Mājas savai sirdij

- Tā jau nu nav, ka nevienam. Padomā, gan atcerēsies, - ķircināja Sanita, tad pēkšņi kļuva nopietna. - Celsimies nu, man sāk salt, - viņa lietišķi teica. Olafs izbrīnā iepleta acis.

77.
- Tā jau nu nav, ka nevienam. Padomā, gan atcerēsies, - ķircināja Sanita, tad pēkšņi kļuva nopietna.
- Celsimies nu, man sāk salt, - viņa lietišķi teica.
Olafs izbrīnā iepleta acis. Vai tā bija tā pati sieviete, kura vēl tikai pirms īsa brīža tvīka kaislē un smējās laimīgus smieklus? Pārņēma sajūta, ka Sanita dzīvo divās pasaulēs. Tā viena ir ikdienišķa un nesagādā nekādu prieku. Šajā pasaulē mājo darba rūpes, bērns un vīrs, kurš nesaista ne fiziski, ne garīgi. Tā otrā ir laimes zeme, kurā var ieiet vienīgi caur grēku. Vai varbūt nekādas laimes zemes vispār nebija, un Sanitu darīja laimīgu pati apziņa, ka grēko? Ko un kam viņa gribēja tā pierādīt, kam vēlējās iespītēt?
- Celsimies arī, - piekrita Olafs, pūlēdamies tomēr izklausīties nožēlas pilns. Pēkšņi viņam bija iešāvies prātā, ka Imandra varbūt jau gaida.
Atpakaļ abi brauca klusēdami. Sanita bija drūma un likās šķetinām bezgalīgu domu pavedienu. Olafs izklaidīgi vēroja ceļu un ar vienu aci šķielēja uz sievieti. Viņu atkal bija pārņēmusi nepatika pret iedomīgo un nekaunīgo radījumu, kurš uzskatīja sevi par augstāko punktu uz šīs planētas. Taču vienlaikus vīrietis juta pamazām pieaugošas bailes. Viņš saprata, ka Sanita ir gatava darīt jebko, lai tikai panāktu savu un pakļautu...
Imandra Olafu tiešām jau gaidīja. Vīrietis tikko bija pavēris durvis, kad viņa to jau pamanīja un aizvainotā tonī noprasīja: - Kur tu tik ilgi biji?
Patiesībā par to nebija ko brīnīties, jo pulkstenis rādīja krietni pāri diviem naktī. Zālē vairs nebija neviena apmeklētāja. Uz galdiņiem novietotie krēsli liecināja, ka nu te saimnieko apkopēja.
- Es? Iegāju pie viena drauga, paskatījāmies video. Tu domā, man ir baigais prieks te tupēt un blenzt, kā veči piedzeras? Parunāties jau nav ar ko, jo tikpat kā nevienu Laučos nepazīstu. Tu arī visu laiku esi aizņemta, - Olafs teica un uzsmaidīja tik sirsnīgi, ka sieviete sakaunējās.
- Atvaino, es laikam izrunājos mazliet aplam, - viņa vainīgi pietvīka un pieķēra vīrietim pie rokas. - Jā, aizmirsu pateikt. Es taču šovakar ielūdzu tevi pie sevis ciemos...
Tikai lielā pieredze mīlnieka gaitās atturēja Olafu no klajas pārsteiguma izrādīšanas. Šāds pavērsiens absolūti neietilpa viņa plānos. Taču tas solīja jaunas iespējas un tāpēc likās vilinošs. Tiesa gan, vīrietim ne visai patika, ka Imandra tik strauji pārņem iniciatīvu savās rokās. Tomēr nevarēja atteikt sievietei, kurai droši vien piederēja krietns žūksnis naudas, no kuras ar laiku vismaz daļa varēja nonākt Olafa kabatā.
- Nu, ko teiksi? Vai brauksim? - neatlaidās Imandra. Viņa joprojām karājās vīrietim elkonī un, laimīgi smaidīdama, skatījās viņam acīs.
- Nē, nu protams, vari atteikt, bet tas mani ļoti apbēdinās. Esmu beidzot nopirkusi vienu lietu, ko jau sen kāroju. Nu man gribas dalīties savā priekā ar kādu, kurš neskaudīs, bet pratīs no sirds priecāties kopā ar mani, - sieviete dudināja. Olafs viltīgi ieskatījās viņai acis un pasmaidīja.
- Lai notiek!
- Tad dod man savu roku. Es, tā teikt, tevi gabaliņu pavedīšu, - novidžināja Imandra, tad kā taisnodamās piebilda, - Nevar taču pieļaut, ka viesis mana uzņēmuma taupīgi izgaismotajā pagalmā nolauž kaklu.
Bārmene ar apkopēju zīmīgi saskatījās. Nogaidījušas, kamēr Imandra un Olafs iziet pagalmā, abas sabāza galvas kopā un brīdi sačukstējās.
- Paskat, kā mūsējā atkal atplaukusi, - pavīpsnāja bārmene, dokumentus mapē ievietodama.
- Ka nu tik labi vien viss beidzās, - nogrozīja galvu apkopēja, apaļa sieviņa jau krietni gados. - Viņai tak bija "romāns" ar pagasta veča Kaspariņu. Diez vai šis pieļaus, ka kaut kāds plukata brūti no degungala noceļ.
- Prasi, vai šim tādu vecu pastalu kā Imandra vairs vajag! Tas jau tagad trinoties ap jauno skolas direktori. Gadu ziņā gan tā no mūsējās neko daudz neatpaliek, toties esot inteliģenta pēc velna: degunu šņaucot tikai papīra salvetēs un, pirms ko ēdamu bāzt mutē, vispirms cītīgi aprēķinot kalorijas, - noķiķināja bārmene, taču apkopēja nepiebalsoja.
- Nav gan labi, ka cilvēki sevi nemaz nesavalda. Ja tiem puisiešiem nemaz prāta nav, tad tak vismaz Imandrai kā sievieša cilvēkam vajadzēja prasties. Kaspars ir precēts cilvēks, un dzirdēju, ka tas otrs tāpat, - viņa norūpējusies teica.
- Es arī tāpat dzirdēju. Viņam kaut kur meža kaktā esot sieva, kurai drīz būšot bērns, - piekrita bārmene.

Citu datumu laikraksti

  • Nepaliek tikai savā lauku sētā

    Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo kolhoza “Umara” lopkopības speciālisti, satiekam pagalmā.Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo...

  • Kazai Mušai piedzimst četrīši

    Inresesants un visai negaidīts notikums pārsteidzis “Sprekstu” mājas saimieci Ināru Ķeseli. Viņas četrgadīgajai kazai Mušai 27.martā piedzimuši...

  • Katrs saimnieks pēc savām iespējām

    Pārmaiņas valstī vairāk vai mazāk skārušas katru pagastu un tā cilvēkus. Noteikušas likteņus, ražošanas iespējas, ievilkušas vaibstus katrā lauku...

  • Dejotāji sadanco Apes arodvidusskolā

    28. aprīlī Apes arodvidusskolā uz kopīgu draudzības vakaru sanāca ne tikai pašu skolas dejotāji, bet arī viesi no citām arodvidusskolām.28. aprīlī...

  • Robežpārejas punktā darbs nav mainījies

    Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieks Vladislavs Skromāns apgalvo, ka Pededzes robežpārejas punktā darbs rit ierastajā ritmā, lai gan...

  • Virešu pagastā ir trakumsērgas karantīna

    Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas karantīna.Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas...