Mājas Mazuļos

Turpinājums. Sākums  2018. gada 20. aprīļa, 8., 15., 25. maija, 5., 12. jūnija, 31. jūlija, 3. augusta, 19. oktobra “Malienas Ziņu” numuros, 2019. gada 11. janvāra un 15. marta “Alūksnes un Malienas Ziņu” numurā.

ALVĪNE un VOLDEMĀRS
Vēl taču neesmu bildis nevienu vārdu par mammas māsu Hertu.  Par Alvīnes un Voldemāra pēdējo bērnu. Visu par viņas dzīvi, protams, es nezinu, bet, cik atceros no mammas stāstītā un  ko redzēju pats, tad varu spriest, ka viegli negāja arī viņai. Jau no jaunības, kad bijis draugs, un  jau bērniņš padomā. Tikai ar precībām nekas nesanācis – un tā nu māte liegusi bez vīra laist bērnu pasaulē. Redz, kā ir nostrādājuši aizspriedumi, ir nostrādājis – a ko ta’ cilvēki sacīs. Un tā Herta visu  mūžu nodzīvoja viena. Strādāja visdažādākos darbus, ko jau nu varēja sameklēt, dzīvoja pamatā “Ieviņās” pie tēva, kuru arī vecuma galā kopa. Bija mums reizēm tādi brīži, kad mājās naudiņas nebija nemaz, un tad parasti viņa izpalīdzēja ar kādu trīnīti vai piecīti. Naudiņa jau  it kā neliela, bet, vai, cik noderīga tā bija. Neatceros, vai toreiz bērnībā  tiku kaut klusu – paldies – pateicis, ja nē, tad ticu, ka tagad rakstītais, kaut ar novēlošanos, viņu tomēr sasniegs.
Nu ir gandrīz tā, ka varētu šo nodaļu pat beigt, bet gribas vēl par šiem  jaukajiem cilvēkiem, maniem vecvecākiem, kādu rindkopu uzrakstīt, jo materiāla pietiek. Kā jau iepriekš minēju, šad un tad man bija iespēja parakāties pa vecāsmātes kumodi. Visādu mantu vidū tur bija tāda  maza, veca somiņa. Tukša, protams. Es to bieži pacilāju, apskatījos, bet  ko nu es ar tādu darīšu? Bet tad, vienā tādā reizē, sataustīju kaut ko aiz oderes iešūtu. Aturķēju vaļā un izvilku mazu zelta gredzentiņu ar  violetu actiņu. Parādīju mammai un viņa bija vairāk pārsteigta nekā es. Nekad savai mātei viņa  to redzējusi nebija. Tad nu gudrojām, kas gan viņai tādu dāvinājis?  Rādīja viņa  man vecmammas albumā divu svešu puišu fotogrāfijas – tie esot mātes jaunības dienu brūtgāni. Vai kāds no viņiem? Man jau gribas domāt, ka dāvinātājs ir bijis pašas Voldemārs  un ka tas ir saderināšanās gredzens. Redz, toreiz Krievzemē jau viņš bija samērā naudīgs vīrs. Vēlāk tikai bieži domāju, kāpēc bija tā ieslēpusi un neizmantoja, kad nabadzība bija iedzinusi dziļā stūrī? Tātad viņai ļoti dārga piemiņa, un kā tāda šis  gredzentiņš tiek glabāts arī mūsu ģimenē, jo mamma teica: “Tu viņu atradi, tu arī glabā”. Es to kā saderināšanās apliecinājumu uzvilku pirkstā savai līgaviņai Vijai. Viņa to nodos tālāk mazmeitai Līgai, jo tā ir ģimenes relikvija, kam nu jau vairāk nekā simts gadu. Bet gredzentiņa, iespējams, pat romantiskā izcelsme paliks mūžīgā noslēpumā.
Aprakstīdams Alvīnes un Voldemāra dēla Jūlija dzīves gaitas, jau  minēju, ar kādu trūkuma izmisumu viņiem dažkārt nācās sadzīvot. Tam pievienojās dēlu zaudējums kara ceļos, tās pašas nieka zemītes un iedzīves atsavinājums padomju laikā. Pārlapojot vecos “Ieviņu” māju dokumentus, vēlreiz pārliecinājos, kā tas nabaga latviešu zemnieks gan  ir spiests un spaidīts kara un pēckara gados. Bet tā jau tas ir bijis visos laikos, ne tikai pēdējā kara laikā. Kas tad baros gan uzbrūkošo, gan bēgošo armiju?  Zemnieks! Kam, tikai plinti parādot, var atņemt zirgu  ar visu pajūgu? Zemniekam! Un vai tad zemnieku dēli varēja izvairīties no karošanas vienā vai otrā svešā armijā?
Un tā nu lasu vācu pārvaldes nodevu paziņojumu 1943. g.: “(...) Jums obligāti jānodod armijas un civiliedzīvotāju apgādei ar pārtiku (...) 454 kg labības un pākšaugu, 1400 kg galda kartupeļu, 600 kg siena, 150 kg salmu, 30 kg linsēklu, 80 kg sviesta, un naudā RM 36,60.” Tas no nieka 12 ha švakas zemītes. Grozies, kā gribi.
Ar krieviem ir bijis vēl jautrāk! Līdz kolhozu dibināšanai katrai saimniecībai tikuši piesūtīti šādi dokumenti: “Valsts lopkopības attīstības plāna uzdevums’’, “Saistība par lopkopības produktu piegādi valstij”, maksāšanas paziņojums “Par kara nodokli”, tad vēl attiecīgo kontingentu skāris nodoklis no neprecētiem, bezbērnu un mazbērnu ģimenēm. Cik maza skaitījās mazbērnu ģimene – to gan nezinu. Tad  vēl meža darbi ar noteiktu normu un dažādas šķūtis. Iespējams, ka tas nav viss, vienkārši manā rīcībā citu dokumentu nav. Bet nu saplānots ir bijis viss smalki, pašam ne vairs kas jādomā, ne jārēķina. Piemēram: “Jums priekš 1948. g. pavasara sējas ir jāsagatavo, jāattīra un jāsaglabā sējas plāna izpildīšanai šāds sēklas daudzums:
