Mājas savai sirdij

- Nevis man, bet mums visiem. Un ne jau tāda, kā tu domā, - atcirta Ints un piecēlās. Viņš bija vismaz galvas tiesu īsāks par radinieku. - Ko tu, šmurguli, zini par to, ko es domāju, - nošņāca Olafs, draudīgi pasperdams soli tuvāk.

125.
- Nevis man, bet mums visiem. Un ne jau tāda, kā tu domā, - atcirta Ints un piecēlās. Viņš bija vismaz galvas tiesu īsāks par radinieku.
- Ko tu, šmurguli, zini par to, ko es domāju, - nošņāca Olafs, draudīgi pasperdams soli tuvāk.
- Mums, tavai zināšanai, bija briesmīgs vakars. Tavu piedzērušos māsu aizveda uz slimnīcu, jo viņai sākās dzemdības, - mēģināja izskaidrot Lana, taču Olafu tas vēl vairāk sadusmoja.
- Neizskatās gan, ka jūs būtu pārāk noskumuši. Ak, es taču nekā nesaprotu! Jūs ar Lanu esat pozitīvie tēli, mēs ar Kristiānu negatīvie. Kā filmā, vai ne, - viņš ņirgājās.
- Izbeidz! Lana jau nu vismazāk pie kā ir vainīga, - iesāka Ints, taču, smagas dūres trieciena ķerts, sēdus atkrita gultā līdzās Lanai.
- Nē, nu jauki! Es pat nezinu, ko ar jums lai iesāku. Vienkārši nosist tādus neliešus ir par maz! Un sen jūs kopojaties? - Olafs sēca, sievai gluži klāt pieliecies. Pēc dienā pārdzīvotajiem likteņa triecieniem bija tik patīkami apzināties sevi cietēja lomā.
- Mēs nekopojamies, - atcirta Lana, kuras pašcieņa bija aizskarta visvārīgākajā vietā.
- Klusē, padauza, - Olafs uzbrēca.
- Es caurām dienām pūlos, lai ģimenei būtu nauda, bet tu...
- Kā tad, un jo īpaši tu pūlies pa vakariem kafejnīcā, - iebilda Lana un draudīgi slējās kājās.
- Kas tev daļas, ko es daru savā brīvajā laikā, - atcirta Olafs, tomēr nespēdams melot, sievai tieši acīs skatoties.
- Tu domā, ka es te, meža kaktā, ne ko zinu, ne manu? Bet to taču nemaz nevar noslēpt! Ko lai es domāju, ja vīrs atgriežas tikai pret rīta pusi, ja viņš ož pēc dārgām smaržām, ja pēkšņi valkā tādas drēbes, par kurām nespētu samaksāt pat ar visu savu algu? - kliedza Lana, dusmās piesarkusi.
- Klusē! - uzbļāva Olafs. Pēkšņi viņš bija apjēdzis, ka nelāgajā situācijā, kādā nokļuvis, daudz izdevīgāk ir ar sievu būt uz vienu roku. Ja izdotos Lanu pielabināt, varbūt viņa tiesā paraudātu un tā iežēlinātu prokuroru un tiesnesi. Uz Imandras palīdzību jau nu vairs nebija ko cerēt. Tikai no viena sievietes skatiena Olafs bija sapratis, ka viņas patmīlība ir nāvīgi ievainota. To visu pārdomājis, vīrietis samierinoši pasmaidīja.
- Labi, beigsim strīdēties. Es apsolu, ka šo starpgadījumu aizmirsīšu un nekad vairs nepieminēšu. Taču tev, Lana, par to man mazliet jāpiepalīdz, - viņš teica.
Sieviete kļuva uzmanīga. No pieredzes viņa zināja, ka vīra piedāvājumi nereti mēdz būt diezgan apšaubāmi. Taču Olafa teiktais pārspēja līdz šim dzirdēto.
- Zini, sieva, tev būs man jāpalīdz tiesā tikt sveikā cauri, - viņš teica tik nevērīgi, ka bija skaidrs: lai arī kas ir noticis, Olafs savu vainu neatzīst ne vismazākajā mērā. Lana neatbildēja, tikai jautājoši sarauca uzacis. Olafu tas atkal aizkaitināja.
- Un neskaties manī tā, it kā es tiešām būtu pēdējais nelietis, - viņš uzsauca. - Tu jau uzreiz domā nezin ko. Tu nekad man netici, bet uzklausi visādas tenkas. Kas tu man par sievu, ja neatbalsti un neaizstāvi!
- Beidz pļāpāt! Labāk izstāsti, kas un kā, - Lana atcirta.
- Nav jau nekas sevišķs, - pavīpsnāja Olafs. - Trešdien mēs ar Kārli bijām pilsētā un pirms autobusa atiešanas mazliet pasēdējām kafejnīcā. Vari iedomāties, tieši ap to laiku nelaimīgais ūķis ir apzagts!
- Labi, bet kāds tev ar to sakars? - neatlaidās Lana, kurā sāka mosties nelāgas priekšnojautas.
- Pilnīgi nekāda. Bet tie auni, nu, tie policisti, iedomājušies, ka vainīgais esmu tieši es, - Olafs teica ar tik nevainīgu sejas izteiksmi, ka nenoticēt bija grūti. Tomēr uz Lanu vīra naivi mulsais smaids cerēto iespaidu neatstāja.
- Kā tad, tā nu es ticēšu, - viņa griezīgi iesmējās. - Nabaga Olafiņš, kā parasti, neko ne zina, ne nojauš, bet tie nelieši, nu, visa pasaule, viņam uzbrūk. Tikai pasaule vien ir pie visa vainīga, bet mammas mīļais puisītis tai nelaimīgajai vietai nav pat tuvumā bijis, - Lana smīkņāja un pēkšņi izbijās pati no savas uzdrīkstēšanās. Pirmo reizi viņa atļāvās godīgi pateikt to, ko domāja par Olafu un viņa māti.

Citu datumu laikraksti

  • Nav bijuši šķirti nevienu dienu

    Zeltinieši Vija un Voldemārs Cingleri ir pāris. Jau piecdesmit trešo gadu. Visu mūžu palikuši uzticīgi dzimtajai pusei. Viņam šomēnes paliks 78 gadi,...

  • Profilaktiska pote politikas veselībai

    Lai gan nekas briesmīgs Latvijā nav noticis, tomēr ir nepieciešama cita vadība. Vismaz tā sabiedrībai skaidro katrs otrais politiķis. Vai tiešām kaut...

  • Rekordliels skaits spiningotāju meklē lomus

    Sestdien Kāla ezerā septīto reizi norisinājās spiningošanas sacensības, kas ar katru gadu pulcē arvien vairāk dalībnieku no dažādiem Latvijas...

  • Aicina ievērot likumu un neīsināt govīm astes

    Daudzi dzīvnieku turētāji pēc plašajām diskusijām masu saziņas līdzekļos zvana uz Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) un vaicā, kā tad īsti ir ar...

  • Izdos pastmarku ar Alūksnes ģerboni

    Latvijas Pasts atbalstījis Alūksnes pilsētas domes vēlmi un nolēmis nākamā gada sākumā izdot pastmarku ar Alūksnes pilsētas ģerboni. Uz tā attēlota...

  • Aicina balsot par grāmatām

    Sabiedriskā organizācija “Lauku bibliotēku atbalsta fonds” sadarbībā ar publiskajām bibliotēkām mudina izvirzīt grāmatas - kandidātus konkursam...