Mājas savai sirdij

81. Vājinieku izmeklējusi, pagasta ambulances ārste galvu vien grozīja un teica, ka viņai gan labāk patiktu, ja “Pabērzu” saimnieks brauktu uz slimnīcu, kur daudz vieglāk nodrošināt tādu aprūpi, kāda plaušu karsoņa gadījumā nepieciešama.

81.
Vājinieku izmeklējusi, pagasta ambulances ārste galvu vien grozīja un teica, ka viņai gan labāk patiktu, ja "Pabērzu" saimnieks brauktu uz slimnīcu, kur daudz vieglāk nodrošināt tādu aprūpi, kāda plaušu karsoņa gadījumā nepieciešama. Taču Jāzeps, gultā nevarīgi atšļucis, kategoriski paziņoja:
Ja mirstu, tad tikai pats savās mājās!
Tas nu gan bija izteikts kā joks, tomēr balsī jautās izmisums. Pats jau saprata gluži labi, ka ar smiešanos un jokiem vien šoreiz cauri netiks.
Nevajag jau nu tūliņ domāt pašu ļaunāko. Ja cītīgi dzersi zāles un precīzi ievērosi visus manus priekšrakstus, varbūt viss vēl būs labi, - aizrādīja daktere, pasniedza Lonijai vairākas receptes un atvadījās.
Palicis viens, Jāzeps beidzot varēja ļauties savam izmisumam. Nē, raudāt viņš neraudāja. Gulēja, lēnām grozīja galvu no vieniem sāniem uz otriem un klusītēm svilpoja, it kā visu slikto no sevis tā ārā izpūst gribēdams. Gaiss istabā bija sasmacis un joprojām oda pēc zālēm, taču Jāzeps to nejuta. Viņam nebija ne spēka, ne vēlēšanās pastiept roku un paņemt jaunākās avīzes, kas bija noliktas uz ķeblīša turpat pie gultas. Viss ķermenis likās kā smaga, karsta svina pieliets. Vienīgi domas šis smagums neskāra. Tās rosījās kā vienmēr, taču, lai kurp skrēja, galā atgriezās pie slimības. Tāpēc Jāzeps bija patiesi priecīgs, izdzirdis aiz sienas rīkojamies dēlu.
Margot, - viņš pasauca. Pēc brīža durvīs parādījās jaunā vīrieša smaidošā seja.
Tu mani sauci, tēt? - viņš klusītēm vaicāja, gatavs tūdaļ aiziet, ja gadījumā būtu pārklausījies.
Jāzeps neatbildēja, tikai viegli pamāja ar galvu.
Varbūt gribi dzert? - Margots gādīgi apjautājās, tuvāk pienācis.
Nē, man gribas parunāties. Piesēdi tepat uz gultas malas, - gurdi pasmaidīja Jāzeps.
Margots izgāja savā istabā un atgriezās ar vēl vienu ķeblīti.
Klausos tevi, tēt, - viņš teica, gultai līdzās iekārtojies.
Labu brīdi Jāzeps klusēja, tad atkal gurdi pasmaidīja. Šoreiz gan smaids bija mazliet vainīgs.
Zini, dēls, šobrīd es jūtos tik slikti, ka šķiet - kuru katru mirkli varu izdzist. Es nespēšu mierīgi aiziet, ja nebūšu izrunājies. Vismaz ar tevi... - viņš teica.
Es gan domāju, ka tu pavisam drīz atlabsi. Tomēr man prieks, ka beidzot esi nolēmis atdarīt savu sirdi, - rāmi atbildēja Margots. Viņa iecietīgais smaids un atklātais skatiens liecināja, ka vīrietis runā tieši to, ko domā.
Taisnību sakot, es jau sen to gribēju, bet nekad neiznāca laika. Un tad... Man vienmēr ir licies, ka jūs esat uz mani tādi kā sapūtušies, kā muguras vien griežat... - nomurmināja Jāzeps. Bija redzams, ka allaž darbīgajam vīram ir grūti atrast vārdus, kuros ietērpt savas domas un izjūtas.
Redzi tēt, tā tas sātans mūs, bērnus un vecākus, sarīda vienu pret otru, - dzīvi atsaucās Margots.
Kaut tu vienreiz varētu bez tās savas pesteļošanas! - dusmīgi izsaucās Jāzeps. Margota smaids kļuva vēl platāks.
Es nepesteļoju, bet saku to, ko domāju, - viņš rāmi teica. - Padomā pats, kāpēc lai bērni dusmotos uz saviem vecākiem, kuri taču dāvājuši viņiem dzīvību un ar kuriem saistās paša jaukākās bērnības atmiņas? Tas pats attiecas arī uz vecākiem. Kāpēc gan lai viņi neuzticētos paši saviem bērniem, kas taču ir dzimtas turpinājums, vecāku miesa un asinis?
Jāzepu sagrāba smaga klepus lēkme. Kad tā mitējās, Margots laipnā iecietībā turpināja iesākto domu: - Saki, tēt, kāpēc lai mēs viens uz otru skatītos ar aizdomām? Kāpēc gan lai kāds no taviem dēliem tevi nicinātu vai uz tevi dusmotos? Protams, ne viss tavā rīcībā mums ir pieņemams, tomēr - tu esi mūsu tēvs!
Dēla skatiens bija tik tiešs un rāmais smaids tik iecietīgs, ka tēvs nekā neiebilda. Brīdi abi klusēja, katrs savu domu pavedienu šķetinādami, tad Jāzeps neizturēja.
Ja jau pie visa ir vainīgs sātans, tad - kāpēc Dievs man nepalīdz? - viņš dzēlīgi jautāja.
Droši vien tāpēc, ka tu viņam to nekad tā īsti neesi lūdzis, - pavīpsnāja Margots.
Nu gan tu maldies! - dusmās pietvīcis, izsaucās Jāzeps. - Es esmu viņu lūdzis un kā vēl! Esmu Dieva priekšā pazemojies kā neviens cits, tomēr neesmu algā saņēmis itin neko.
Bet vai tu esi lūdzis patiesā mīlestībā un pilnīgā uzticībā, kā bērns lūdz savu tēvu? - jautāja Margots.

Citu datumu laikraksti

  • Apkopo rezultātus

    Ir apkopoti Valsts ieņēmumu dienesta Vidzemes reģionālās iestādes Alūksnes nodaļas darba rezultāti 2004.gada četros mēnešos.Ir apkopoti Valsts...

  • Saņem apbalvojumus

    Vakar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigādes Alūksnes daļas vada komandiera vietnieka pienākumu izpildītājs virsseržants...

  • Grieķijā diskutē par invalīdu integrāciju

    Arodapmācības un rehabilitācijas centra “Alsviķi” pārstāvji ir atgriezušies no starptautiskas studiju vizītes Atēnās (Grieķija), kur diskutēja par...

  • Jaunannā kultūra sākas ar skolu

    Jaunannas pagasts bija pēdējā pašvaldība, kurā notika Alūksnes rajona kultūras darbinieku izbraukuma seminārs. Varēja iepazīt darbu pamatskolā,...

  • Gatavojas “Keggi Velo” sacensībām

    Ikgadējo starptautisko riteņbraukšanas sacensību “Keggi Velo” laikā otro gadu risināsies arī netradicionālo braucamrīku konkurss.Ikgadējo...

  • Īpašnieki vēl var reģistrēt zirgus

    Alūksnes rajona zirgu pārraudze - reģistrētāja Alita Meijere mudina īpašniekus reģistrēt šo dzīvnieku ganāmpulkus vai atsevišķus zirgus līdz...

  • Dienas rit, rūpējoties par citiem

    Ik dienu tiekamies ar dažādiem cilvēkiem - gan labiem, gan ne tik labiem. Skumstam, ja nākas satikt nelaipnus cilvēkus, bet priecājamies, ja...

  • Dieva zaimošana vai atklāts populisms?

    Pēdējās septiņas dienas sabiedrības un nacionālo ziņu dienestu uzmanības centrā bija zvejas kuģa “Astrīda” liktenis.Pēdējās septiņas dienas...

  • Uzņēmums atbilst ES prasībām

    Ir iegādāta: jauna olu šķirojamā mašīna. Ziemeru pagasta olu ražošanas un realizācijas uzņēmums SIA "Vistako" vakar saņēma Pārtikas uzņēmuma...