Kvieši jāapsēj 2,88 ha, sēklas vajadzīgs 5,91 cent.
Kartupeļu jāiestāda 0,42 ha, sēklas – 10,5 cent.
Linu jāiesēj 0,2 ha, sēklas – 0,24 cent. (utt.)”
It kā vectēvs nezinātu, cik uz saviem tīrumiņiem var izsēt vai iestādīt. Domāju, ka lielākā daļa saimnieku šādus plānus sprauda uz nagliņas, bet spraud nu kur gribi, uzliktā norma jānodod ta’ bija. Tāpat noteikts bija, cik un kādi lopi kūtī drīkst atrasties. Vecāmāte jau gan rakstījusi lūgumrakstus, lai tak viņus kā vecus un slimus atbrīvo no tām normām, un jāteic, dažu labu gadu tas viņai arī izdevies. Kaut daļēji.
Bet saistību, tautā sauktu par normām, gadā nododamo produktu cipari šādi: gaļa – 70 kg, piens – 500 l, vilna – 0,8 kg, olas – 100 gab. Par šķūtīm zinu tik daudz, ka vectēvs ar vecomāti, kā gados veci, gan diži  trenkāti nav, bet Herta nevarēja izbēgt no, piemēram, šāda rīkojuma izpildes: “Jaunlaicenes pag. izp. kom. pr – tājs jums uzdod š. g. 17. janv.  pl. 8 rītā ierasties braukšus ar zirgu pie Jaunlaicenes pat. b-bas braukšanai uz Valku pēc sāls. Līdzi jāņem maisi 500 kg sāls atvešanai. Šis rīkojums izpildāms obligāti, par rīk. nepildīšanu draud sods pēc kara laika sod. Likuma.” Šāda rakstura rīkojumi bijusi diezgan bieža korespondence “Ieviņu” mājās. Situācija mainījās līdz ar kolhozu nodibināšanos, protams, tiem, kas tajā iestājās. Ja nē – tad normas palielināja līdz fiziski neizpildāmiem lielumiem un beigās vairs tāpat nebija kur sprukt.
Mūsu dzimto ciemu kolektivizācija noķēra 1949. gadā (datumu vēl nezinu). Tolaik gan rakstīja – lauksaimniecības artelis, jo pēckara gados pastāvēja daudz un dažādi arteļi. Vārds “kolhozs” ir rusicisms, tulkojumā – kolektīvā saimniecība, un kad 1950. gados arteļu laiks  beidzās – palika tikai kolhozs.
Man patlaban priekšā akts, kurš sastādīts 1950. g. 29. jūnijā: “(...)  piedaloties L/a “Jaunais ceļš” pr-tājam Silakalnam Arturam, 2. brigādes brigadierim Puzulim Edgaram un zirgkopim Mazulim Voldemāram. Akts sastādīts par sekojošu: zemāk minētie zirgi tiek nodoti Mazulis  Voldemāra atbildīgā kopšanā un uzraudzībā. (...)”. Tālāk uzskaitīti seši zirgi ar visiem, tā teikt, tehniskajiem rādītājiem, un zemāk amata vīru paraksti.
Lasot šo dokumentu, atceros, kā mamma apsmaidīja pirmā kolhoza dibināšanu. Par priekšsēdētāju jau no apriņķa bijis izvirzīts Arturs  Silakalns no “Žagatām”, jo viņam izgadījies karot padomju armijā, un tādi vīri jaunajai varai šķita uzticami. Tikusi izziņota apkārtējo ciemu kopsapulce, bet  sanākušas pamatā tikai sievas. Večiem funktieris, redz, tāds – ja tur kaut kas noiet greizi – sak, ko mēs zinām, to jau tās bābas tur sadarīja. Bet nu beigās jau tāpat visi vienā katlā sabāzti. Tas nozīmē – zeme kopēja (atstājot katrai saimniecībai pushektāru), zirgi, govis prom uz kopējo  fermu (drīkstēja paturēt vienu govi), lielākais lauksaimniecības inventārs - arī kopīgs. Lielākie zaudējumi un bēdas sākās tiem, kuri ar neganti smagu darbu bija iekopuši zemi, izveidojuši ganāmpulku, iegādājušies labu tehniku. Tagad kaimiņš, kuram varbūt pat kārtīga cirvja mājās nebija, varēja  fermā paņemt tavu gadiem audzēto un kopto zirgu, pīckot, triekt viņu un vēl sejā pasmieties. A ko tu izdarīsi? Nav jau vairs tavs. Ir gan stāstīti gadījumi, kad šādi incidenti beigušies ar sirsnīgu izkaušanos.
Bet “Ieviņu” mājās nu bija zirgu ferma. Vectēvs 66 gadu vecumā iecelts  par zirgkopi. Saistībā ar zirgu fermu bija vēl tāds notikums. Kādā no barošanas reizēm pašu zirgs vecmammai nokoda pusausi. Visi brīnumu brīnījās – kā tad tā? Savs zirgs saimniecei? Traks vai? Tagad saprotu, ka tas taču bija protests pret viņa kūtī savestiem svešiem sugas   brāļiem, jo beigu beigās pat zirgs saprata, ka tie neapdomīgie cilvēki  taču šauj galīgi miglā. Bet ko gan viņš varēja izdarīt?

