Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Likteņa sitieni liek novērtēt dzīves patiesās vērtības

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Vineta Bumbiša.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1979.gada 26.jūnijs, Alūksnē.
◆ Ģimene: vīrs Andris strādā NBS Kājnieku skolā, meita Roberta (3 gadi), Rihards mācās Alūksnes pilsētas sākumskolas 2.b klasē, Roberts mācās Gaujienas internātpamatskolas 7.c klasē – cerību klasē bērniem ar īpašām vajadzībām.
◆ Hobiji: šūšana, darbs dārzā.

Turpinās no 1.lappuses)

Ikvienas māmiņas dzīves misija ir gādāt par saviem bērniem - lai viņi justos labi, būtu mīlēti un plašajā pasaulē varētu lūkoties drošu skatu. Tomēr dažām māmiņām uzliktā nasta ir lielāka un, rūpējoties par bērnu, vajag daudz vairāk spēka, izturības un arī ziedošanās. Šāds dzīves pārbaudījums uzlikts trīs bērnu - Robertas, Riharda un Roberta māmiņai alūksnietei Vinetai Bumbišai. Vecākajam dēlam Robertam ir reta gēnu slimība, un jau kopš dzimšanas brīža notiek cīņa par viņa dzīvību un labāku dzīves kvalitāti.
- Kad jārunā par Robertu, sirds sāp un acīs sariešas asaras. Astotajā grūtniecības mēnesī atklāja, ka bērniņš neattīstās. Tad arī sākās mans un dēliņa ceļš pa slimnīcām. Alūksnē nebija nepieciešamās aparatūras, un mani nosūtīja uz citas pilsētas dzemdību nodaļu. Tā kā bija skaidrs, ka bērniņš ir slims, lūdzām, lai veic ķeizargriezienu un bērniņš nemokās dzemdībās. Dakteris asi atcirta, ka nevajag mammu graizīt, ja bērns piedzims stulbs vai vispār nepiedzims. Bērns esot jāiznēsā līdz galam un kā būs – tā būs. Šie vārdi man bija gluži kā sāls uz jēlām brūcēm.
Otrā rītā devāmies uz citu slimnīcu. Tur ārste mani apskatīja un mierīgā balsī teica: “Mammīt, nesatraucieties. Problēmas būs. Būs jāpacīnās, bet viss būs labi.” Tā bija pavisam cita attieksme. Deva man cerību, ka viss tiešām būs labi. Kamēr bērns bija vēderā, vēl neaptvēru, cik smags gadījums būs. Šķita, ka pietiks vien ar paārstēšanu un tās nebūs ģenētiskas problēmas. Pie tam daktere bija gatava veikt ķeizargriezienu un atzina, ka dabiskas dzemdības mēs nebūtu sagaidījuši. Esmu pārliecināta, un to arī saka citi, ka dēls šajā pasaulē ieradies veikt kādu misiju. Viņš ir cīnītājs. Par savu dzīvību viņš sāka cīnīties jau manā puncī. Kaut gan viņam ir bijušas daudzas iespējas padoties un nebūt, viņš savas iespējas izcīnījis. Kad Robis piedzima, bija grūti un šķita, ka netikšu galā. Vispirms jau atbaidīja vizuālais izskats. Likās, ka viņš ir kā no citas planētas. Patiesībā saskare ar ko tādu man bija pirmo reizi, tāpēc es nobijos. Bija domas, ka ar to netikšu galā. Daktere bērnu reanimācijā teica stiprinošus vārdus: “Dievs izvēlas cilvēkus, kuriem tādus bērnus sūtīt.” Tad es saņēmos.
- Vai esi domājusi, kāpēc Dievs uzlicis šo pārbaudījumu?
- Esmu domājusi. Laikam jau esam stipri. Lai gan, godīgi sakot, stiprums ar gadiem zūd. Ja man nebūtu blakus otra cilvēka, mana vīra, es to nespētu. Liels paldies viņam! Bez viņa es neko nevarētu. Mēdzu teikt – kad man vajag būt vīrietim, varu būt vīrietis, savukārt, kad vīram jābūt sievietei – viņš ir sieviete. Kad esmu prom Krievijā, viņš lieliski veic mājas soli – gan veļu un traukus mazgā, gan māju uzkopj. Darba dēļ vīrs uz Krieviju nedrīkst braukt. Mums bērni ir abiem diviem un ģimenē nav uzskata, ka bērniem kopā jābūt tikai ar mammu.
- Lai arī cik grūti būtu, saņēmāties vēl diviem bērniņiem.
