Mājas savai sirdij

- Var jau būt, ka tev ir taisnība, - piekrita Dagnija, vairāk gan tāpēc, lai izbeigtu ne visai patīkamo sarunu. - Parādi nu, ko esi piestrādājis, - viņa skubināja.

64.
- Var jau būt, ka tev ir taisnība, - piekrita Dagnija, vairāk gan tāpēc, lai izbeigtu ne visai patīkamo sarunu. - Parādi nu, ko esi piestrādājis, - viņa skubināja.
Jāzeps nelika sevi lūgties. Viņš cēlās un plaši atvēra šķūnīša durvis. Ieskatoties pēc sveķiem un skaidām smaržojošajā puskrēslā, Dagnijai sajūsmā aizrāvās elpa. Pie sienām bija pakārti lielāki un mazāki groziņi un dažas paplātes ar finiera dibenu. Telpas vidū uz bluķīša bija nostiprināts kāds tikko aizsākt lielāks darbs.
- Nav jau nekas īpašs, tomēr reizēm noder, - Jāzeps kaunīgi smīnēja. - Vienīgi materiāla gan iziet briesmīgi daudz. Sāku, redz, pīt tortes kasti dāvināšanai, bet aptrūkās materiālu. Nu glābju, ko var.
- Neesi nu tik kautrīgs, šāda manta taču veikalā maksā baltu naudu, - aizrādīja Dagnija, grozus ar patiku aptaustīdama. - Varbūt metamies uz vienu roku? Man šis darbs patīk, un nauda arī ir vajadzīga, - viņa ierosināja.
- Uz lielu peļņu jau nu neceri. Tagad jau visi veikali ar pinumiem pilni, - Jāzeps aizrādīja.
- Tomēr labāk ir darboties, nekā nedarīt neko, - iebilda Dagnija.
- Arī tiesa. Turklāt tev Gauja gandrīz vai ar roku aizsniedzama un visas pakrastes noderīga materiāla pilnas. Varam sākt kaut rīt, - piekrita Jāzeps.
Gluži nākamajā dienā gan tikties nevarēja, jo abiem bija šādi tādi darbi darāmi. Beidzot norunāja, ka vīrietis uz "Rateniekiem" brauks pēc nedēļas. Ja no rīta laikus sāka, līdz pusdienai vāca materiālu, bet vakarā to turpat pagalmā apstrādāja, tad varēja padarīt daudz. Šāds risinājums abus apmierināja.
Mājup Dagnija gandrīz vai teciņiem skrēja, tik ļoti viņu ielīksmoja iespēja nodarboties ar ko tādu, kas varētu nest peļņu. Turklāt Jāzeps bija patīkams skolotājs. Daudz patīkamāks, nekā sieviete būtu vēlējusies...
* * *
Trīs dienas bija pagājušas, un Olafs atkal sēdēja kafejnīcā. Sirds krūtīs nezin kādēļ dauzījās tā, ka ēdienam viņš nespēja pat pieskarties. Alus, kas vīrietim vienmēr sagādāja baudu, nu likās silts un pretīgs. Tāpat viņam derdzās bauda, ar kādu nedaudzie kafejnīcas apmeklētāji notiesāja karbonādes, desiņas, salātus un eļļā vārītu kartupeļu kaudzes. "Kā gan cilvēki var tā rīt," Olafs pukojās, gluži piemirsdams, ka vēl pirms dažām nedēļām arī viņš pats tieši tāpat bija jūsmojis par ēdienu. Tovakar Olafs dusmojās uz visu pasauli, bet visvairāk tomēr pats uz sevi. Likās tik muļķīgi, ka mīlas lietās pieredzējis vīrietis nervozē par gaidāmo tikšanos gluži kā nejēga zēns. Tomēr tā bija, un Olafs neko tur nevarēja padarīt. Nelīdzēja pat atvēsinošā doma: viņa sen jau visu aizmirsusi.
Imandra iebrāzās telpā kā svaiga gaisa plūsma. No īsā skatiena, ko sieviete veltīja Olafam, vīrietis saprata: viņa atceras! Šī atskārsme tik ļoti iepriecināja, ka Olafam bija krietni jāpiepūlas, lai nepielēktu kājās un neizstrādātu kādu jautru un mīļu muļķību. Sievietēm, kuras vīrietis bija aplidojis līdz šim, gluži labi patika, ja viņš, uz galda uzlēcis, tēloja rokzvaigzni vai arī žonglēja ar glāzēm. Taču Olafs nebija pārliecināts, vai tas varētu patikt arī Imandrai. Viņš jutās kā botāniķis, kurš atradis skaistu, bet nepazīstamu ziedu. Lai to neiznīcinātu, bija jārīkojas saudzīgi un ļoti piesardzīgi.
Krietnu brīdi vīrietis sēdēja nepakustēdamies un rāmi sūca alu. No malas vērojot, likās, ka nekas no telpā notiekošā viņu neinteresē. Tomēr ar acu kaktiņiem Olafs vērīgi sekoja katrai Imandras kustībai. Un viņa, uz vīrieti acis nepacēlusi, ar katru miesas šūnu izjuta šo skatienu. Dokumentus kārtodama, sieviete tāpēc bija izklaidīgāka nekā citām reizēm. Lai gan telpa nebija īpaši silta, vaigi viņai kvēloja. Pēkšņi Imandra pacēla galvu, īsi uzsmaidīja Olafam un viegli pamāja. Sirds vīrietim krūtīs iepukstējās straujāk. Sieviete taču viņu aicināja!
Imandra nozuda virtuves durvīs. Brīdi vērojis, vai kāds nav pamanījis viņu saskatīšanos, Olafs atbīdīja alus pudeli un piecēlās. Nesteidzīgi šķērsojis telpu, arī viņš iegāja virtuvē.
- Ejiet vien dziļāk, Imandra jūs jau gaida, - sveicienu atņēmusi, laipni paskaidroja saimniece. Dīvainā kārtā nu viņa vairs nebija tik bravūrīgi mutīga, kā pirmo reizi tiekoties. Mazliet apjucis Olafs nomurmināja kaut ko neskaidru un atvēra durvis uz mazo zāli.

Citu datumu laikraksti