Mājas savai sirdij

Sala skartā zāle izskatījās tik nedabīgi zaļa, it kā būtu iecukurota. Tomēr siltajos rīta saules staros tā pamazām atspirga.

61.
Sala skartā zāle izskatījās tik nedabīgi zaļa, it kā būtu iecukurota. Tomēr siltajos rīta saules staros tā pamazām atspirga. Kokiem gan vairs nebija ko zaudēt, jo aizvadīto dienu lietavas un vējš vēl nesen tik košo lapu rotu bija pārvērtis pelēkbrūnā, pamazām trūdošā paklājā...
Lai gan Dagnija nebija no bailīgajām, tomēr vietā, kur tikai pirms trim mēnešiem tika atrasts mironis, gaita kļuva veicīgāka un sirds krūtīs iepukstējās straujāk. Skatiens bažīgi iztaustīja kuplo egļu puduri. Vai nu mazums bija dzirdēts par mošķiem, kas tādās nelāgās vietās uzglūn vientuļiem gājējiem! Taču jau pēc īsa brīža satraukuma pilno piesardzību nomainīja dusmas. Tieši šā cilvēka dēļ taču "Rateniekos" bija ienākusi lielā nelaime - Kristiānas slimība. Lai gan ārstēšanās ritēja labi un meitai kuru katru dienu vajadzēja būt mājās, tomēr māte gluži labi saprata, ka pilnīgi vesela viņa vairs nebūs nekad. Un kas notiks ar mazuli, kuram pavisam drīz bija jānāk pasaulē? Varbūt viņš jau piedzims kropls, vai arī vispār nebūs dzīvotspējīgs?
Dagnija smagi nopūtās un pielika soli. "Šīs nu gan nav īstās domas, puišus raudzīt ejot," viņa pie sevis pasmīnēja. Meža malā vējš žūžoja sakaltušās smilgas. Priežu galotnes šalca rāmi kā jūra, kas, lielajā rudens vētrās iztrakojusies, bezspēcīgi ļaujas ziemas stingumam. Pelēkzilajos debesu augstumos skumji klaigāja un ceļu uz dienvidiem meklēja aizkavējies dzērvju kāsis. Daba bez ierunām pakļāvās varenās mūžības likumiem. Vienīgi cilvēka sirds bija tāda neprāte, ka, saldi sāpot, joprojām ilgojās un tvīka pēc zudušā...
Taču arī nākamā Dagnijas doma nemaz nesaistījās ar bijušo mīļāko. Gluži pretēji. Pie maza alkšņu baļķu tiltiņa nonākusi, sieviete pēkšņi atcerējās Leonīdu. Pēc nesenajām lietavām līmenis upē bija tik ļoti cēlies, ka dzeltenbrūnā straume nu skalojās tikai labi ja izstieptas rokas attālumā no gājēju kājām. Tā mutuļoja kā milzīgs katls, savā skrējienā uz Gauju līdzi raudama nolauztus zarus un brūndzeltenas lapas.
Kāpēc tieši šajā vietā Dagnija atcerējās vīru? Taču jau tāpēc, ka līdzīgu ainu viņa reiz jau bija skatījusi, tikai kopā ar Leonīdu. Gluži kā fotogrāfijas albumā, atmiņā glabājās ainas no viņu kopdzīves pirmās vasaras brauciena uz Siguldu. Līdzās savam brašajam un noteiktajam vīram Dagnija, lai arī jau toreiz miesās diezgan kupla meiča, bija jutusies kā trausla un bikla skolniecīte. "Es tev pasūtīju kafiju un sviestmaizi," Leonīds pavēstīja, un tas skanēja tik lepni, it kā viņš būtu atļāvies ziedot sievas labā visu savu rūpnīcas VEF inženiera mēneša algu. Toreiz tas Dagnijai patika. Viņa jutās tik pārgurusi no dzīves, ka gribējās būt mazai un aprūpētai...
Taču jau pavisam drīz šāda aizbildniecība sāka nogurdināt. Dagnija jutās aizvainota, jo pati pēc sava prāta vairs nedrīkstēja darīt neko. Leonīds ne tikai nepārtraukti pamācīja, bet arī kontrolēja pat vissīkākos pirkumus. No rīta iedeva rubli pārtikai, bet vakarā prasīja sīku atskaiti par katru iztērēto kapeiku. Sarunas par saimniecības lietām parasti beidzās ar to, ka vīrietis bargi norādīja: "Jūs, mani mīļie, par daudz ēdat!" It kā jau Leonīds centās visu labā. Par katru ietaupīto rubli viņš iegādāja kādu dzīvoklim vajadzīgu lietu. Telpas kļuva arvien tīkamākas un ērtākas, taču tajās nebija vietas patiesai sirsnībai...
Kad Kristiāna paaugās tiktāl, ka viņu varēja atstāt mazbērnu novietnē, Dagnija sāka strādāt. Kad piedzima Olafs, sieviete iemanījās savienot darbu divās iestādēs. Tas bija vienīgais veids, kā nopelnīt pietiekami daudz, lai pietiktu ģimenes uzturam un apģērbam. Leonīds šim nolūkam neatvēlēja vairs gandrīz neko."Tev jau naudu nevar dot, tāpat iztērēsi visādos niekos," viņš dzēlīgi smīnēja, nolikdams sievai uz galda nedēļas tēriņa tiesu - divdesmit rubļus. Vīrietis uzskatīja, ka četru cilvēku vajadzībām ar to pilnīgi pietiek...
Dagnija savilka ciešāk austā vilnas lakatiņa stūrus. Ciemos ejot, pavisam negribējās atcerēties tādas lietas. Tomēr skumji sāpīgās atmiņas vairs neatkāpās ne mirkli. Pavisam drīz tās pamodināja sievietē vainas apziņu. Vai bija labi, ka viņa, precēta sieva, gāja pie sava bijušā mīļākā? Vai arī pašai Dagnijai nebija jāuzņemas zināma atbildība par to, ka laulības dzīve nav diez kā izdevusies, un, ja viņa tiešām bija vainīga, tad - cik lielā mērā? Kas bija reālāks: izdzīvot grūtos brīžos, vai arī attiecības ar Leonīdu, kas vairāk gan pastāvēja uz papīra? Atbildes nebija.

