Mājas savai sirdij

96. Toties Olafs kļuva jo dienas dīvaināks. Negaršoja viņam vairs virumi, ko Lana, milzīgu izdomu pielikdama un naudu taupīdama, gatavoja no putraimiem, kartupeļiem un piena.

96.
Toties Olafs kļuva jo dienas dīvaināks. Negaršoja viņam vairs virumi, ko Lana, milzīgu izdomu pielikdama un naudu taupīdama, gatavoja no putraimiem, kartupeļiem un piena. Tāpat viņam nu derdzās vietām salāpītie krekli un bikses, lai gan pats taču gluži labi saprata, ka par to naudu, ko nopelna, neko labāku pagaidām atļauties nevar.
Bet par visu vairāk Olafu nu kaitināja pati Lana. Viņam bija pretīgi vērot, kā sieva, kājas izdilušās rīta čībās ieāvusi un uzblīdušo augumu izbalojušā plecu lakatā salīgi vīstīdama, šļūkā no vienas istabas otrā, šo to piekārtodama un uzslaucīdama. Viņam derdzās sievietes kustības, kas bija tik neveiklas un biklas, it kā viņa baidītos pieskaroties ko sabojāt. Viņu padarīja vai traku iecietīgais smaids, kas vienmēr rotājās Lanai sejā. Tā vien likās, ka mīļā miera labad sieviete ir gatava paciest visas pasaules mocības.
Tieši šis smaids Olafam nepatika visvairāk. Sirsnība, dvēseles miers un pacietība nebija tās vērtības, kuru alka vīrieša mīlas pārņemtā sirds. Viņam gribējās būt neprātīgam, ļauties kvēlei un izjust dzīvības trauksmaino pulsējumu, bet Lana ar savu klātbūtni visu sabojāja. Olafs tāpēc kļuva jo dienas īgnāks. Viņš sāka strīdu par katru nieku un klusībā priecājās, ja izdevās izsist sievu no līdzsvara. Vīrieša nekaunība sasniedza augstāko pakāpi kādā ceturtdienas vakarā.
"Ratenieki" lēnām pieklusa, laizdamies miegā. Vienīgi Lana vēl grabinājās virtuvē, mazgādama vakariņu traukus un lāpīdama pašas adītās vilnas zeķes. Toties savā istabā un katrs savā gultā jau kādu stundu mierīgi šņākuļoja Ints un Kristiāna. Arī Olafs bija apgūlies. Viņš smēķēja un garlaikoti vēroja, kā ceļas augšup meistarīgi izpūstie dūmu gredzeni. Atdūrušies pret nomelnējušiem griestiem, tie saira sīkos vilnīšos, veidodami dažnedažādus tēlus. Tur bija māja šalcošas jūras krastā un pāri akmeņiem skrejošs pavasara strauts, slaidu balerīnas roku noslēpumainais vēdījums skatuves zilganā puskrēslā un straujai kustībai gatavs plīvuros tītās Venēras stāvs. Jo vairāk Olafs pētīja, jo tālāk no realitātes aizgāja. Pēkšņi viņam likās, ka kāda neredzama roka no pelēkajām grīstēm sāk veidot pazīstamu tēlu. Tam bija tumšas, it kā izbrīnā slaidi izliektas uzacis, taisns deguns un apaļa, kaprīzi smaidoša mutīte...
Tikai mirkli Olafs bija baudījis vīzijas burvību, kad strauji vērās durvis un istabā ienāca Lana.
Kļūst vēsāks. Jau šobrīd ir divi grādi zem nulles. Ja tā turpināsies, tad rīt būs pamatīgs sals, - viņa teica un drebinādamās nāca pāri istabai. Baltajā, nedaudz caurspīdīgajā trikotāžas naktskreklā, kas sievietei sniedzās tikai līdz ceļiem, skaidri iezīmējās krūšu apaļumi ar brūniem laukumiņiem galos un milzīgs vēders.
Būtu vismaz kaut ko jēdzīgu uzvilkusi mugurā, - Olafs īgni izgrūda caur zobiem un pagriezās ar seju pret sienu.
Ko tu teici? - Lana pārjautāja, uz ķeblīša spoguļa priekšā apsēzdamās. Ar ierastu kustību viņa izņēma no matiem gumiju. Pāri pleciem atšļuka tumšas, viegli viļņainas un jau krietni sataukojušās cirtas.
Es teicu, ka tev nu gan par aukstumu nav ko raizēties, jo mājās vien tupi, - dusmīgi atcirta Olafs.
Visi jau nevar tā kā tu cauriem vakariem apkārt blandīties, - pavīpsnāja Lana. Viņa nevēlējās vīru aizvainot, taču nespēja arī noklusēt aizdomu pilno rūgtumu, kas pamazām krājās sirdī.
****
Taču Olafs aizsvilās kā sveķains celms.
Protams, man ir jāvazājas riņķī! Vai tad lai pie tavām vēsajām vardes miesām cauriem vakariem nīkstu? Paskaties pati, pēc kā tu izskaties! Mati kā zivju eļļā izmērcēti, pati izplūdusi kā resna govs. Riebjas skatīties, - viņš sēca, gultā sēdus pielēcis. Katrs vārds ķēra mērķi kā nežēlīgas rokas trāpīgi mests akmens.
Lanai vaigos iesitās sārtums.
Man gan šķiet, ka savu daļu arī tu esi vainīgs, ka esmu tik apaļa un tavām acīm netīkama. Ja tu domā, ka man pašai šāds stāvoklis briesmīgi patīk, tad tu rūgti maldies. Es gaidīt gaidu to dienu, kad beidzot viss būs galā un es atkal varēšu uzvilkt normālu kleitu, - viņa teica, pūlēdamās saglabāt mieru.
Viss būs galā, - pārmēdīja Olafs. - Tu biji tā, kura gribēja vēl vienu bērnu!
Un tev viņš bija par katru cenu vajadzīgs, jo citādi būtu jāiet cietumā, - atcirta Lana, arī iekaisdama. - Vai esi aizmirsis, mīlulīt, kā tevi ar to zagto divriteni pieķēra?

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...

  • Skolēni sakopj pagasta teritoriju

    Ziemeru pamatskolas rīkotajā vasaras darba un atpūtas nometnē “Vasara, cik jauki tas!” 40 bērni ne tikai sakopa Ziemeru pašvaldības teritoriju, bet...

  • Bērni ar īpašām vajadzībām rīko popielu

    Bērni ar īpašām vajadzībām no Alūksnes rajona desmit dienas pavadīja interesantā un atraktīvā nometnē “Saulessvece 2004”, ko organizēja Latvijas...

  • Brīvdienas un vēlme strādāt

    Šis gads ar brīvdienām neskopojas, teju visu pagājušo nedēļu liela daļa sabiedrības varēja nodoties vasarīgām baudām.Šis gads ar brīvdienām...