- Bija ļoti lielas bailes. Abas reizes ik mēnesi braucām uz pārbaudēm Ģenētikas centrā Rīgā. Katru dienu līdz pat pašām dzemdībām domāju, vai viss būs labi. Tiklīdz iesāpējās vēders - satraucos. Šķita, ka šajos deviņos mēnešos sajukšu prātā. Gribējās, lai ātrāk piedzims, ātrāk ir man klēpī un viss būtu labi. Abi nākamie bērni arī dzima ar “ķeizaru”, lai būtu mazāks risks. Slimnīcās biju tik daudz redzējusi dzemdību traumu, ka vēlējos vismaz no šī riska izvairīties. Gribēju būt droša. Ir grūti izstāstīt savas sajūtas... Patiesībā otram to visu ir grūti izjust un saprast, ja pats neesi to piedzīvojis. Lai gan reiz aizdomājos – ja man būtu dota otra iespēja dzīvot, gribētu, protams, lai visi bērni būtu veseli, bet mainīt neko nemainītu. Robis ir mans skolotājs. Līdz ar viņu daudz ko esmu sapratusi. Jaunībā mēs visi esam traki, arī es biju traks skuķis, Robis mani nolika pie vietas. Jaunībā nenovērtēju to, ka pats svarīgākais ir veselība. Tagad esmu pārliecināta, ka tas ir pats, pats galvenais! Līdz ar Robi radās gan spēks, gan varēšana. Ir jāiet, jādara un nedrīkst nolaist rokas. Nekad neesmu domājusi, ka dzīve man ko atņēmusi vai ierobežojusi mani. Atņemts ir Robim, bet ne man.
- Zinu, ka pirms nepilna mēneša bijāt Sanktpēterburgā. Kā jums tur veicās?
- Lai gan uz Krieviju devāmies operēt ceļgalu, ārsti, izvērtējot veselības dokumentus, izlēma, ka jāoperē arī galva. Atklāti sakot, ārsti Krievijā bija neizpratnē, kāpēc Latvijā tas vēl nebija izdarīts un pat pamanīts. Ja mēs nebūtu aizbraukuši operēt celi, tuvākajā laikā dēlu zaudētu. Galvas operācija viņam bija nepieciešama jau sen. Ja tas būtu izdarīts ātrāk, attīstībā būtu gudrāks un būtu būtiskāki smadzeņu darbības uzlabojumi. Šie ārsti arī atzina, ka operācija bija jāveic, tiklīdz bērniņš piedzima. Tad, iespējams, atpalicības nebūtu un viņš būtu normāls bērns. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, tomēr sāp. Raudāju, bija tik ļoti sāpīgi to dzirdēt... Sajutos kā vissliktākā mamma pasaulē, jo neesam darījuši to, ko vajadzētu, lai gan patiesībā esmu darījusi viņa labā visu, ko varēja, un vedām pie visiem iespējamajiem speciālistiem. Viss, ko bērnībā darījām, izrādījies bezjēdzīgi. Latvijas ārsti, salīdzinot pirms septiņiem gadiem veiktās magnētiskās rezonanses rezultātus un nupat uzņemtos, atzina, ka viss ir bez izmaiņām. Krievijā, redzot un salīdzinot to pašu, saķēra galvas. Es nevienu negribu vainot, esmu pateicīga visām ārstniecības iestādēm Latvijā, kur esam bijuši. Tomēr sāp. Kad Robis piedzima, visi teica, ka viņš nesēdēs un neturēs galvu. Ar savu darbu un ticību esam panākuši to, ka viņš staigā. Nākamreiz uz Sanktpēterburgu dosimies pēc diviem gadiem, kad Robim veiks gūžas operāciju. Arī par šo operāciju ārsti Krievijā izteica versiju, ka vajadzēja veikt līdz sešiem gadiem. Tagad jāgaida brīdis, kad dēls pārstās augt, vidēji tas ir 17-18 gados, un tad veiks operāciju. Gūžas operācija būs ļoti sarežģīta un arī izmaksu ziņā visdārgākā.
- Ja pēc šīs intervijas kāds vēlas palīdzēt, kur būtu jāvēršas?
- Jau trīs gadus sadarbojamies ar fondu “Ticība, Cerība, Mīlestība”. Tieši ar viņu atbalstu mūsu ceļi aizveda līdz Sanktpēterburgai. Paldies visiem, kuri ir palīdzējuši un nav bijuši vienaldzīgi! Īpaši gribas pateikties SIA “Ozolmājas” valdes priekšsēdētājam Viktoram Dubovam, kuram personīgi lūdzām palīdzību un kurš neatteica. Paldies arī Mārim Vīgupam ar ģimeni. Tieši viņš pamudināja vērsties Alūksnes un Apes novada fondā, kur saņēmām palīdzību vienam rehabilitācijas kursam. Paldies par atbalstu Gaujienas internātpamatskolai un īpaši 7.c klases skolotājai Lidijai Pliškinai. Teikt paldies nekad nenoguršu. Mēs paši personīgi līdzekļus nevācam, par visu gādā fonds. Tur tad arī var ziedot.
- Kādas ir jūsu ģimenes vērtības?
- Būt kopā un atbalstīt citam citu. Ne tikai grūtībās, bet arī priekos. Neviens nav mūžīgs, tāpēc gribas iemācīt dēlu Rihardu, ka jāgādā par vecāko brāli. Lai nekādā vecumā Robis netiktu pamests un nebūtu viens. Tā kā esmu šuvēja, man patīk ģimenei radīt vienotus tērpus. Lieliem un nozīmīgiem pasākumiem šuju tērpus vienādās krāsās vai noskaņās. Pie tam šī iedvesma radās, kad piedzima meitiņa. Acīmredzot, dzīvojot tikai starp vīriešiem, man pietrūka sabiedrotā sieviešu kārtas pārstāvja.
- Ko novēlētu citām ģimenēm?
- Rūpēties citam par citu. Mīlēt, sargāt un atbalstīt! Likt pirmajā vietā nevis savas vēlmes, bet ieklausīties otrā cilvēkā. Ģimene ir pats svarīgākais! Jāpriecājas par bērnu, kad viņš skrien, lec un ir dzīvespriecīgs. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Mātes dienas fotokonkurss

