Mājas savai sirdij

98. Kaklu atkal aizžņaudza riebums. Olafs nespēja noraudzīties, kā panīkusī būtne zemojas. Daudz labprātāk viņš būtu pacietis mežonīgu dusmu izvirdumu, kas liek sajusties vainīgam.

98.
Kaklu atkal aizžņaudza riebums. Olafs nespēja noraudzīties, kā panīkusī būtne zemojas. Daudz labprātāk viņš būtu pacietis mežonīgu dusmu izvirdumu, kas liek sajusties vainīgam. Vīrietis skaidri apzinājās, ka ir rīkojies slikti un tāpēc pelna nopēlumu. Ja Lana izturētos pret viņu noraidoši, tas varbūt saērcinātu, taču arī liktu saņemties cīņai pašam ar sevi. Sievietes pilnīgā padevība un samierināšanās ar likteni Olafam šķita nodevība.
Nē, es tevi nepametīšu, - viņš teica un sakoda zobus. Tobrīd vīrietis ienīda pats sevi.
Paej malā, - no satraukuma piesmakušā balsī nokomandēja Kristiāna un nolika uz grīdas bļodu ar aukstu ūdeni. Tad viņa notupās Lanai līdzās un sāka saudzīgi apmazgāt asiņaino seju, kaklu un rokas.
Laiks likās apstājies. Lai mazinātu satraukumu, Olafs lēnām staigāja pa istabu šurpu turpu. Ints brīdi drūmi blenza viņā, tad attupās sievai līdzās un palīdzēja apkopt Lanu. Kad tas bija paveikts, vīrieši saudzīgi iecēla sievieti gultā un Kristiāna viņu rūpīgi apsedza.
Nu, brālīt, šādu cūcību gan es no tevis negaidīju, - caur zobiem izgrūda Kristiāna un iegāja atpakaļ savā istabā. Ints uzmeta Olafam riebuma un nicinājuma pilnu skatienu un sekoja sievai, klusi aizvērdams aiz sevis durvis.
Palicis viens, Olafs vēl brīdi mīņājās pie gultas. Kad likās, ka sieva iemigusi, viņš klusītēm izgāja virtuvē, apsēdās uz plīts priekšā novietotā bluķa un aizsmēķēja. Domas pamazām atguva skaidrību, un vīrietis sāka pilnībā apzināties savu nodarījumu. Taču viņam nebija žēl sievietes, kas nu mocījās sāpēs un cieta pilnīgi nevainīga. Nē, Olafs baiļojās par savu labo slavu, kas šī starpgadījuma dēļ varēja tikt aptumšota. Pat ja par to neuzzinātu pagastā, vīrietim nu bija jāizdomā, kā savu rīcību attaisnot mātei un meitai...
Dusmīgi nometis cigaretes galu pelnos, Olafs piecēlās. Vēlreiz pārliecinājies, ka Lana mierīgi guļ, viņš iegāja mātes istabā un atlaidās vecmodīgajā koka gultā. Vēsie palagi saldenrūgti smaržoja pēc veļas ziepēm un sirds pilieniem. Gandrīz necaurredzamā tumsa nomierinoši uzgūla nogurušajiem plakstiem un sakarsušajai pierei. Patiesi, par ko gan Olafs uztraucās? Priekšā taču bija gara novembra nakts, kurā viss vēl varēja mainīties uz labu...
* * *
...Lana pamodās no sīvas zāļu smakas. Pretim vērās tik žilbinoši balta matērija, ka vajadzēja samiegt acis. Bija tāda sajūta, it kā visa miesa būtu uzpampusi un karsta. Sieviete pat neuzdrošinājās pakustēties, lai nesajustu svelošas sāpes. Tomēr kāds Lanas pamošanos bija pamanījis. Šis kāds uzklāja viņai uz pieres vēsu, mitru drānu un skanīgā balsī paziņoja:
Māsiņ, slimniece septītajā gultā ir pamodusies.
Lanai kaklu aizžņaudza rūgts nožēlas un riebuma kamols. Tad tik tālu nu viņa bija! Tikai dīvainā kārtā neatcerējās nekā no notikušā. Sievietei nebija ne jausmas - rīta vai vakara saule iespīd plašajā logā. Tāpat viņa nezināja, vai ciešanas, bez kurām nav iedomājama slimnīca, vēl tikai priekšā vai jau aiz muguras. Ar pūlēm pavērusi acis, Lana ar skatienu uzmeklēja runātāju. Tā bija jauna meitene baltā halātiņā un zirgastē sasietiem matiem.
