Mājas savai sirdij

Lai gan skaidri zināja, ka ar iegūto “bagātību” līdz nākamajai algas dienai nepietiks, tomēr sirdis sildīja apziņa, ka vismaz tovakar ciema bodē varēs bez stomīšanās samaksāt par maizi, margarīnu, cukuru un konfekšu sauju bērniem.

47.
Lai gan skaidri zināja, ka ar iegūto "bagātību" līdz nākamajai algas dienai nepietiks, tomēr sirdis sildīja apziņa, ka vismaz tovakar ciema bodē varēs bez stomīšanās samaksāt par maizi, margarīnu, cukuru un konfekšu sauju bērniem. Lielā centība, kas gaterī bija valdījusi visu rīta cēlienu un pēcpusdienu, vienā mirklī izzuda. Pēc pusstundas vienīgās dzīvās dvēseles te bija apkopējas un sargs.
Olafs šo algas dienu gaidīja daudz nepacietīgāk nekā pārējie kolēģi. Nauda viņam nu nozīmēja ne tikai iztikas līdzekļus, bet arī iespēju tuvoties sievietei, kuras tēls ne mirkli neatstāja vīrieša domas. Līdz ar citiem gatera strādniekiem Olafs izstaigāja visus veikalus pagasta centrā. Tad viņš it kā nejauši ieslīdēja kafejnīcā, pats sev iegalvodams, ka būtu nepiedodami, ja kaut vai ar kausu alus neatzīmētu pirmos četrdesmit jaunajā darbā nopelnītos latus.
Lai kā Olafs snaikstījās, tomēr savu sapņu sievieti nekur neredzēja. "Varbūt viņa izbraukusi kādās darīšanās," vīrietis prātoja un tobrīd jutās tā, it kā nepazīstamā viņu tīšuprāt krāptu. Olafs sapīka. Vairāk par visu viņam negribējās atgriezties mājās, kur vienmēr līdzās bija sieva, kas kļuva ar katru dienu resnāka, un visur sekoja bažīgi pētošais mātes skatiens. Tomēr vīrietis nebija tik bagāts, lai stundām sēdētu kafejnīcā. To sapratis, viņš cēlās un izgāja pastaigāties.
Ārdurvis atverot, sejā iesitās silts septembra nogales vējš, kas nesa sev līdzi sīkas lietus lāses. Olafs pastiepa plaukstu, un pēc brīža tā jau bija mikla. Ieeju kafejnīcā apgaismoja vairākas spožas lampas, tāpēc uz gludi nokasīta celiņa varēja saskatīt katru lielāku akmentiņu. Toties ārpus šī gaismas apļa tumsa bija jau tā sabiezējusi, ka gājēju varēja saskatīt tikai tad, kad viņš bija pienācis cieši līdzās. Citā reizē Olafs būtu sapīcis, ka šādā laikā viņam vēl jāsoļo kilometri pieci. Taču tovakar viņu tas absolūti neuztrauca, jo sirdī sildīja cerība.
Brīdi bezmērķīgi klīdis šurpu turpu pa tumšo un tukšo ielu, Olafs sev par lielu prieku saimniecības skatloga blāvajā gaismā pamanīja pazibam sava jaunā kolēģa, lādzīgā un mazliet iedomīgā vecpuiša Kārļa stāvu. Soli pielicis, viņš panāca vīrieti un bez īpašām pūlēm pierunāja pavadīt vakaru kopā. Tomēr tūdaļ iet Kārlis nevarēja. Viņam noteikti vajadzēja nomazgāties un attiecīgi apģērbties.
- Es taču esmu perspektīvākais precību kandidāts pagastā, tāpēc nedrīkstu atļauties būt nolaidīgs, - Kārlis jokoja, kad abi soļoja atpakaļ uz kafejnīcu.
Olafs piekrītoši pamāja. Arī viņš nedrīkstēja būt nolaidīgs, lai gan jau vairāk nekā septiņus gadus skaitījās precēta vīra kārtā. "Jā, kad kabatu silda paša pelnīti lati, cilvēks jūtas pavisam citādi. Varētu pat teikt,ka, vienīgi apzinoties savu spēju maksāt, cilvēks īsti izjūt, kāds prieks ir dzīvot," - viņš prātoja.
Kafejnīca nu bija apmeklētāju pilna. Lielāko daļu no tiem Kārlis pazina un familiāri sveicināja. Tā kā brīvu galdiņu vairs nebija, tad apsēdās līdzās diviem puišiem, ar kuriem kopā Kārlis divas reizes nedēļā skolas zālē spēlēja basketbolu. Ar plašu žestu Olafs pasūtīja porciju sautētu kāpostu un mednieku desiņas, uz kurām skatoties, viņam vēl tikai divas nedēļas atpakaļ bija tecējušas izsalkuma siekalas. Nu vīrietis bija bagāts. Viņš varēja atļauties ne tikai otro ēdienu, bet arī divas pudeles alus.
Bet pārsteidzošā kārtā nu vairs tā negaršoja. Kāposti likās mazliet par skābiem, desas - pārāk sausas. Vienīgi alus bija labs, un, divas pudeles izdzēris, Olafs pasūtīja vēl trešo. Sēdēja un pļāpāja ar Kārli par visādiem niekiem. Daudzas personas no tām, par kurām jaunais draugs stāstīja, Olafs nepazina, tomēr piekrītoši māja ar galvu un jautri smējās, kad Kārlis izteica kādu asprātību.
Un tad - Olafs vienā mirklī nodevīgi pietvīka - durvīs parādījās viņa. Ap gurniem sievietei bija apspiesti tie paši brūnie vilnas svārciņi, kas augstu virs ceļgaliem atsedza slaido kāju daiļumu. Mugurā sniegbalta blūzīte, kuras dziļajā izgriezumā vilinoši atsedzās solārijā brūni iedegušu krūšu apaļumi. Ar lūpu pomādes dzintaraino mirdzumu lieliski harmonēja ausīs ievērtie zelta riņķīši. Sieviete enerģiski piegāja pie letes un sāka paskaļi izrīkot bārmeni. Sajuties neveikli, skuķis piesarka, tomēr neteica ne vārda un žigli izpildīja rīkojumus.
- Kas tā par dāmu, - pajautāja Olafs, pūlēdamies izlikties pilnīgi vienaldzīgs.

Citu datumu laikraksti

  • Samazinās individuālā darba veicēju skaits

    Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā darba veicēji, no kuriem gandrīz puse savu darbību veic Alūksnē.Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā...

  • Apstiprina pagasta padomes budžetu

    Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs 287 023 lati, kas ir nedaudz vairāk nekā pērn.Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs...

  • Palīdz maznodrošinātām ģimenēm

    Šajā gadā pirmā ģimene saņēmusi vienreizēju finansiālu palīdzību no Zviedrijas sabiedriskās organizācijas “Bridge Builder Latvia - Sundsvall”.Šajā...