Mājas savai sirdij

Ints tikai paraustīja plecus un gāja. Viņš jau bija ievācis ziņas par iespējamo mēnešalgu, un nu darbdienas īsināja prātodams, kā to varētu iespējami pareizāk iztērēt.

32.
Ints tikai paraustīja plecus un gāja. Viņš jau bija ievācis ziņas par iespējamo mēnešalgu, un nu darbdienas īsināja prātodams, kā to varētu iespējami pareizāk iztērēt.
Tomēr arī Olafs mājās vairs nesēdēja. Ik rītu viņš nu apvilka izejamās drēbes, izkaulēja no mātes dažus santīmus tējai vai glāzei alus un reizē ar Intu devās uz pagasta centru. Nevarētu teikt, ka viņš būtu šajā pusē gluži svešinieks. Bija te dažas reizes viesojies pie mātes māsas. Taču toreiz viņus uzņēma kā "smalkos" Rīgas radus, un tieši tā - kā kāds īpašs pārcilvēks no pilnīgi citas pasaules - Olafs toreiz arī bija juties.
Nu viņš vēroja dzīvi laukos pilnīgi citām acīm. Kas bērnībā bija licies vienīgi apbrīnas vērta eksotika, nu vīrieša acīm atklājās kā baisa realitāte. Lielpilsētā pietika ar to, ka esi skaists un iznesīgs. Tad varēja iespraukties vienā vai otrā uzņēmumā, kur saimniecei maigāka sirds, un dzīvot zaļi. Tāpat Rīgā netrūka bagātu kundzīšu jau gados, kuras labprāt izmaksāja "mīļajam puisēnam" jau par to vien, ka viņš tām pakutināja sānus. Laukos tā nevarēja. Te katrs santīms bija jānopelna smagā darbā.
Šī atziņa Olafu dzina izmisumā, bet vienlaikus mudināja arī meklēt, vai tiešām nav kāda izeja, ko laucinieki savā cietpaurībā vienkārši nav pamanījuši. Ar lielu interesi viņš pētīja un salīdzināja cenas trīs pārtikas veikaliņos. Tad tikpat rūpīgi izcilāja nedaudzās flaneļa kleitas un kreklus, gumijas zābakus un galošas, čuguna katlus un pannas, ko piedāvāja Laučos vienīgais rūpniecības preču veikals. Krietnu brīdi vīrietis uzkavejās tirgus laukumā, kur veikli darboņi lauku sieviņām piedāvāja ārzemnieku jau krietni apvalkātus džemperus un kurpes, kas cenas ziņā bija tikai nedaudz lētēki kā pilnīgi jauna tāda paša veida prece pilsētā. Visbeidzot Olafs iegriezās grāmtnīcā, aptiekā un bibliotēkā, pēdējā uzkavējoties visilgāk: kā jau inteliģents cilvēks, viņš juta nepieciešamību pāršķirstīt "Panteru", "Klubu" un "Laternu".
Lai gan vīrietis rosījās tiešām ļoti nesteidzīgi, tomēr Lauču pagasta centra apskate neaizņēma vairāk kā četras stundas. Mājās vēl atgriezties negribējās, viņš iegriezās kafejnīcā. Ēdienkartei tikai acis uzmetot, kļuva skaidrs, ka līdz Rīgas krogu izsmalcinātībai šeit vēl tālu. Skābi saviebies, lai visi redzētu, ar kādu pieredzējušu gardēdi viņiem darīšana, Olafs nevērīgu žestu samaksāja par kausu alus un divām šprotu maizītēm. Telpas stūrī apsēdies, viņš pārmeta kāju pār kāju un ieinteresēti sāka vērot apkārt notiekošo.
Pie blakus galdiņa divi pavisam vēl jauniņi zēni dzēra alu. Viņi tukšoja kausu pēc kausa un pļāpāja tik skaļi, ka gandrīz vai pārspēja magnetofonā skanošo mūziku. Viens otram un katram, kurš vien gribēja klausīties, viņi neskaitāmas reizes apliecināja, ka nekas šajā "zarnu miestā" nav īsti labs. Vai te notika kārtīgi baļļuki, kā tas bija citviet? Nē, jo kultūras nama vadītāja bija gausa un slinka. Vai te bija kārtīgs krogs? Nē, jo nebija neviena kārtīga čoma, kas tādu uztaisa. Pat meitas šajā nomalē bija miesās izplūdušas un galīgi bez humora izjūtas. Viss te bija jāmaina un līdz pašiem pamatiem, taču neviens nevēlējās neko darīt lietas labā. Viņi abi gan zināja, ko un kā vajag, taču viņiem neviens neko neļāva! Mājās mūždien pa kājām maisījās vecāki ar savām pamācībām, darbā radoši izpausties traucēja aprobežotais priekšnieks, pagasta dzīvē iesaistīties nebija nekādas vēlēšanās, jo "gaisu maitāja" kūtrais pagastvecis...
Te pēkšņi abi pļāpas kā uz burvju mājiena apklusa un baudkārā tīksmē piemiedza acis: kafejnīcā bija ienākušas un pie bāra letes snaikstījās divas pusaudzes gariem, zirgastēs sasietiem matiem. Lai gan krietni izstīdzējušas, meitenes tomēr bija apāvušas kurpes ar augstiem, smagiem papēžiem. Adītie svārciņi abām tik īsiņi, ka grūti izprast, kāpēc meitenes šo neloģisko apģērba gabalu vispār uzvilkušas.
- Kā tu domā, par cik latiem stundā tā blondā būtu ar mieru, - viens pļāpīgais puisis grūda dunku sānos otram un ieķiķinājās.
- Muļķi, tā tak dakteres meita, - otrs uzbilda.
Pirmais tikai daudznozīmīgi paklakšķināja ar mēli.
- Bā - ā, mīļais, tad tu esi šajās lietās atpalicis! Dakteru, skolotāju, pagastveču meitas - viņas visas ir vienādas. Kad naudu vajag un veči nedod cik prasa, tad... - un viņš zīmīgi pašūpoja galvu. Tad pieliecās draugam tuvāk un sāka kaut ko čukstēt ausī, uz skuķiem ik pa brīdim atskatīdamies.
Olafs tikai pavīpsnāja. Viņam šāda aprunāšana likās provinciāla un vīrieša necienīga. Galu galā, pērkama mīla jau sen vairs nebija nekāds jaunums. Vismaz lielpilsētā ne!