Kur es esmu? - Lana nočukstēja, aplaizījusi sausās lūpas.
Ko jūs teicāt? - meitene smaidot pārjautāja un pieliecās sievietei tuvāk.
Kur es esmu, - Lana pārjautāja un juta, ka pamazām atgūst varu vismaz pār seju.
Slimnīcā. Nu jau jums vairs briesmas nedraud. Bet pārbiedējāt gan mūs, - atvidžināja skuķe.
Elga, neuzmācies ar savu pļāpāšanu slimniecei, - strupi aizrādīja vecīga balss. Tad Lana ieraudzīja pašu runātāju - druknu sievu baltā virsvalkā un tāda paša auduma cepurīti galvā.
Nu, Zvirgzda, kā jūtaties? - viņa nopietni jautāja, statīvā iestiprināto plastmasas pudeli pārbaudīdama.
Nu tikai tagad Lana pamanīja, ka ir pieslēgta sistēmai.
Vai ar mani tiešām ir tik slikti? - sieviete izbijusies jautāja un mēģināja piecelties sēdus.
Jā, ar šo vīrieti sadzīvot nebija vienkārši...
Lana sakustējās un ar delnu norausa no pieres sviedrus. Pamēģināja gredzenu nomaukt un bija pārsteigta, ka tas arī izdevās. Nu, jā, par ko gan viņa brīnījās? Kad jaunā dzīvība, kas brieda mātes ķermenī, paņēma savu tiesu, tad visai maz kas palika pāri. Turklāt Zvirgzdu saimes uzturs bija ļoti pieticīgs: pienā vārītas putraimu putras, paštaisīts sviests, rupjmaize un Jansonmātes šad tad atnestais speķis. Jau par to iedomājoties vien, Lanu pārņēma pretīgums.
Bet gredzens tiešām bija skaists. Pašķiebjot stīpiņu, varēja skaidri salasīt tajā iegravētos vārdus: "Mūžam tavs O. 1993.g. 19.jūn." Savulaik grezni veidotais burts "O" Lanai bija licies romantiski noslēpumains. Nu tas kaitināja ar savu bezpersoniskumu. Aiz meistarīgi veidotā krāšņuma taču varēja paslēpties Ojārs, Oskars, Ogistēns un daudzi citi O. Arī vārdi "Mūžam tavs" Lanai nu šķita smieklīgi. :Muļķīga un tukša ārišķība, gluži kā visa mūsu kopdzīve," viņa rūgti pasmaidīja. Pavisam maz laimīgu mirkļu glabāja atmiņa. Daudz vairāk tur bija muļķīgu pārpratumu, nevērības un neizpratnes vienam par otra vēlmēm un vajadzībām. Turklāt nevarēja teikt, ka Olafs ir slikts un viņa tā labā, vai arī otrādi. Viņi vienkārši nebija viena ābola divas pusītes, tāpēc ik uz soļa nodarīja viens otram negribētas sāpes...
Zvirgzda, sakārtojieties. Jūs grib redzēt ārsts, - skarbi paziņoja māsa un nostājās gultas labajā pusē. Viņa izskatījās kā modrs sargs, kurš gatavs nekavējoties izpildīt katru pavēlnieka komandu. Pēc mirkļa durvīs parādījās gara, kalsna sieviete baltā virsvalkā un dokumentu mapi padusē. Nesteidzīgi viņa pienāca pie Lanas gultas un apsēdās un ķeblīša.
Nu, kā jūties? - viņa jautāja un pārlaida vērīgu skatienu slimības vēsturei.
Labi, - Lana nenoteikti pasmaidīja.
Vai šobrīd kas nesāp? Nav nelaba dūša? Varbūt ir kādas citas sūdzības? - ārste jautāja, kaut ko steidzīgi pierakstīdama vienā no dokumentiem.
Lana tikai noliedzoši papurināja galvu.
Un kā ar temperatūru?
Normas robežās, - pasteidzās ziņot māsa.
Lieliski. Jūsu atveseļošanās rit normāli, Zvirgzda. Taču man gribētos zināt, kas un kā īsti notika. Uz slimnīcu jūs atveda ātrā palīdzība, ko izsauca jūsu tuvinieki. Viņi informēja, ka dzemdības sākušās pēkšņi un bez kāda īpaša iemesla. Vai tā ir?
