Mājas savai sirdij

- Kāda tu esi zoss, - iesvilpās Olafs. - Es būtu izkūlies arī bez tavas palīdzības. Toreiz mammai bija nauda, viņa būtu sarunājusi labu advokātu.

97.
- Kāda tu esi zoss, - iesvilpās Olafs. - Es būtu izkūlies arī bez tavas palīdzības. Toreiz mammai bija nauda, viņa būtu sarunājusi labu advokātu.
- O, kāds tu pēkšņi gudrs kļuvis, - Lana savilka seju nicīgā smīnā. Lūpas sašķobījās, it kā sieviete grasītos spļaut.
- Protams. Un ne tikai to vien es tagad zinu, - sievu nikni vērodams, sēca Olafs. - Nu man ir skaidrs, ka pasaulē ir sievietes, kuras nesēž un negaida, kamēr vīrs visu pienes klāt un appuišo, bet rīkojas pašas. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka arī man gribas, lai kāds palutina, ka arī es dažreiz esmu vājš?
- Tu? Un vājš? Tam nu gan es nespēju noticēt, - ņirdzīgi iesmējās Lana. Vīrā klausoties, viņā atkal bija modušās nelāgas aizdomas.
- Un nemēģini iebilst, - Olafs viņu strupi pārtrauca. - Tev vajadzētu būt stiprajam balstam, kas palīdz man izsisties uz augšu. Bet ko tu dari? Tu īdi caurām dienām, ka ne atklausīties: "Ak, kā man te sāp; vai, kāds man uznāca nespēks; ja tu zinātu, cik zems man atkal nokrities hemoglobīns!"
Olafs mēdījās, izjuzdams milzīgu baudu un atvieglojumu. Ļaunie vārdi, kas nedēļām ilgi bija krājušies pašā tumšākajā dvēseles kaktā, nu bija raduši sev izeju un plūda aumaļām kā strutas no pārplīsuša augoņa. Pats runātājs labi saprata, ka viss teiktais ir daļēja patiesība, tomēr bija tik patīkami redzēt, ka Lana kļūst arvien nopietnāka un bālāka. "Jaunava Marija atradusies," Olafs nodomāja, ņirdzīgi sievā vērdamies. Viņa acīmredzot domāja, ka klusēšana un pacietība ir labākais līdzeklis visās dzīves situācijās. Bet tā taču nebija. Ko gan viņi savas kopdzīves laikā bija panākuši? Imandra varēja būt asa un pat nežēlīga, ja situācija to prasīja, taču tieši tāpēc viņai bija viss, ko vien cilvēks var vēlēties.
- Cik tu vari būt zemisks, - izmocīja Lana, mēģinādama apelēt pie vīra sirdsapziņas. Taču Olafu tas tikai vēl vairāk aizkaitināja.
- Ko tu teici? - viņš pārjautāja, acis piemiedzis.
- Es teicu, ka man ir bēdīgi apzināties, kāds tu patiesībā esi, - atteica Lana, satraukumam pieaugot.
- Tu labāk uz sevi paskaties, muļļa, - atcirta Olafs, acīm iemirdzoties ļaunā priekā.
- Kāda cibiņa, tāds vāciņš, - izsaucās Lana, aizvainota līdz sirds dziļumiem. - Tu mani, grūtu sievieti, sauc par muļļu, kaut gan es daru visu iespējamo, lai ietaupītu un mēs reiz tiktu pie turības. Bet pats? Ko tu pats dari? It kā taču strādā un pelni, bet vai ik pārdienas prasi no mammītes naudu.
- Ko tu teici? Atkārto vēlreiz, ko tu tikko teici, - draudīgi nošņācās Olafs.
- Ko gribu, to runāju. Domā, es esmu akla un kurla? Tu domā, es par tavām gaitām neko nezinu? - sieviete iespiedzās, vairs nespēdama apvaldīt greizsirdību.
Vienā stiepienā Olafs bija no gultas ārā un kā draudīga ēna ar sitienam paceltu roku nostājās blakus sievai.
- Tu! Tu..., - viņš elsa, nespēdams atrast vārdus, lai izteiktu dusmas un riebumu, ko tobrīd juta.
Lana bailīgi sarāvās.
- Vai tad es ko... Vai tad es tāda..., - viņa nomurmināja.
Tālāk sieviete netika, jo smaga dūre kā akmens ietriecās sejā. Lana iekaucās sāpēs. Skatienu aizmigloja no pārsistā deguna izšļākušās asinis. Olafu tas tikai vēl vairāk aizkaitināja. Neko nevērodams, viņš sita vēl un vēlreiz, līdz šņuksti apklusa. Tad Olafs pēkšņi atģidās. Samulsis viņš pavērās savās asiņainajās rokās, atkrita uz gultas malas un iespieda pieri delnās. No krūtīm izlauzās nevarīgs un nožēlas pilns: "Mammu!"
Divreiz nebija jāsauc, jo kautiņa troksnis bija uzmodinājis blakus istabā guļošo Kristiānu un Intu. Steigā no gultām izlēkuši, tie nu stāvēja durvīs un izbaiļu pilnām acīm raudzījās istabas puskrēslā, mēģinādami aptvert notikušo.
- Lops, tu viņu nositi, - izsaucās svainis, sievu malā pavirzīdams un istabā iespraukdamies.
Olafs paraudzījās viņā neko nesaprotošu skatienu. Naids bija izkliegts un izgāzts dūru spēkā. Nu tā vietu ieņēma vārdos neizsakāms nogurums un bailes. Vīrietis gausi piecēlās, piegāja pie sievas un saudzīgi apņēma viņas elsās trīsošos plecus. Viņš gaidīja, ka tiks atgrūsts un nāksies klausīties pārmetumus. Taču Lana abām rokām satvēra Olafa plaukstu un sāka to skūpstīt. Cauri asarām un elsām izlauzās vārdi:
- Tu taču mani nepametīsi?
Vīrietis no augšas pavērās sievietē.

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...