Mājas savai sirdij

Labākajā gadījumā “Pabērzi” nākotnē kļūs par vasaras atpūtas mītni, sliktākajā - tiks pārdoti, tā iznīcinot visu, ko Jāzeps un Lonija savā mūžā paveikuši.

94.
Labākajā gadījumā "Pabērzi" nākotnē kļūs par vasaras atpūtas mītni, sliktākajā - tiks pārdoti, tā iznīcinot visu, ko Jāzeps un Lonija savā mūžā paveikuši. Tomēr visvairāk vecajai sievai sāpēja apziņa, ka viņas karstākā vēlēšanās - redzēt "Pabērzos" saimniekojam savu vienīgo lolojumu Lāsmu - nekad tā arī nepiepildīsies.
- Jā, bērni, Dievs jūsu vietā nesēs un neravēs. Cilvēkam pašam ir jāpārvar savs slinkums un jādara. Un tā tas ir visās lietās, - Lonija teica tik liktenīgā tonī, ka Anete gandrīz iespurcās - kurš tad nu nezināja pašas "Ratenieku" saimnieces darbīgumu! Tomēr ārēji jaunā sievietes sejā nemainījās ne vaibsts.
- Jā, mammu, jums noteikti ir nepieciešami palīgi, - viņa teica, meistarīgi tēlodama patiesu sirsnību. - Vislabāk jau būtu, ja pēc jums šajās mājās saimniekotu Vismants un Žanna. Bet, ja nu viņi nevar, tad šo slogu labprāt uzņemsimies mēs.
Žanna atkal dusmīgi paraudzījās abās radiniecēs. Viņai mēle niezēja atgādināt, ka aizvadītajā vasarā "Pabērzu" siena pļavā tik vien bija strādnieku kā Jāzeps, Žanna un mazā Linda, jo Anetei tieši tajā laikā iegadījās pieredzes apmaiņas brauciens uz Dāniju, Edmondu aizkavēja darba darīšanas, bet Vismants gluži vienkārši bija kaut kur aizdzēries.
Lonija jau dziļi ievilka elpu, lai sniegtu garu un pamācību pilnu atbildi, kad plaši atvērās istabas durvis un ienāca Jāzeps. Sievietes apklusa, sajutušās neomulīgi kā nedarbos pieķertas.
- Ko nu, meitieši, čubināties kā peles midzenī salīdušas? – jautri jautāja jau krietni iereibušais Jāzeps, vispārējo noskaņu nemanīdams.
- Tāpat vien pļāpājam, - paraustīja plecus Lonija. - Spriežam, ka ziemai vajadzētu būt aukstai, ja jau tagad tik traki salst.
- Nu diezin vai. Ka vēl beigās nav tā, ka ap Jauno gadu līst. Cik tad nu ilgi tas sals trakos, - apšaubīja Jāzeps, tad padraudēja ar pirkstu.
- Bet nu gan ejam pie galda. Puisieši nosprieda, ka gribot torti.
Sievas cēlās un gāja, taču nodurtām galvām kā sazvērnieces. Dagnija jau bija atbrīvojusi uz galda vietu un nāca no koridora ar finiera tortes kārbu.
- Ēdiet nu, - viņa vēlīgi teica.
- Nekāda lielā meistare gan neesmu, bet - ko tikai neizdarīsi mīļotā radinieka dēļ.
Lai gan nebija pateikts nekas īpašs, tomēr visi iesmējās. Vienīgi Lonija savilka skābu ģīmi. Apzīmējums "mīļotais radinieks" viņai diez kā nepatika, tāpēc pablenza uz māsu baltām acīm. Taču balss skanēja silti un sirsnīgi, kad viņa teica:
- Dažreiz var taisni pabrīnīties, cik ļoti cilvēki ar laiku satuvinās. Jā, kad jau gadu nasta plecos un nekā vairs nav ko darīt, tad visi kļūst rāmi un mīlīgi kā vienas mātes bērni.
Dzēliens bija neveikls. Neviens to pat nepamanīja. Vienīgi Dagnija, šķiet, vairāk gan pati sev, novilka:
- Jā, zināmā vecumā robeža starp vīrieti un sievieti izzūd un mēs visi kļūstam vienkārši cilvēki.
Pārējiem nebija laika klausīties. Tie sniedza šķīvjus Anetei, kura dalīja torti, kāri nogaršoja cepumu un neskopodamies slavēja cepēju. Tomēr apmierinātā rosība neturpinājās ilgi. Kad torte bija apēsta, viesi sāka gandrīz vai neslēpti garlaikoties. Jāzeps pastāstīja dažādus jocīgus piedzīvojumus no savas dzīves. Taču klātesošie tos jau bija dzirdējuši vismaz reizes desmit, tāpēc tikai smīnēja un nevērīgi māja ar galvām.
Vienīgi Žannai bija interesantāka nodarbošanās. Viņa atkal rāja Lindu, kura bija tik nepiedodami neveikla, ka izmeta sev klēpī vienu no sārtajām sviesta puķēm, ar kurām dāsni bija iznorotāta torte. Jaunā kleita, kas maksāja veselus septiņus latus, nu bija sabojāta, un māte rājās pilnu krūti. Lonija un Anete metās skuķēnu aizstāvēt. Dagnija no virtuves atnesa siltā ūdenī samērcētu dvieli un ziepes. Tomēr visa šī kņada Žannas dusmas nemazināja. Likās - viņas naidam uz meitu ir daudz dziļākas saknes, un sabojātā kleita ir tikai iegansts, kas ļauj tām izpausties uz āru.