    8.maijā visā Latvijā atzīmēs Mātes dienu. Par godu mīļajām un gādīgajām māmiņām, kuru rūpes par saviem bērniem nekad nebeidzas, Alūksnes un Apes...

  • Pirmo reizi -  “Džamboreja Alūksnē”

    Pirmo reizi - “Džamboreja Alūksnē”

    Rīt pulksten 19.00 Alūksnē notiks Latvijā vēl nebijis izklaidējoši izglītojošs pasākums - Alūksnes Kultūras centra deju kopas “Olysta” un...

  • Vai “Rūpe” rūpējas par  iedzīvotājiem? 3

    Vai “Rūpe” rūpējas par iedzīvotājiem?  20

    (Turpinās no 1.lappuses)“Alūksnes Ziņās” jau rakstījām, ka no marta SIA “Rūpe” par katra rēķina sagatavošanu un piegādi daudzdzīvokļu māju...

  • Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts 2

    Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts  9

    (Turpinās no 1.lappuses) Alūksnes novada dome jau februārī nosūtīja vēstuli Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, lai izprastu, vai “Simoni”...

  • Heroīns pie mums un kaimiņos

    Heroīns pie mums un kaimiņos

    Dzīvojot mazpilsētā, nereti var šķist, ka te nav problēmu ar narkotikām. Varbūt kāds uzsmēķē marihuānu, kāds apēd halucinogēnās sēnes, paretam ieceļo...

  • Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Tradicionālās mākslas zāģēšanas sacensības-plenērs “Ierūcini zāģi un ļaujies fantāzijai!” motorzāģu pavēlniekus Jaunalūksnes pagasta Bejā pulcēs...