Citu datumu laikraksti

  • Turpinās iesāktos darbus

    Esam pārkāpuši vēl viena gada slieksnim. Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe, atskatoties uz pagājušajā gadā padarītajiem darbiem,...

  • Gada koks 2004 - Eiropas segliņš

    Latvijas Dendrologu biedrība, turpinot pirms vairākiem gadiem uzsākto tradīciju, ir izvēlējusi 2004.gada koku - tas ir Eiropas segliņš (Euonymus...

  • Var atbrīvoties no “ziedkāpostiem” uz rokām

    Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas izskatās pēc maziem “ziedkāpostiem”, nākas secināt, ka tās ir kārpas.Ja uz rokām parādās nelīdzenumi, kas...

  • Veic izmaiņas pilsētas domes budžetā

    Alūksnes pilsētas domes decembra sēdē deputāti veica izmaiņas domes 2003.gada pamatbudžetā un speciālajā budžetā.Alūksnes pilsētas domes decembra...

  • Bērniem dāvina cimdus un zeķes

    Alūksnes rajona padomes Ziemassvētku akcijā bērniem ar īpašām vajadzībām 21 rokdarbniece nodeva 76 adījumus. Tos nogādāja bērnunamā - patversmē...

  • Par uguņošanu būs jāmaksā nodeva

    Alūksnes pilsētas domes decembra sēdē deputāti izskatīja jautājumu par pašvaldības nodevu, ja publiskās vietās Alūksnes pilsētā rīko izklaidējoša...