Mājas savai sirdij

Dagnija domīgi pakasīja pieri. Cik gan viņas ar Loniju šajā ziņā bija līdzīgas! Arī Dagnija taču nelūdza no dzīves neko vairāk, kā vien - nebūt nevienam par apgrūtinājumu.

63.
Dagnija domīgi pakasīja pieri. Cik gan viņas ar Loniju šajā ziņā bija līdzīgas! Arī Dagnija taču nelūdza no dzīves neko vairāk, kā vien - nebūt nevienam par apgrūtinājumu. Diemžēl, lai šo mērķi piepildītu, ļoti bieži nācās atteikties no savām iecerēm un vēlmēm. Ilgus gadus Dagnija bija ar to bez ierunām samierinājusies. Taču pēdējā laikā sieviete arvien biežāk uzdeva sev jautājumu: cik daudz no sevis ziedot ir cilvēka pienākums un cik viens cilvēks drīkst no otra prasīt?
- Vai nevēlies kafiju? - pajautāja Lonija. Māsas klusēšana viņu satrauca. Tā vien likās, ka Dagnija domā ko sliktu, kam ir kāds sakars ar Loniju.
- Nē, paldies, ne jau kafiju dzert nācu. Mēģināju mājās pīt, bet redzu, ka dažas lietas neesmu īsti sapratusi, - atsaucās Dagnija, priecīga, ka izdevies tik ātri sagudrot ticamus melus.
- Tad tu esi īstajā laikā. Jāzeps šķūnītī tīra rudenī grieztas vicas. Tas jau beidzas vai nost, ja nevar atrast sev kādu nodarbošanos, - atrauca Lonija, vīra darbīgums viņai diez ko nepatika.
Dagnija tūdaļ cēlās un gāja. Lonija iekārtojās ērtāk spilvenus un segu kaudzē un turpināja savu apceri, Jāzepa izkurinātās istabas siltumu un vēlīnā rudens gurdenumu izbaudīdama. Ziemas tuvošanos jauzdama, stinga zeme, un tāds stingums pamazām pārņēma arī padzīvojušās sievietes sirdi un prātu. Domām vairs nebija lidojuma, tām trūka cerību un saiknes ar pasauli.
Izgājusi pagalmā, Dagnija atviegloti uzelpoja. Māsas bija gandrīz vienā vecumā, tomēr viņu dzīves uztvere pilnībā atšķīrās. Dagnija vienkārši nedrīkstēja sabrukt. Viņai bija jārūpējas par māju, bērniem un mazbērniem. Lonijai par visu svarīgākas aizvien bija likušās pašas ērtības. Taču tieši šī ērtības mīlestība nu bija tā, kas liedza pārvarēt vājumu un atgūt savu vietu ģimenē un sabiedrībā. Cerēdama iespējami ilgāk saglabāt spēkus un izvairīties no sāpēm, kas taču ir mūža nogales neatņemama sastāvdaļa, Lonija nīka bezdarbībā un pati to nemaz nemanīja, ka tuvinieki un draugi, kas sākumā bija izjutuši viņas trūkumu, nu sāk pie tā pierast.
"Pabērzu" saimnieks bija ierīkojies aizvējā starp malkas šķūni un garāžu. Klūdziņu tīrāmā "ierīce" bija pavisam vienkārša: zemē iedzīts alkšņa baļķis, kas vīram sniedzās līdz jostas vietai, un tā galā tuvu līdzās iesistas divas naglas. Caur spraugu, ko tās veidoja, Jāzeps vilka klūgas, gluži kā brūnu mēteli nolobot rūgteni smaržojošo mizu. Laikam jau viņš bija strādājis diezgan ilgi, jo līdzās baļķim gulēja prāva notīrītu klūdziņu kaudze.
- Dievs palīdz, - Dagnija smiedamās sveicināja. Kas tad tā tev te par "uzparikti"?
Vīrs atlieca muguru un norausa ar delnu no pieres sviedrus.
- Mazā mehanizācija, - viņš smējās, ar patiku paša paveiktajā noraudzīdamies. - Palīgā atnāci, jeb tikai tā - garām skrienot?
- Var gan tā, gan tā, - atjokoja Dagnija. - Lonija jau teica, ka tu ar pīšanu nu raujies caurām dienām.
- Tā ir, - piekrita Jāzeps. - Nevaru bezdarbību ciest. Neesmu tā radis. Vasaras skriešana nu cauri, bet gluži uz miera palikt arī nevaru.
- Ar mani ir tieši tāpat, - piekrita Dagnija. - Kamēr cilvēks dzīvs, viņam ir jākust. Nekad jau nebūs vairs tā, kā bija jaunībā, kad nekas nesāpēja un varēja pa dienu strādāt un pa nakti dancot, bet - ir jādzīvo.
- To tu ieskaidro savai māsai. Viņai slimības vairojas kā sēnes pēc lietus. Nu, kā tad nebūs, ja meklē, - rūgti pasmīnēja Jāzeps.
- Varbūt viņai tomēr ir sliktāk, nekā mums šķiet. Vai tas būtu pārāk liels zaudējums, ja jūs pārdotu govi? Ja jau Lonija tik ļoti negrib, tad atmetiet tās klapatas, - piesardzīgi ieminējās Dagnija, taču Jāzeps sabozās.
- Tā ir tāda sliņķa loģika: negribu un nedaru. Tā jau var atmest visu un galā iet ubagot, - viņš teica, nosvīdušo pieri un kaklu krekla piedurknē slaucīdams. - Es tā negribu. Šodien un rīt man pienu nevajag, bet parīt varbūt ievajagas. Puikas vienmēr gaida, ka iedošu līdzi kaut ko no lauku labumiem. Arī tev pašai gluži labi patīk, ja aizved ciemkukuli. Un man nav žēl dot, jo tas viss nāk tikpat kā par velti. Laukos nevar "taisīt lielu naudu", taču būtu kauna lieta, ja laucinieks sava slinkuma dēļ badā mirtu, - viņš nobeidza, uz bluķīša smagi atsēdies.

Citu datumu laikraksti

  • Konkurss “Iepazīsti Alūksnes rajonu”

    Šodien publicējam konkursa “Iepazīsti Alūksnes rajonu” septītās kārtas jautājumus, ko sagatavojis Kalncempju tūrisma informācijas punkts, kā arī...

  • Dzīvo viss, kas mīlestībā dots

    Acīmredzot nav jābrīnās, ka steigas un stresa nomāktie cilvēki veldzi un atelpu meklē dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas sirsnības un mīlestības...

  • Popularizēs lietišķās mākslas mantojumu

    Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studija “Kalme” kopā ar rajona mājturības skolotājiem vēlas apzināt rajona lietišķās mākslas mantojumu.Alūksnes...

  • Jāiesniedz gada ienākumu deklarācija

    Pamatojoties uz LR likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” fiziskajām personām, kuras taksācijas gada laikā guvušas ienākumus no saimnieciskās vai...

  • Nodokļu parāds jānomaksā laikus

    Viens no valsts funkcionēšanas priekšnosacījumiem ir sekmīga nodokļu administrēšana. Nodokļu administrēšana un iekasēšana ietver sevī arī parādu...

  • Pagastā nodeg dzīvojamā māja

    Jaunalūksnes pagasta apdzīvotā vietā Tereški vakarrīt pulksten 4.56 dega vienstāva dzīvojamā māja “Miezāji”. Ugunsgrēkā cietusi 72 gadus veca...