Mājas savai sirdij

Sienas izlīmētas zīdaini vizošām, pelēkbaltām tapetēm. Sniegbalti iekaramie griesti.

79.
Sienas izlīmētas zīdaini vizošām, pelēkbaltām tapetēm. Sniegbalti iekaramie griesti. Uz lakotās dēļu grīdas pūkains paklājs, kurā kājas iegrimst līdz potītēm. Gar vienu sienu novietota gaiša koka sekcija ar pārdesmit grezni iesietām grāmatām un veselu gūzmu krāšņu un dārgu nieku.
- Tu skaisti dzīvo, - Olafs atkal paslavēja, pētīdams sudraboti mirdzošo svečturi uz avīžu galdiņa.
- Tas viss ir mantojums no mana vīra, - paskaidroja Imandra, plašu žestu norādīdama uz telpā esošajām lietām.
- Kas bija tavs vīrs? - Olafs painteresējās, joprojām ar grūtībām izrunādams "jūs" vietā "tu".
- Vienkārši bagāts cilvēks, kurš ātri nomira, - nevērīgi attrauca Imandra.
- Bagāti cilvēki nemaz tik vienkārši nemirst, - pavīpsnāja Olafs. Viņam nepatika vienaldzība, ar kādu Imandra runā par savu bijušo laulāto draugu.
- Viņš bija ne tikai bagāts, bet arī vecs, - attrauca Imandra, televīzijas programmu šķirstīdama.
- Ā, mūsdienu "Salna pavasarī" variants, - izsaucās Olafs, mēģinādams būt asprātīgs.
- Tieši tā, - atcirta Imandra. - Ja atļausi, es pagatavošu kafiju, - viņa piebilda un izgāja koridorā.
Laiku īsinādams, Olafs sāka pētīt sekcijā izvietotos priekšmetus. Lielum lielais vairums no tiem bija kristāla trauki. To slīpētās šķautnes lampas gaismā varavīkšņaini mirdzēja. Kā rožaini sapņi vāzēm, bļodām un saldumu traukiem līdzās snauda tāljūru koraļļi un gliemežnīcas. Ekspozīciju saraibināja lielāki un mazāki krāsaina stikla dzīvnieciņi. Šur tur mētājās pa kādam sausam ziedam, kas laikam gan plauktā bija nokļuvuši bez īpaša nodoma.
"Cik bezpersoniski," Olafam iešāvās prātā. Pirmās iepazīšanās skurbums bija pāri, uz laiku dodams vietu veselajam saprātam. Tas atgādināja Kārļa stāstīto par to, ka Imandra, tikko septiņpadsmit gadu veca, apprecējusies ar ļoti izdarīgu kolhoza sagādnieku, pēc tautības - ebreju. Šis cilvēks bijis par sievu gadus trīsdesmit vecāks un aizgājis aizsaulē, atstādams jaunajai atraitnei prāvu kapitālu. Vēl Kārlis bija teicis, ka Imandra maina puišus kā cimdus un bez aprēķina nedara neko. Kāds varēja būt šīs sievietes aprēķins attiecībā uz Olafu?
Nonākot pie grāmatām atvēlētā plaukta, Olafam acis iegailējās ziņkārē. Dažās fotogrāfijās te bija fiksēti mirkļi no Imandras dzīves. No vienas pretim vērās pati Imandra. Nopietni sejas vaibsti, cieši sakniebtas lūpas, tiešs, mazliet aizvainots skatiens. Otrā fotogrāfijā sieviete bija redzama jūrā līdz ceļiem iebridusi un ar mazuli rokās. Imandra smējās. Spožajā saulē acis samiedzis, mazulis gavilēja. Plati atvērtajā mutītē varēja saskatīt divus zobiņus. Trešajā fotouzņēmumā Imandra bija redzama kopā ar izskatīgu jaunu vīrieti.
- Pēti manu fotokolekciju, -pasmējās Imandra, kas bija neredzami ienākusi istabā un nu sēdēja Olafam līdzās.
- Interesanti taču, - atteica Olafs un juta, ka sirdī mostas greizsirdība, Imandru ar svešu vīrieti kopā redzot.
- Man nepatīk fotografēties, tāpēc nevaru parādīt biezus albumus. Tā, šur tur šis tas pa kastītēm samests. Tās bildes, ko te redzi, man ir pašas mīļākās,-paskaidroja sieviete.
- Tā-ā, - vīrietis daudznozīmīgi pamāja.
- Protams. Bet tas nav tas, ko tu domā. Jaukais bērnelis Jūrmalā ir mans mīļais krustdēliņš Harijs, -paskaidroja Imandra.
- Un tas vīrietis? - Olafam neviļus izspruka.
- Arī tas ir Harijs. Tikai gadus sešpadsmit vēlāk. Glīts, vai ne, -pasmaidīja Imandra. Viņai gluži labi patika greizsirdība, kas jautās Olafa balsī.
Sapratis savu kļūdīšanos, Olafs jautri iesmējās. Tomēr sirdī kaut kas smeldza. Acīmredzot Imandra nebija viņam gluži tik vienaldzīga, kā vēl brīdi atpakaļ bija licies.
- Varbūt iesim pie galda? - sieviete aicināja.
Abi ērti iekārtojās stūra dīvānā. Imandra pievilka tuvāk galdiņu, uz kura kārdinoši smaržoja maizītes ar rožainu lasi un oranžām ikru pērlītēm. Olafs salēja tasēs kafiju. Vai nu tāpēc, ka abi bija vēl pārāk sveši, vai arī tāpēc, ka prieku runāties uz brīdi nomāca dienas nogurums, bet telpā iestājās klusums, kurā vienīgais dzīvību apliecinošais troksnis bija pulksteņa tikšķi.
Beidzot Olafs rada izeju no neveiklās situācijas. Pacēlis savu tasīti, viņš uzsauca: - Prozit!
- Prozit, - līksmi piebalsoja Imandra un pieskandināja savu tasīti.
- Par tevi, - pasmaidīja Olafs.
- Labāk par mums, - iebilda Imandra. - Man patiešām prieks, ka neatteicies no uzaicinājuma un piekriti atbraukt.
Olafs tikai papurināja galvu, it kā gribēdams teikt - tas nu gan nav pateicības vērts.

