Mājas savai sirdij

- Jā, mās, tev gan grūti. Paldies dievam, es par saviem bērniem sūdzēties nevaru. Tak nav tas mans Olafs nekāds zelts, bet vedekliņa aptekā viņu kā čakla bitīte. Slikta vārda no Lanītes nedzirdēsi.

91.
- Jā, mās, tev gan grūti. Paldies dievam, es par saviem bērniem sūdzēties nevaru. Tak nav tas mans Olafs nekāds zelts, bet vedekliņa aptekā viņu kā čakla bitīte. Slikta vārda no Lanītes nedzirdēsi. Mani tik par mammīti vien godā, lai gan visiem tak zināms, ka vedeklas ne pārāk ieredz savas vīra mātes.
Lonija piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa bija tik ļoti aizņemta ar pašas grūtā likteņa apcerēšanu, ka pat lāgā neieklausījās māsas teiktajā. Dagnija arī atbildi negaidīja. Reiz sākusi pašslavināšanos, viņa to darīja pilnu krūti.
- Reta sieva tā māk kā mana vedekliņa, - viņa jūsmoja. - To vien dzirdu: "Olafiņ, vīriņ." Taisni jābrīnās, kur viņai tāda pacietība. Tak iedzer manējais, draņķis. Arī meitieši viņam tīri labi patīk. Cik reizes neesmu tā nodomājusi: būtu gan man tas dēls no ceļa nogājis, ja nebūtu dievs viņam devis šo sargeņģeli.
- Jā, tāda nu reiz ir tā sievietes sūtība: saprast un piedot pat tad, kad sirds no sarūgtinājuma vai pa muti kāpj ārā, - piekrita Lonija.
- Jaunie jau tagad kā uzburti uz mīlestību. Tā viņiem nu katra vārda galā. Bet kurš var pateikt, kas tā mīlestība tāda īsti ir? Man domāt, tā ir gribēšana. Kad tā pāriet, tad arī mīlestība galā.
- Kas lai zina, - paraustīja plecus Dagnija, šķīvi slaucīdama. Viņa vēl būtu ko teikusi, taču Lonija nu bija tā iekarsusi, ka nelaida māsu pie vārda.
- Mums ar Jāzepu arī bija. M- ī - ī - lestība, - viņa skumji pavīpsnāja. - Kur nu tā ir? Es pat vairs nesaprotu, kāpēc mēs vispār vēl esam kopā. Vai tad viņš ir tāds vīrs, uz kuru var paļauties un no kura sieva grūtā brīdī var padomu vai aizstāvību sagaidīt? Nekā! Ja es viņu nebīdītu un nekomandētu, tad šitā māja jau sen būtu izputējusi. Ne viņam rūp ziemai malku sagādāt, ne dārzu paravēt. Tik ar visādām muļķībām noņemties, teiksim, grozus pīt vai lilijas audzēt, kaut gan nevienam šie nieki nav vajadzīgi. Niekkalbis un jēlnadzis neveiksminieks Jāzeps ir, ne saimnieks. Taisni nesaprotu, kur man bija acis, kad tādu noskatīju.
Beidzot Lonija pieklusa. Laikam tomēr bija pagurusi no neierasti lielās runāšanas. To izmantoja Dagnija, lai bilstu dažus vārdus Jāzepa aizstāvībai.
- Man gan šķiet, ka jūs dzīvojat gluži labi..., - viņa iesāka, samierinoši smaidot, taču vērās durvis un istabā sanāca vīri, kājas uz sliekšņa dauzīdami.
- Vai tev prāts! Tikko no slimības gultas un tūdaļ pagalmā saldēties, - izsaucās Lonija, varbūt mazliet skarbāk, nekā būtu vajadzīgs.
Jāzeps vainīgi pasmaidīja un apsēdās savā vietā galda galā. Edmonds un Vismants iekārtojās viņam līdzās. Dagnija izsteidzās virtuvē un atgriezās ar kūpošu kafijas krūzi rokās. Lonija pasniedzās un paņēma no loga šķīvi ar māsas ceptām ābolkūkām. Margots, kurš pa savas istabas durvju spraugu varēja pārredzēt viesistabu, atpakaļ pie galda nesteidzās. Linda bija iekārtojusies viņam klēpī un sajūsmināta klausījās, kā tēva brālis no biezas grāmatas lasa pasaku par onkuli Jāzepu, kuru viņa paša brāļi pārdod citiem onkuļiem kalpot. Arī Anete un Žanna atgriezties viesistabā nesteidzās.
- Lai nu pačubinās vien bez mums, ģimenīte, - pavīpsnāja Anete, daudznozīmīgi uzsvērdama pēdējo vārdu.

Citu datumu laikraksti

  • Spēj pierādīt, ka dzīvība ir stiprāka par nāvi

    Alūksnietei Edītei Baltiņai visa dzīve ir liels un smags pārbaudījums. Patiesībā tas veidojas no nepārtrauktiem sāpīgiem pārdzīvojumiem, kas palaikam...

  • Viesosies vācu tūristu grupa

    Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs saņēmis vēstuli par 20 vācu tūristu grupas ierašanos 21.jūnijā.Alūksnes Novadpētniecības un mākslas...

  • Rajona skolotājus nesveiks

    Starp pedagogiem, kurus par radošu, ilgstošu un veiksmīgu darbu ar Goda rakstiem un naudas balvām suminās Izglītības un zinātnes ministrija, diemžēl...