Mājas savai sirdij

- Vai esi padomājusi, kādu iespaidu slimība atstās uz tavu mazuli? Varbūt viņš būs dzīvotnespējīgs kroplis vai invalīds jau kopš dzimšanas?

117.
- Vai esi padomājusi, kādu iespaidu slimība atstās uz tavu mazuli? Varbūt viņš būs dzīvotnespējīgs kroplis vai invalīds jau kopš dzimšanas?
- Kas tev daļas gar manu mazuli! - Kristiāna gandrīz vai palēcās uz krēsla. - Simtu gadu man tas krupis vajadzīgs! Jau tā dzīvē neiet, un nu vēl šis mērglis uz kakla, - viņa dusmīgi norādīja uz savu lielo vēderu.
- Ja jau tik ļoti negribēji, varēji taču grūtniecību pārtraukt, - Lana pamācīja kā padzīvojusi sieva, lai gan bija par Kristiānu gadus piecus jaunāka.
- Abortu? Runā kā... tas nav veselīgi, turklāt, - kurš gan dakteris ceturtajā mēnesī tādu grēka darbu uzņemsies, - nicīgi pasmīnēja Kristiāna un nospļāvās plīts priekšā pelnos.
Lanai vairs nebija ko teikt. Viņa nolauza rupjmaizes gabaliņu un sāka no tā mīcīt mazu bumbiņu. Bet Kristiāna radinieces atbildi nemaz negaidīja. Sirds viņai bija drūmu domu pārpilna un sāpīga kā satūcis augonis. Nu tas bija plīsis, un vārdi vēlās ārā bez apdomas un brīžiem arī bez kopsakara.
- Es esmu tārps, mēsls, niecība! Kaut es varētu nomirt, izgaist, peles aliņā ielīst! Lai tikai neesmu nevienam pa kājām, lai tikai neesmu par nastu... Es riebjos pati sev un man riebjas visa pasaule. Es vairs neredzu jēgu dzīvei. Kāds no manis labums? Kam es esmu vajadzīga? Esmu mākslas skolu beigusi. Protu strādāt ar stiklu un apstrādāt ādu, bet - kam tas viss vajadzīgs? Ko es varu ar to panākt? Man nav vietas šajā dzīvē. Mana sirds sāp. Es to neizturēšu..., - Kristiāna vaimanāja galvu rokās iespiedusi.
Lana izbrīnīta vēroja radinieci. Lai nu ko, bet to gan viņa nebija domājusi, ka šajā iedomīgajā un kaprīzajā galvā mājo tik izmisuma un sāpju pilnas domas. Turklāt Lana nezināja, kā Kristiānai palīdzēt. Te nepietika uzlikt roku uz pleca un pasmaidīt, sak, gan jau viss būs labi. Kristiānai vajadzēja kaut ko vairāk. Viņa bija pazaudējusi pati sevi. Sieviete pacietīgi sēdēja un gaidīja, kamēr svainiene mazliet pierims, tad viņa uzmanīgi iebilda:
- Varbūt tu esi pārāk nepacietīga? Jau tas ir daudz, ka atkal esi vesela, tev ir labs vīrs un tu gaidi pasaulē ienākam vēl vienu mazuli. Es nezinu, ko atdotu, lai arī mans bērniņš būtu dzīvs, bet...
Pēdējie vārdi izskanēja kā kluss čuksts. Lanai acīs sariesās asaras. Taču Kristiāna to nemanīja. Viņa bija iedegusies dusmās un gatava cīnīties līdz nāvei vai pilnīgai uzvarai.
- Cik tu esi pieticīga! - Sieviete izsaucās. - Vai tiešām tev, vēl tik jaunai un glītai, ar to pietiek? Vai tevi tiešām nesmacē domas, ka pasaulē ir milzums cilvēku, kuri pieliek daudz mazākas pūles nekā mēs, bet dzīvo greznās villās, brauc smalkos limuzīnos un mazgā kājas šampanietī?
- Varbūt, - mulsi pasmaidīja Lana. Patiesībā viņai allaž bija licies, ka nav pat tā mazumiņa cienīga, kas viņai jau pieder. No domām par savu automašīnu, skaistu māju un glītām drānām sieviete vienkārši izvairījās. Viņas apziņā tas viss bija iegūts ar pārcilvēcīgu darbu vai negodīgu rīcību.
- Nu, ko klusē? - Kristiāna neatlaidās. - Var jau būt, ka es tiešām esmu mazliet nepacietīgāka nekā pārējā, protams, kā labākā dzimtas daļa, tomēr - esmu pati godīgākā no visiem. Vai tad tev nekad nav ienācis prātā, ka šim graustam ir vajadzīgs remonts, ka telpās iederētos jaunas un gaumīgas mēbeles? Protams, ir! Taču tu liekulīgi aizbildinies, ka mēs esam vienkārši cilvēki un pēc tādām ārišķībām nedzenamies. Es tā nevaru! Man riebjas, - un Kristiāna ar daudznozīmīgu žestu uz stūros nokvēpušajiem virtuves griestiem un nemākulīgi izbalsinātajām, grumbuļainajām māla kleķa sienām.
- Varbūt, - pietvīka Lana. Viņai pēkšņi iešāvās prātā, cik briesmīga izskatījās māja, kad viņi tajā ienāca pirmo reizi. Nu gruži bija izmēzti un visi kakti rūpīgi izmazgāti, taču vēl tik daudz kas bija vajadzīgs, lai varētu šajā graustā aicināt radus un draugus.
- Redzi nu, tev nav ko teikt, - triumfēja Kristiāna. - Protams, visi redz un saprot, ka apkārt ir milzums nepiepildītu vajadzību, bet tikai es uzdrošinos to pateikt skaļi. Tāpēc es esmu slikta, tāpēc ar mani apietas kā ar spitālīgo. Un - lai! Es gribu dzīvot. Tūdaļ un tagad. Es gribu tik daudz naudas, lai man neparko vairs nav jāraizējas!

Citu datumu laikraksti

  • Aicinām sūtīt priekšlikumus!

    Aicinām uz diskusiju par Zemkopības ministrijas izstrādātajiem noteikumiem par mājas (istabas) dzīvnieku labturību un dzīvnieka īpašnieka tiesībām un...

  • Zemnieki turpina labības pļauju

    Pagaidām: par graudu ražu nesūdzas. Mālupes pagasta zemnieku saimniecībā “Dzirnavu 8” līdz otrdienas pēcpusdienai bija nopļauta apmēram ceturtā daļa...

  • Skolām dāvina jaunāko informāciju par ES

    Visas Alūksnes rajona vidusskolas saņems jaunākos informatīvos materiālus par Eiropas Savienību un pilsoniskas sabiedrības veidošanu Latvijā.Visas...

  • Kā izvairīties no viltotām latu monētām?

    Kā izvairīties no viltotām latu monētām? Lai cik labi aizsargāta un droša ir kādas valsts, arī Latvijas, nauda, noziedznieki to mēģina viltot.Kā...

  • Cels sporta kompleksu

    Alūksnes pilsētas domes deputāti nolēma atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku viceadmirāļa Gaida Andreja Zeibota lūgumu par zemes gabala piešķiršanu...

  • Bērnus rosina zīmēt

    Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienās “100 apdraudētākie kultūras pieminekļi” izsludina...