Mājas savai sirdij

Mazās rūtiņas izplatīja zilganajā nakts tumsā medaini dzeltenu gaismu, solīdamas siltumu un patvērumu. Zeltainais mirdzējums tā ielīksmoja sievieti, ka viņa metās skriet.

Mazās rūtiņas izplatīja zilganajā nakts tumsā medaini dzeltenu gaismu, solīdamas siltumu un patvērumu. Zeltainais mirdzējums tā ielīksmoja sievieti, ka viņa metās skriet. Tomēr pie durvīm saminstinājās. Viņu taču neviens negaidīja, varbūt pat nevēlējās redzēt. Tomēr nama iemītnieki jau bija nācēju sadzirdējuši un no durvju viņas puses atskanēja skarba vīrieša balss, jautājot, kas tik vēlā nakts stundā pa svešu pagalmu dauzās.
- Es tā esmu, Dagnija, - sieviete nomurmināja. Pēc mirkļa viņas acis apžilbināja spoža gaisma.
- Mammu... tas ir, Dagnija, kā tu te gadījies? - patiesi izbrīnīta, taujāja Lana.
Ints tūdaļ aicināja negaidīto viešņu ienākt un izvilka no galda apakšas vēl vienu ķebli. Lanas saudzīgās rokas sievieti atģērba un noāva no tālā ceļa pārgurušās kājas. Acu priekšā iemirdzējās paštaisītā koka svečturī iestiprinātu svecīšu silti spožās liesmiņas. Tikpat spožas un mīļas vecmāmuļai pretim vērās arī Madaras un Allas spožās acis. Ints un Lana gan bija bažīgi. Viņi jutās vainīgi Dagnijas priekšā.
- Labs vakars jūsmājās, - iesāka viešņa, satraukumā nespēdama atrast piemērotākus vārdus.
- Vakars tiešām ir labs, - pasmaidīja Lana.
- Arī ceļš bija labs, - piezīmēja Dagnija.
- Jā, paldies Dievam, pagasta padome algo traktoru, kas pēc lieliem puteņiem to iztīra, - piekrita Ints.
- Bet piekusu gan briesmīgi, - nopūtās viešņa, nespēdama atrast īstos vārdus, lai izteiktu, kādēļ īsti bija šurp nākusi. Kad arī citi klusēja un vaicājoši viņu vēroja, sieviete neizturēja.
- Kas nu ir, vai valodu esat zaudējuši? - viņa izsaucās. - Taisni briesmas! Pārnāk cilvēks mājās, bet visi blenž uz viņu kā uz vecvectēva rēgu. Vai tad tēju man neviens neielies?
Ints un Lana saskatījās.
- Mēs... Mums ļoti negribētos, ka tu tik skaistā vakarā būtu nākusi attiecības noskaidrot, - beidzot ierunājās Ints.
- Jā, mēs jau paši saprotam, cik ļoti tavā priekšā esam vainīgi, bet - mēs nevaram citādi. Vismaz es noteikti ne, - dzīvi piebalsoja Lana, tad saminstinājās, - Māt, piedod, ja vari...
Dagnija brīdi klusēdama abus vēroja, tad pasmaidīja.
- Znotiņ, paskaties mana mēteļa kabatā, tur vajadzētu būt kaut kam garšīgam, - viņa teica un aicinoši pamāja meitenēm. Izdzirdušas šokolādes papīrus čaukstam, tās iespiedzās un metās pie Inta.
- Ne jau man paldies sakat, bet vecmammai, - vīrietis pasmējās. Meitenes pietecēja pie Dagnijas un apķērās viņai ap kaklu. No pārdzīvojuma sievietei acīs sariesās asaras. Taču tad viņa atģidās:
- Pag, bet nu taču jūs man esat nevis divas, bet trīs!
Ne vārda neteikusi, Lana izgāja blakusistabā un drīz atgriezās ar segā ievīstītu, cieši iemigušu mazuli rokās. Pareizāk, no bērna bija redzama tikai baltas cepurītes ieskauta, sārta sejiņa. Elpu aizturējusi, Dagnija to vēroja, un pašas no sevis acīs atkal sariesās asaras. Tā bija viņas mazmeita, viņas turpinājums. Un kāda te vairs bija nozīme tam, ko sacīs cilvēki? Dagnija juta, ka viņa grib palikt tieši šajā vietā un tieši ar šiem cilvēkiem. Viņa bija atradusi mājas savai sirdij..

Citu datumu laikraksti

  • Rajonā šogad izvietos 14 ceļa zīmes

    Tūrisma attīstības valsts aģentūra šogad uzsākusi īstenot projektu “Vienotas tūrisma informācijas ceļa zīmju sistēmas izveide”, kuram beidzies...

  • Rajonā būvniecības pārkāpumu ir maz

    Par patvaļīgu būvniecību vai tās renovāciju bez akceptēta projekta vai būvatļaujas, juridiskas personas varēs sodīt ar naudas sodu no 200 līdz 3000...

  • Uz semināru aicina sociālos darbiniekus

    Jaunalūksnes pagasta “Paideros” 23. un 24.septembrī notiek seminārs par cilvēku tirdzniecības problēmu, tajā aicināti piedalīties Alūksnes, Gulbenes...