Vīrieši notiekošajā raudzījās tik vienaldzīgi, it kā tas būtu fragments no televīzijas seriāla. Margots neveikli smīnēja un raudzījās uz savām sažņaugtajām rokām. Likās, dievbijīgais vīrietis grib teikt: "Es te esmu tikai garāmejot!" Izmantodami apjukumu, pārējie trīs vienu pēc otras iztukšoja vairākas glāzītes sīvā. Tad Vismants pieslējās kājās un bravūrīgi paziņoja:
- Sieva, beidz bļaustīties, ģērb bērnu un braucam mājās!
viņa tikai ar grūtībām novaldījās, neko neteikusi...
Viesus izvadījuši, "Ratenieki" noklusa. Lonijai bija apsāpējusies galva, tāpēc viņa apgūlās. Arī Jāzeps, pēc slimības vēl īsti neatspirdzis, bija pārāk daudz runājis un staigājis. Īsu brīdi pie televizora pasēdējis, viņš sāka snauduļot un drīz vien arī devās pie miera. Vienīgi Margotam nekur nebija jāsteidzas, un viņš palīdzēja Dagnijai nokopt galdu un nomazgāt traukus.
Sarunas nevedās. Pirmo reizi divatā ar vecāko no māsas audžudēliem palikusi, sieviete atskārta, ka jaunajam vīrietim tiešām ir savdabīga dzīves uztvere. Pat tik vienkāršu jautājumu, kā tēva veselība apspriežot, Margots pamanījās priekšplānā izvirzīt Dievu.
- Mūsu spēkos stāv visai maz. Pareizāk būtu šajā gadījumā paļauties uz Visaugstāko, - viņš teica, trauslu stikla glāzi zili rūtainā linu dvielī rūpīgi spodrinādams. – Es aizlūdzu par tēva veselību ik dienas, un esmu tiešām pateicīgs, ka mūsu Radītājs ir manas lūgšanas uzklausījis.
- Vai nu tikai dēļ tavām lūgšanām vien viss iet uz labu. Daktere arī te nāca veselu nedēļu un trīs reizes dienā špricēja. Tak zāļu arī viņš izdzēra prāvu kaudzi, - ērcīgi piezīmēja Dagnija, zupas terīni skalodama.
- Tas viss tā bija. Tomēr pat vislabākās zāles ne nieka nespētu, ja līdzās nestāvētu Dievs ar savu svētību. Cik daudz nav tādu gadījumu, kad gluži vesels cilvēks aiziet aizsaulē no pavisam niecīgas kaites, piemēram, aklās zarnas iekaisuma. Un tāpat ir zināmi gadījumi, kad liela, patiesa ticība cilvēkam palīdz apturēt vēzi, - neatlaidās Margots.
- Diez vai nu viss ir tā, kā tu saki, - īgni atņurdēja Dagnija, nažus un dakšiņas papes kārbiņās kārtodama. – Ja jau Dievs visiem un visur tā līdzās stāvētu, tad jau būtu smalki. Palūdz tik, un taisni pirms algas dienas uz līdzenas vietas atrodi zemē nokritušu simtnieku. Vai atkal, ja iesāpas galva vai mugura, palūdz tik, un sāpe tiek kā ar roku atņemta. Diemžēl tā nav. Es zinu cilvēkus, kuri lūdz caurām dienām, bet labuma nekāda.
- Man diemžēl, Dagnija, ka jūs, kuru es uzskatīju par ļoti gudru cilvēku, spriežat tik primitīvi. Dievs nav veikalnieks un mūsu dzīve nav prece. Drīzāk tā ir uzdevums, ko katrs risina pats pēc saviem ieskatiem. Dievs tādā gadījumā ir gudrs skolotājs, kurš uzmanīgi vēro katru savu audzēkni, - rāmi iebilda Margots, taču Dagnija viņu skarbi pārtrauca:
- Izklausās jau briesmīgi skaisti, bet, - ja tas tavs Dievs ir tik uzmanīgs un iejūtīgs, kāpēc viņš pieļauj tādas lietas kā slepkavības un karš? Vai atkal izsūtīšanas? Vai tad tie cilvēki, kurus aizveda uz Sibīriju, Dievu lūdza mazāk nekā mēs?
Margots pavīpsnāja. Viņš nebija gaidījis, ka radiniece tik ļoti iekarsīs, runādama par ticības lietām. Tomēr neatbildēt uz tik būtisku jautājumu nevarēja. Pakasījis degunu, vīrietis pasmaidīja.
- Es domāju, ka tie cilvēki, par kuriem jūs runājat, bija daudz nosvērtāki un dievbijīgāki, tāpēc arī Tēvam tīkamāki nekā mēs šodien, - Margots rāmi teica, slapjo dvieli uz aukliņas virs plīts pakārdams. – Tomēr nevar aizmirst, ka arī tie, kuri izveda mūsu tautiešus svešumā, bija Dieva bērni. Tēvs neļāva viņiem rīkoties, taču viņam sāpēja, ka bērni rīkojas tik nesaprātīgi un nežēlīgi.
- Tu gan esi apbrīnojams cilvēks, - sašutusi izsaucās Dagnija. – Tā var runāt tikai tāds, kurš savā dzīvē vēl nekā nav pieredzējis!
- Nē, tā var runāt cilvēks, kurš nebaidās zaudēt. Visiem, ko es pazīstu, šī pasaule un dzīve ir dārgāka par Dieva vārdu un to svētlaimi, kas viņus sagaida pēc nāves. Ar mani ir otrādi. Es piederu Tēvam. Viss, kas man vajadzīgs, atrodas viņa rokā. Šajā pasaulē nav nekā, ko zaudējot, es justos satriekts, Vienīgais, no kā es baidos, ir – zaudēt saikni ar savu Tēvu.