Par atbildi Lana paraustīja plecus. Viss notikušais viņai likās kā neskaidrs un biedējošs murgs, ko labāk neatcerēties. Tomēr ārste laikam domāja citādi.
Vai jums jau ir bijuši spontānie aborti? - viņa jautāja, mēģinādama uztaustīt kādu pavedienu, kas varētu palīdzēt rast skaidrību.
Lana noliedzoši papurināja galvu.
Kā jūs pati domājat, kāpēc tas notika? - ārste neatlaidās.
Lana atkal paraustīja plecus.
Tā nu mēs nekur tālu netiksim, - nopūtās ārste un pirmo reizi pasmaidīja. - Zvirgzda, es gribu jums palīdzēt. Nav normāli, ka labi attīstīts auglis aiziet bojā bez jebkāda redzama iemesla. Jums bija visas izredzes kļūt par vesela mazuļa laimīgu māmiņu, un es gribu zināt, kāpēc tā tomēr nenotika.
Lana tikai nopūtās un sāka pētīt savu izdilušo pirkstu bāli zilo dzīslojumu. Ārste viņu brīdi vēroja, tad stingri noprasīja:
Es redzu jums uz sejas nesen radušos zilumus. Vai jūs nepaskaidrotu, kur tie radušies?
Lana satrūkās. Par neseno piekaušanu viņa bija pavisam aizmirsusi. Zemapziņā pavīdēja doma: nu ir īstā reize atriebties Olafam! Tomēr nē. Tā rīkoties sieviete nespēja. Atriebība nebija viņas dabā. Turklāt, kurš varēja droši apgalvot, ka Olafs sievu tiešām ienīda? Varbūt viņam darbā todien bija nepatikšanas. Varbūt vīram vispār bija problēmas, par kurām Lana, "Ratenieku" mierīgajā klusumā dienas vadīdama, pat nenojauta. Ja tā, tad nebija nekāds brīnums, ka cilvēks sadusmojās, savu resno un noplukušo sievu sastapdams. To atskārtusi, Lana sajutās vīra priekšā vainīga. Viņa paskatījās ārstē un pasmaidīja:
Es nejauši paslīdēju un novēlos pa pagraba kāpnēm.
Tā? - ārste neticīgi novilka. - Man gan šķiet, ka kāds jūs pirms neilga laika ir piekāvis. Vai jums nekas tāds nav saglabājies atmiņā?
Lana noliedzoši papurināja galvu un atkal sāka spēlēties ar roku pirkstiem. Tomēr šoreiz kustības bija drudžaini satrauktas. Likās, sievietē cīnās divi cilvēki. Tas viens ir kareivīgi noskaņots un enerģiski pavēl: neļauj, ka tev dara pāri, izstāsti taisnību! Otrs tikai gļēvi smaida un brīdinoši kušina: viena pagale nedeg! Protams, ja jau Olafs atļāvās būt pret sievu rupjš, tad droši vien viņa to arī bija pelnījusi. Vismaz tā noteikti nospriedīs sabiedrība, ja patiesība nāks gaismā. Nē, nebija viegli izšķirties starp jā un nē. Lana cerēja, ka ārste vēl ko vaicās vai izteiks kādu atziņu, kas atvieglotu izšķirošo soli. Taču viņa paskatījās pulkstenī un aizvēra mapi.
Labi, veseļojieties, - sieviete pasmaidīja pieceldamās. - Man prieks, ka jums kļūst labāk. Ja nu tomēr vēl ko atceraties, tad izstāstiet man.
Noteikti, -apsolīja Lana, skaidri zinādama, ka viņa par šo tēmu runāt vairs nevēlas.
Viena palikusi, sieviete atkal ļāvās savām domām, kas šoreiz nezin kādēļ traucās atpakaļ uz bērnību. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mūža pirmos gadus atceras kā saulainu laimes saliņu. Lanai turpretīm bērnība šķita kā tumša un bīstama purva dūksts, kas ierauj akacī katru neuzmanīgāku gājēju. Tajā pietrūka sirsnības un maiguma, ko bērnam spēj sniegt vienīgi vecāki. Citādi nemaz nevarēja būt, jo pedantiskā un nervozā māte visu uzmanību un rūpes veltīja dzērājam vīram, kurš par ģimeni vispār nelikās ne zinis. Lana vēl joprojām izjuta dīvainas tirpas, kas sažņaudza krūtis, klausoties vecāku sarunas rītos.

Citu datumu laikraksti