uz turieni nedosies un meklēs nākamo slimnīcu, kura būs kaut 100 vai 200 kilometriem tālu!
Gribu uzsvērt, ka mediķi arī ir cilvēki ar savu garastāvokli, raizēm un ikdienas rūpēm. Mums, pacientiem, arī jābūt iecietīgiem, jāmēģina rast kompromisu, nolikt emocijas malā un uz situāciju raudzīties mierīgāk, uzticēties ārstam, nebaidīties un runāt. Dzīvē jebkurš cilvēks tiecas pēc atzinības, un medicīnas personāls nav izņēmums! Parunājoties ar Alūksnes slimnīcas ķirurgu Valdi Skulti, sapratu, ka viņš ir mediķis ar sirdi un dvēseli, kurš izjūt Alūksnes slimnīcu kā savu īsto darbavietu. Novēroju, ka Alūksnes slimnīcā starp ķirurgu un māsiņām ir lieliska sadarbība – prieks!
Mēs maksājam tik daudz un dažādus nodokļus, nodevas, un likumā ir noteikts, ka valsts nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību un slimnīcu darbību, lai savā valstī varam justies droši – neņemot vērā, ka tas ir maksas pakalpojums -, bet diemžēl šis valsts pakalpojums tiek sniegts daudzos gadījumos nožēlojamā kvalitātē!

Pirms mēneša – arī tētim tāpat
Kāpēc man gribējās šo stāstu padarīt sociāli aktīvu, jo parasti es paklusētu un teiktu: kam negadās? Jo šādu stāstu pirms mēneša pieredzēja arī mans tētis... Viņam bija nopietns kājas lūzums, no Gulbenes viņu nosūtīja uz Balviem, Balvi paši netika galā un atkal sūtīja uz Alūksni, kur konstatēja ļoti nopietnu lūzumu, kam vajag protezēšanu, un steidzami nosūtīja pacientu uz Rīgu. Tēvs trīs dienas ar lauztu kāju, sāpēm un neziņu “ceļoja” pa trim medicīnas iestādēm, līdz ceturtajā visu izdarīja. Par uzturēšanos katrā slimnīcā viņam vajadzēja samaksāt. Tēvam ir arī cukura diabēts, viņš ir pārcietis infarktu – bijām ļoti uztraukušies. Paldies Dievam, tagad viņš ir mājās un veseļojas. Šādus stāstus es dzirdu palaikam. Tātad tomēr nav kaut kas kārtībā ar “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību”! Mans mērķis nav kādu saukt pie atbildības, jo ar sodīšanu neviens no mums laimīgāks nekļūs. Svarīgi ir apzināt šādas problēmas un meklēt risinājumu!
Pasaulē ir izplatīta prakse uzņēmumos ieviest motivējošas programmas un bonusu sistēmas. Kādēļ šādu programmu neieviest slimnīcas personālam? Mums visiem ir svarīgas mazās uzvaras! Uzskatu, ka mediķiem šodien ar negatīvismu jāsaskaras no visām pusēm, bet par padarīto darbu atalgojums ir neadekvāts. Arī šo melno caurumu politiķiem vajadzētu aizlāpīt. Uzskatu, ka Latvijā vajag mainīt veselības aprūpes sistēmu – tai jābūt pavērstai uz iedzīvotāju pusi, nevis pret.

Alūksnes slimnīca jānosargā!
Es ļoti ceru, ka alūksnieši un arī mēs, apkārtējie kaimiņi, nosargāsim Alūksnes slimnīcas esamību, jo mūs, gulbeniešus, savulaik pārsteidza nesagatavotus ar slimnīcas slēgšanu, viss notika “pa kluso”. Mēs savu slimnīcu pazaudējām ar vieglu roku, pat necīnījāmies, un sekas ir acīmredzamas: mērojot vairākus desmitus kilometru uz citu slimnīcu, cilvēki mirst ātrās palīdzības mašīnās, cieš sāpes, tiek pārvesti uz citām slimnīcām, izmaksas paaugstinās, jo arī ceļš mājup ir izmaksas! Un tas viss tādēļ, ka nevar laikus saņemt medicīnisko palīdzību uz vietas Gulbenē. Katrā pilsētā būtu jābūt ķirurgam un traumatologam, kuri var palīdzēt cilvēkiem tad, kad to vajag!
Ja manā ģimenē atgadīsies līdzīga situācija, es vairs nemaz nebraukšu pēc palīdzības uz Gulbeni vai Balviem – es braukšu uzreiz uz Alūksnes slimnīcu, jo zinu, ka tur palīdzēs. Diemžēl caur šādiem negatīvajiem piemēriem “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” pati savus pacientus sūta uz citām slimnīcām, lai gan tajā pašā laikā kā privāta klīnika saņem arī valsts finansējumu, lai medicīnisko palīdzību sniegtu paši un uz vietas būtu mediķu nodrošinājums.
Nebūsim vienaldzīgi, tikai kopībā ir spēks. Uzskatu, šoruden Saeimas vēlēšanās tiešām jāizvērtē, par ko balsot, vai politiķi ir gatavi apstādināt veselības reformas un piedāvāt alternatīvu variantu iedzīvotājiem. Es noteikti rūpīgi izvērtēšu, par ko atdot savu balsi.

Lai kāds sāktu šķaudīt
Mana māsa dzīvo ārzemēs un vaicā man, kā mēs te varam izdzīvot. Viņa nav ministrs augstā amatā, dara vienkāršu darbu, bet var atļauties ar ģimeni braukt katru gadu ceļojumos un veikalā neskatīties uz cenām. Paradokss, viņa pēc vidusskolas aizgāja mācīties par ārstu, bet 3.kursā vecāki vairs nevarēja samaksāt augsto mācību maksu un izdzīvošanas izdevumus, jo tajā laikā valstī bija krīze. Viņa devās uz ārzemēm, lai nopelnītu naudu studiju maksai. Pēc gada ārzemēs māsa vairs nevēlējās atgriezties Latvijā, lai gan medicīna viņai ir vēl joprojām tuva sirdij... Latvieši nav karstasinīgie spāņi vai grieķi, kuri par jebkuru netaisnību veido streikus un panāk sev labvēlīgu lēmumu. Mums, latviešiem, vajag daudz piparu uzbērt virsū, lai kāds sāktu šķaudīt.”
— Līga Vīksna

Citu datumu laikraksti

  • Skolēnu skaits sarūk

    Skolēnu skaits sarūk

    Uzsākot jaunu mācību gadu, skolēni atkal vai pilnīgi no jauna izjūt atbildību, rītus, kad grūti piecelties, un sakārto savu ikdienu. Izglītībai un...

  • Alūksne īsumā

    Alūksnes novads ◆ 3.septembrī pulksten 9.15 autoceļa Litene – Alūksne 10.kilometrā automašīnas “Škoda” vadītājs, izvairoties no sadursmes ar stirnu,...

  • Arī pēc darba gaitām  dzīve turpinās

    Arī pēc darba gaitām dzīve turpinās

    Tāda ir kādreizējā SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacija” direktore Edīte Ločmele. Viņas pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes,...