Citu datumu laikraksti

  • Komunisma rēgs turpina klīst pa Latviju

    Šobrīd Latvijas valstī darbojas mazākuma valdība. Jau pirmajās tās darbības dienās novērojam interesantus notikumus. Izrādās, ka Latvijai joprojām ir...

  • Novada “Zvirbulis” - Madara Boka

    Alūksnes, Balvu, Gulbenes un Madonas rajona 24 labākie daiļrunātāji tikās Austrumvidzemes zonas konkursā “Zvirbulis”, kas notika Alūksnē.Alūksnes,...

  • Olimpiādei veidos rajona komandu

    Alūksnes rajona padomē ceturtdien paredzēta saruna par pārstāvniecību Latvijas olimpiādē, kas no 2. līdz 4.jūlijam notiks Ventspilī. Uz to aicināti...

  • “Baltā puķe” pulcē ilzenietes

    Ilzenes pagasta dāmu kluba “Baltā puķe” dalībnieces nākamajā nedēļā dosies uz Valmieras Drāmas teātri vērot izrādi “Sādžu dakteris”.Ilzenes pagasta...

  • Luterāņu draudze Apē vēlas celt baznīcu

    Aprīlī apritēs desmit gadi, kopš Apē darbojas evaņģēliski luteriskā draudze. Kopīgi nolemts, ka jubileju draudze plašāk atzīmēs vasarā, kad paredzēts...

  • Aicina nodot kaitīgos medikamentus

    Pēdējo dienu laikā ir konstatēti jauni saslimšanas gadījumi, ko izraisījusi Baltkrievijā ražotā medikamenta “Askofēns P” sērijas 010104 lietošana....