Mājas savai sirdij

Lana vēl nebija vakara reizi govi izslaukusi, kad no darba mājās pārradās Ints. - Kur tad tu tik ātri? - sieviete brīnījās, taču tad atskārta, ka ir piektdienas vakars un darbs droši viens beidzies mazliet ātrāk.

122.
* * *
Lana vēl nebija vakara reizi govi izslaukusi, kad no darba mājās pārradās Ints.
- Kur tad tu tik ātri? - sieviete brīnījās, taču tad atskārta, ka ir piektdienas vakars un darbs droši viens beidzies mazliet ātrāk.
Ints tikai viltīgi pasmaidīja un izvilka no kabatas šokolādi.
- Tas tev. Caurām dienām tu strādā kā čakls rūķītis, mūs visus apčubinādama, bet paldies nepasaka neviens, - viņš teica, ar patiku vērodams, ka Lanas acis iemirdzas priekā. Silts skatiens pārslīdēja pār sievietes augumu kā glāsts.
- Paldies, - Lana nomurmināja pietvīkusi, tad sarosījās. - Ja jau tu esi mājās, tad arī Olafs, mamma un bērni drīz būs klāt, bet man vēl vakariņām kartupeļi nav izvārīti.
- Par mammu un bērniem neraizējies, tie būs mājās tikai rīt, jo sarunājuši pie Jāzepa ieiet pirtī. Un Olafs... Nu, tu jau zini..., - un vīrietis nevarīgi noplātīja rokas.
Lana skumji pasmaidīja un tvēra spaiņus, taču Ints izņēma nesamo viņai no rokām un devās uz māju. Sieviete nesteidzās vīrietim sekot. Vēl brīdi viņa stāvēja, salu vēstošajā debesu zilumā vērdamās. Austrumu pusē jau bija aizkvēlojušās dažas zvaigznes. Degunu un vaigus durstīja sīkas sala adatiņas. Elpa sastinga, pārvērzdamās baltā, vieglā dūmakā. Zem Inta kājām lūstošais ledus dzinkstēja kā plīstošs stikls. Pēkšņi sievietei likās, ka dzirdējusi aiz kūts tādu kā kunkstu. Atmiņā tūdaļ atplaiksnīja vasarā piedzīvotais satraukums. No nepatīkamās apziņas, ka tepat netālu taču tika atrasts jau sadalīties sācis mironis, Lana sarosījās un jau grasījās skriet pakaļ Intam. Taču tad viņa izdzirda vēl vienu kunkstu un tādu kā būkšķi.
- Int! - sieviete uzsauca izbijusies.
- Man liekas, ka aiz kūts kāds ir.
Vīrietis atskatījās un brīdi ieklausījās, tad atmeta ar roku:
- Kas nu tur var būt...
Tālāk viņš netika, jo atskanēja skaidri sadzirdams sauciens: "Mammu!". Nebija šaubu, ka saucēja ir Kristiāna. Ints nometa spaiņus un metās skriet. Kūts galā, kur visa pļava līdz pat mežam pārredzama kā uz delnas, viņš apstājās. Vīrietim līdzās tikusi, apstājās arī Lana. Tikai pārsimts metrus no kūts kūņojās liels, tumšs kunkulis - Kristiāna. Nācēja bija tik pārgurusi, ka nespēja parunāt. Palīgus pamanījusi, viņa tikai pacēla roku un kaut ko nesakarīgu nogārdza.
- Lops no cilvēka, - caur zobiem izgrūda Ints un lieliem soļiem pielēkšoja sievai. Lana pussolīti iepakaļ viņam sekoja.
- Būtu labi, ja tu varētu saturēt viņu zem vienas rokas, es ņemšu zem otras, - izrīkoja vīrietis.
Uz jautājumu, vai nav par grūtu, Lana tikai noliedzoši papurināja galvu. Taču smagi bija gan. Jau pašai sevi nest sievietei nenācās viegli, kur nu vēl balstīt radinieci, kas pati gandrīz nemaz neturējās kājās. Ledaini saltiem pirkstiem glābēju kamiešus aptvērusi, Kristiāna bija gandrīz nešus jānes, jo alkohola un tālā ceļa pārgurušās kājas spēja vairs tikai ļengani šļūkāt.
- Lupatas... Utes.. Jūs visi esat jēlnadži... Man būs tik daudz naudas, ka jums no brīnumiem žokļi atkārsies..., - sieviete šļupstēja un brīžiem bija ar varu velkama, tad pēkšņi viņa gari ieīdējās un grāba pie vēdera: - Vaī - ī, kā man sāp!
Ints un Lana saskatījās. Tā vien likās, ka sievietei ir sākušās dzemdības. Pati Kristiāna gan par to bēdāja maz. Tiklīdz sāpes pierima, viņa atkal apķērās Lanai ap kaklu un ieķiķinājās:
- Vai tu, palaistuve, domā, ka kaut kādā ziņā esi labāka par mani? Bet es pierādīšu, ka tu nenieka nevari. Tu, bālā mīkstmiese, - Kristiāna sēca un tik cieši sažņaudza Lanas kalu, ka tā no sāpēm iekunkstējās.
- Beidz, maita, - sievai uzkliedza Ints un tūdaļ dabūja savu tiesu lamu.
- A tu, puikiņ, ko - domā mani mācīt? Neiznāks. Tu pats labi zini, ka bez manis neesi nekas. Nulle tu esi bez manis. Saprati, - sieva šņāca, draudīgi Intā vērdamās. Tad viņa atkal iekunkstējās un apķērās ap gludi tēsto lieveņa stabu: - Vaī - ī , laikam nebūs labi. Man tā sāp, tā sāp...
Kaut kā iedabūjuši sievieti istabā, Ints un Lana viņu iegāza gultā un atģērba. Izrādījās, ka zābaki ir slapji un Kristiānas kājas saltas kā ledus.
- Brīnums, kā viņa nav pavisam nosalusi, - asaras valdīdama, ierunājās Lana. - Es esmu pie visa vainīga. Nevajadzēja man šorīt viņai to latu dot...
- Nevaino sevi, - Ints viņu apsauca.

Citu datumu laikraksti

  • Otrreiz izvirzīts ultimāts nav ultimāts

    Ikviens vēlas iekārtot savu māju un tās apkārtni pēc saviem uzskatiem. Tas attiecas arī uz valsts politiku.Ikviens vēlas iekārtot savu māju un tās...

  • Viesosies zviedru delegācija

    Alūksnē vairāku dienu vizītē 8.septembrī ieradīsies Zviedrijas sadraudzības pilsētas Sundbibergas pašvaldības, Lauvu kluba un psihiatrijas...

  • Dāvina enciklopēdijas un stimulē izglītoties

    Zeltiņu pagasta padome pašvaldības skolas bibliotēkai Zinību dienā dāvināja trīs enciklopēdijas, bet tagad skolēniem organizē erudīcijas spēli “Par...

  • Īpaša banka atver kontu

    Es piedāvāju iespēju noguldīt bankā visdārgāko, kas jums ir - mīlestību, prieku, līdzpārdzīvojumu, visas emocijas, kuras var izdzīvot, esot blakus un...

  • Piecdesmit divus gadus - dzelzceļnieka sieva

    Deviņdesmit četrus gadus vecā alūksniete Valija Jēkabsone ir inteliģenta un sirsnīga kundze, kurai nezinātājs nedotu vairāk par 74 gadiem.Deviņdesmit...

  • Bejā strādā četri jauni skolotāji

    Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolā 2004./2005.mācību gadā darbu uzsākuši četri jauni pedagogi.Jaunalūksnes pagasta Bejas pamatskolā...