Turpmāk vēl!


Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    16. aprīlī ◆ no 16.00 līdz 19.00 pie autobusu pieturas “Lūšakrogs” orientēšanās seriāla “Horizonts” 2. kārta.16. aprīlī ◆ 14.30 Alūksnes pilsētas...

  • Svētki, kas bagātina

    Grāmata vienmēr ir bijusi un būs vērtība. Šo patiesību Alūksnes un Apes novada grāmatu svētku atklāšanā sestdien Alūksnes Kultūras centrā atgādināja...

  • Par pasta pakalpojumu nodroši­nā­šanu Ziemeru pagasta iedzīvotājiem

    Iepazīstoties ar laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” 2. aprīļa publikāciju “Sašutis par izmaiņām pasta nodaļu darbībā”, vēlamies sniegt papildu...

  • Afiša

    9. aprīlī ◆ 10.00 Malienas tautas namā animācijas filma visai ģimenei “Lote un pazudušie pūķi”.9. aprīlī ◆ 13.00 Mārkalnes tautas namā senioru...

  • Sacenšas skaļajā  lasīšanā

    Sacenšas skaļajā lasīšanā

    Alūksnes pilsētas bibliotēkā piektdien notika Skaļās lasīšanas sacensību reģionālais fināls. Alūksnes un Apes novadus nacionālajā finālā 18. maijā...

  • Ķēķa stāsti

    Ķēķa stāsti

    Ķirbju biezzupa ar garnelēmLai gan ķirbis ir pasaules lielākā oga, mēs to vairāk esam pieraduši uztvert kā dārzeni. Man viena koši oranža oga bija...