Citu datumu laikraksti

  • Dienas rit, rūpējoties par citiem

    Ik dienu tiekamies ar dažādiem cilvēkiem - gan labiem, gan ne tik labiem. Skumstam, ja nākas satikt nelaipnus cilvēkus, bet priecājamies, ja...

  • Dieva zaimošana vai atklāts populisms?

    Pēdējās septiņas dienas sabiedrības un nacionālo ziņu dienestu uzmanības centrā bija zvejas kuģa “Astrīda” liktenis.Pēdējās septiņas dienas...

  • Uzņēmums atbilst ES prasībām

    Ir iegādāta: jauna olu šķirojamā mašīna. Ziemeru pagasta olu ražošanas un realizācijas uzņēmums SIA "Vistako" vakar saņēma Pārtikas uzņēmuma...

  • Kļūdas labojums

    8.maija laikrakstā “Alūksnes Ziņas” 3.lappusē rakstā “Pašvaldību vadītājiem maz papildu ienākumu” nepareizi minēts, ka Mālupes pagasta priekšsēdētājs...

  • Atklāta un aizturēta svētbilžu kontrabanda

    Ceturtdien Pededzes robežpārejas punktā atklāta un aizturēta 20 svētbilžu kontrabanda vairāku tūkstošu latu vērtībā. Pēc iepriekšējas informācijas...

  • Rajonā atzīmē Ģimenes dienu

    Alūksnes rajona pašvaldībās notiek ANO Ģenerālās Asamblejas izsludinātajam Starptautiskajam Ģimenes gadam un Starptautiskajai Ģimenes dienai, kas...