Dagnija vairs nespēja klausīties. Žigli pakārusi priekšautu uz durvju stenderē iedzītās nagla, viņa teatrāli uzsmaidīja Margotam, novēlēja arlabunakti uz izgāja no virtuves. Jaunais vīrietis daudznozīmīgi pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā pats savas domas apstiprinādams. Viņš jau sen bija pieradis, ka ir vientuļš.
**
Rūpējoties par māsas mājām, Dagnija pavisam novārtā pameta "Rateniekus". Šurpu turpu skraidīdama, viņš nemanīja, ka dzimtas kuģis pamazām sāk šķiebties. Vispirms jau tas attiecās uz Olafu un Lanu.
Vedekla joprojām bija klusa un naski tecēja visos mājas darbos, lai arī bija jau tik ļoti sabriedusi, ka pati sev vairs knapi varēja apaut kājas. Toties Olafs kļuva jo dienas dīvaināks. Negaršoja viņam vairs virumi, ko Lana, milzīgu izdomu pielikdama un naudu taupīdama, gatavoja no putraimiem, kartupeļiem un piena. Tāpat vīnam nu derdzās vietām salāpītie krekli un bikses, lai gan pats taču gluži labi saprata, ka par to naudu, ko nopelna, neko labāku pagaidām atļauties nevar.
Bet par visu vairāk Olafu nu kaitināja pati Lana. Viņam bija pretīgi vērot, kā sieva, kājas izdilušās rīta čībās ieāvusi un uzblīdušo augumu izbalojušā plecu lakatā salīgi vīstīdama, šļūkā no vienas istabas otrā, šo to piekārtodama un uzslaucīdama. Viņam derdzās sievietes kustības, kas bija tik neveiklas un biklas, it kā viņa baidītos pieskaroties ko sabojāt. Viņu padarīja vai traku iecietīgais smaids, kas vienmēr rotājās Lanai sejā. Tā vien likās, ka mīļā miera labad sieviet ir gatava paciest visas pasaules mocības.
Tieši šis smaids Olafam nepatika visvairāk. Sirsnība, dvēseles miers un pacietība nebija tās vērtības, kuru alka vīrieša mīlas pārņemtā sirds. Viņam gribējās būt neprātīgam, ļauties kvēlei un izjust dzīvības trauksmaino pulsējumu, bet Lana ar savu klātbūtni visu sabojāja. Olafs tāpēc kļuva jo dienas īgnāks. Viņš sāka strīdu par katru nieku un klusībā priecājās, ja izdevās izsist sievu no līdzsvara. Vīrieša nekaunība sasniedza augstāko pakāpi kādā ceturtdienas vakarā.
"Ratenieki" lēnām pieklusa, laizdamies miegā. Vienīgi Lana vēl grabinājās virtuvē, mazgādama vakariņu traukus un lāpīdama pašas adītās vilnas zeķes. Toties savā istabā un katrs savā gultā jau kādu stundu mierīgi šņākuļoja Ints un Kristiāna. Arī Olafs bija apgūlies. Viņš smēķēja un garlaikoti vēroja, kā ceļas augšup meistarīgi izpūstie dūmu gredzeni. Atdūrušies pret nomelnējušiem griestiem, tie saira sīkos vilnīšos, veidodami daždažādus tēlus. Tur bija māja šalcošas jūras krastā jūras krastā un pāri akmeņiem skrejošs pavasara strauts, slaidu balerīnas roku noslēpumainais vēdījums skatuves zilganā puskrēslā un straujai kustībai gatavs plīvurs tītās Venēras stāvs. Jo vairāk Olafs pētījas, jo tālāk no realitātes aizgāja. Pēkšņi viņam likās, ka kāda neredzama roka no pelēkajām grīstēm sāk veidot pazīstamu tēlu. Tam bija tumšas, it kā izbrīnā slaidi izliektas uzacis, taisns deguns un apaļa, kaprīzi smaidoša mutīte...
Tikai mirkli Olafs bija baudījis vīzijas burvību, kad strauji vērās durvis un istabā ienāca Lana.
- Kļūst vēsāks. Jau šobrīd ir divi grādi zem nulles. Ja tā turpināsies, tad rīt būs pamatīgs sals, - viņa teica un drebinādamās nāca pāri istabai. Baltajā, nedaudz caurspīdīgajā trikotāžas naktskreklā, kas sievietei sniedzās tikai līdz ceļiem, skaidri iezīmējās krūšu apaļumi ar brūniem laukumiņiem galos un milzīgs vēders.
- Būtu vismaz kaut ko jēdzīgu uzvilkusi mugurā, - Olafs īgni izgrūda caur zobiem un pagriezās ar seju pret sienu.
- Ko tu teici? – Lana pārjautāja, uz ķeblīša spoguļa priekšā apsēzdamās. Ar ierastu kustību viņa izņēma no matiem gumiju. Pāri pleciem atšļuka tumšas, viegli viļņainas un jau krietni sataukojušās cirtas.
- Es teicu, ka tev nu gan par aukstumu nav ko raizēties, jo mājās vien tupi, - dusmīgi atcirta Olafs.
- Visi jau nevar tā kā tu cauriem vakariem apkārt blandīties, - pavīpsnāja Lana. Viņa nevēlējās vīru aizvainot, taču nespēja arī noklusēt aizdomu pilno rūgtumu, kas pamazām krājās sirdī.

