Mājas atrod Latvijā

Kad ieejam Alūksnes Kultūras centrā, mūs vienmēr sagaida dežurante Ludmila Ņikitina. Daudzi atceras viņu strādājam tautas namā un Alūksnes Pilssalas estrādes pasākumos. L.Ņikitina ir ļoti darbīga, jo viņa ir tā, kura centrā visus sagaida un pavada. Ir patīkami ierasties pasākumā, kur esi gaidīts, jo tieši šādu sajūtu dod Kultūras centra dežurante. Par savu darbu pērn viņa saņēmusi Alūksnes novada pašvaldības apbalvojuma “Zelta Bite” atzinības rakstu.

Te ir ģimene un mājas
L.Ņikitina Latvijā nonāca 1972.gadā pēc 10.klases absolvēšanas. “Mamma ieteica braukt uz Rīgu un mācīties tehnikumā, kur apguvu komunālās sistēmas. Kad 1975.gadā beidzu mācības, man piedāvāja braukt uz Alūksni un strādāt savā specialitātē - dzīvokļu pārvaldē,” atceras dežurante un priecājas, ka laika gaitā radās iespēja sākt strādāt Alūksnes kultūras namā, pēc tam Kultūras centrā.
Bērnība pagājusi Kaļiņingradas apgabalā, bet tagad viņas dzīve ir te, Latvijā. Kādreiz katru gadu braukusi uz Krieviju, taču pēc vecāku nāves tur vairs nebija bijusi, līdz 2016.gadā, pēc 20 gadu pārtraukuma, atkal aizbraukusi ciemos. “Sajūtas, apciemojot radus, bija siltas, un es zinu, ka nākamajā gadā atkal apciemošu viņus. Uz Krieviju labprātāk aizbraucu ciemos, bet dzīvot man patīk šeit – te ir mana ģimene, te ir manas mājas.”

Uz darbu nāk ar prieku
Katram cilvēkam ir svarīgi, ka viņa darbs tiek novērtēts. “Saņemot pērn decembrī “Zelta Bites” atzinības rakstu, biju saviļņota, jo tas bija ļoti negaidīti. Esmu priecīga, ka manu darbu pamana,” stāsta L.Ņikitina. Par Alūksnes Kultūras centra dežuranti noteikti var apgalvot, ka cilvēks strādā īstajā vietā. “Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka uz darbu nāku ar prieku. Mums ir labs kolektīvs, esmu skaistās telpās, un darbs man rada gandarījumu. Man prieks, ka reizēm varu redzēt kādu koncertu. Visspilgtāk atmiņā palicis Vestards Šimkus kopā ar Kristapu Ķeseli un starptautiskais teātra koncerts “Čigānu mūzikas virpulī”. Šādi pasākumi silda dvēseli, un priecē, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, jo apmeklējums ir liels,” atzīst L.Ņikitina un piebilst, ka kādreizējā tautas namā nebija tādas rosības. Tik daudz pasākumu, kā tagad ir Kultūras centrā, Alūksnē vēl nav bijis.

Leģenda par spoku
Gandrīz ikviens alūksnietis atceras leģendu par Alūksnes tautas nama spoku. Vai tāds ir eksistējis? “Vienreiz, sēžot savā darba telpā, dzirdēju, ka teātra mēģinājumu zālē kāds staigā un virina durvis. Bijām divatā ar kolēģi, bet viņai bija bail iet skatīties. Tad nu gāju viena. Kad nogāju lejā, trokšņi pazuda. Tas atkārtojās vēl pēc kāda laika, un atkal, kad aizgāju - klusums. Man nebija bail, jo tiešām domāju, ka tur kāds cilvēks staigā, mans pienākums ir apskatīties,” atceras dežurante. “Otrs gadījums ar spoku – tautas namā bija gaidāms liels pasākums un bija atbraukuši tehniskie darbinieki, lai sakārtotu skatuvi. Tas bija vēls vakars. Viņi strādāja lielajā zālē, un es uzturējos savā darba telpā. Trīs no četriem puišiem izgāja ārā, un viens palika zālē. Ap pulksten vieniem naktī pie manis atskrēja puisis un izskatījās ļoti pārbijies. Viņš man jautāja - vai šeit dzīvo spoks? Viņš skaidri dzirdējis soļus un skrāpēšanos mūziķu telpās zem skatuves, tad kāds pa kāpnēm nācis augšā un bijis dzirdams, ka mistiskais viesis ir uz skatuves. Viņš izskrējis ārā pie kolēģiem un visu izstāstījis. Protams, visi domāja, ka puisis joko. Kad pārējie ienāca zālē, apsēdās un klusumā dzirdēja tieši to pašu, bija skaidrs, ka neviens nejoko un kaut kas tur staigā.” Šim atgadījumam ir kuriozas beigas. “Dažus gadus vēlāk bija pasākums Alūksnes Pilssalas estrādē, kur tā pati komanda bija atbraukusi, un puisis, kurš bija nobiedēts kultūras namā, pienāca pie manis un jautāja – vai šeit nebūs spoks? Es teicu, ka šeit nav, lai ir mierīgs. Bet tad atcerējos stāstu par iemūrēto Mariju... Ir situācijas, kad klusēšana ir zelts. Prieks, ka jaunajās Kultūras centra telpās vairs neviens nespokojas, jo bija neomulīgi. Tagad viss ir labi,” smaidot saka Ludmila.

Reti pasniedz māksliniekiem ziedus
Strādāt sanāk arī vēlās vakara stundās, un dežurante atzīst, ka mājās viņu var satikt diezgan reti. Kādreiz, kad kultūras namā notika diskotēkas, darba stundas ievilkās līdz rīta gaismai. “Es vienmēr esmu bijusi enerģiska, un man īpašas problēmas nesagādā tas, ka jāstrādā arī naktīs. Reizēm esmu kā mazs robotiņš, kuram pietiek ar 30 minūšu garu miega mirkli,” optimisma un spēka pilna ir L.Ņikitina. Pēdējos gados gan vairs nenotiek tādas diskotēkas, kā agrāk, un arī cilvēki ir mainījušies. “Prieks, ka jaunieši tagad nav agresīvi – diskozālē nosvin jubilejas, padejo, un vakars mierīgi beidzas. Arī pasākumos novēroju, ka mūsu publika ir pieklājīga, un jaunieši vienmēr pasveicina. Tiesa, mainījies ir tas, ka cilvēki vairs nenes ziedus māksliniekiem. Tikai retais atnāk ar puķēm,” novērojusi L.Ņikitina.
Pēc pasākumiem cilvēki parasti ir steidzīgi un mēdz kaut ko aizmirst. Visbiežāk apmeklētāji nozaudē jakas, gredzenus, telefonus. Pārsvarā tie ir bērni, kas atstāj savas mantas. Bijis gadījums, kad kāds kungs pazaudējis savu zelta rokaspulksteni, bet arī tas veiksmīgi nonācis īpašnieka rokās. Vienīgā lieta, kas jau vairāk nekā gadu stāv Alūksnes Kultūras centrā un gaida savu īpašnieci, ir mētelis.

Ģimene dod mīlestību
Ir veselīgi attīstīt prātu. Kultūras centra dežurantes aizraušanās ir krustvārdu mīklu risināšana, bez tām viņa vairs nevarot iedomāties savu ikdienu. “Tās es pildu daudz, jo tā arī prāts strādā un piespiežu sevi aktīvi domāt. Savu hobiju varu ņemt uz darbu, jo katrā brīvākā laikā risinu mīklas,” stāsta L.Ņikitina un atzīst, ka tas esot viņas vienīgais hobijs, jo, piemēram, ēst gatavot viņai nepatīkot. “Dzīvoju kopā ar vīru Pēteri, kurš lieliski gatavo, tāpēc man tas nav jādara. Es aiznesu produktus, un man tiek uzburtas vakariņas,” atzīst sieviete.
Viņas ģimenē ir divi dēli. “Vecākais dēls Arvis ar savu ģimeni dzīvo Alūksnē, un esmu priecīga, ka mums ir arī mazdēliņš, kurš sasilda ikdienu. Bet kopā sanāk, ka mums ir trīs mazbērni, jo dēla sievai ir vēl divi bērni, kurus esam pieņēmuši ģimenē kā savējos. Jaunākais dēls Andrejs dzīvo Gulbenē, bet tas nav tālu un visi varam sanākt kopā. Man sirds ir mierīga, jo zinu, ka dēli strādā un ir tepat tuvumā,” stāsta L.Ņikitina un priecājas, ka nav šajā dzīvē viena - ir ģimene, par ko domāt un ko mīlēt.

Dzimusi 1954.gada 31.martā Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, Čerņahovskā.
No 1975. līdz 2002.gadam strādājusi Alūksnes pilsētas dzīvokļu pārvaldē.
No 2004. līdz 2009.gadam strādājusi SIA “Rūpe” un pašvaldības aģentūrā “Spodra”.
No 2009.gada strādā Alūksnes Kultūras centrā (iepriekš tautas namā) par dežuranti.

— Foto un teksts Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Lieto enerģiju gudri

    Lieto enerģiju gudri

    Igaunijas - Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Ilgtspējīgas enerģijas sabiedrība” Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā vakar...

  • Dzintars Čīča aicina  uz koncertu

    Dzintars Čīča aicina uz koncertu

    Janvārī čigānu izcelsmes latviešu dziedātājam Dzintaram Čīčam apritēja 25 gadi, un savu jubileju dziedātājs atzīmēs ar koncertprogrammu “Bučas...

  • Rīt - “Ilgāja zivtiņa”

    Veclaicenes pagastā, Latvijas – Igaunijas pierobežā, 3.februārī ikviens aicināts uz zemledus makšķerēšanas sacensībām „Ilgāja zivtiņa”. Sacensības...

  • Alūksnē – Jāņa Lūsēna un Inetas Rudzītes koncerts

    Alūksnē – Jāņa Lūsēna un Inetas Rudzītes koncerts

    Alūksnes Kultūras centrā 14.februārī pulksten 19.00 notiks atkalredzēšanās ar komponistu Jāni Lūsēnu. Alūksniešiem būs iespēja klausīties pilnasinīgu...

  • Ates muzejs aicina ciemos

    Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejs līdz 9.februārim aicina pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnus piedalīties izglītojošā programmā...

  • Alūksnē viesojas  Kanādas vēstnieks 3

    Alūksnē viesojas Kanādas vēstnieks

    Alūksni trešdien apmeklēja Kanādas vēstnieks Alēns Osērs, lai iepazītu novadu un tiktos ar pašvaldības pārstāvjiem. Vēstnieks apmeklēja Alūksnes...