Citu datumu laikraksti

  • Skolēni sakopj pagasta teritoriju

    Ziemeru pamatskolas rīkotajā vasaras darba un atpūtas nometnē “Vasara, cik jauki tas!” 40 bērni ne tikai sakopa Ziemeru pašvaldības teritoriju, bet...

  • Bērni ar īpašām vajadzībām rīko popielu

    Bērni ar īpašām vajadzībām no Alūksnes rajona desmit dienas pavadīja interesantā un atraktīvā nometnē “Saulessvece 2004”, ko organizēja Latvijas...

  • Brīvdienas un vēlme strādāt

    Šis gads ar brīvdienām neskopojas, teju visu pagājušo nedēļu liela daļa sabiedrības varēja nodoties vasarīgām baudām.Šis gads ar brīvdienām...

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...

  • Latvijas premjeram daudz darba

    Uzticības balsojums valdībai Saeimā pierādīja, ka valdošā politisko partiju koalīcija šobrīd ir imūna pret “Jaunā laika” un “Tēvzemei un...

  • Bibliotēka saņem jaunas grāmatas

    Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis divus Veclaicenes bibliotēkas projektus, kas paredz iegādāties jaunas grāmatas.Kultūrkapitāla fonds ir...

  • Dārznieka jāņuzāles ir rododendri

    Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē rododendrus.Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē...