Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

Romāns turpinājumos. 20. - Jūs noteikti esat dzirdējis teiku par viena ābola divām pusītēm, kurām vienai otra jāmeklē. Mēs ar Kristiānu jau vairāk nekā desmit gadus esam vīrs un sieva, un es varu droši apgalvot: mēs neesam no viena komplekta.

Romāns turpinājumos
20.
- Jūs noteikti esat dzirdējis teiku par viena ābola divām pusītēm, kurām vienai otra jāmeklē. Mēs ar Kristiānu jau vairāk nekā desmit gadus esam vīrs un sieva, un es varu droši apgalvot: mēs neesam no viena komplekta. Viņai ir vajadzīgs pavisam citāds vīrietis. Straujāks, noteiktāks, varbūt arī nekaunīgāks. Un man... Nu, kāda tam nozīme, ko patiesībā vajag man. Viens gan ir skaidrs - Dievs nenāks un manas lietas nesakārtos, tas ir jādara man pašam.
Ints enerģiski noliecās un norāva dažas mellenes. Margots brīdi stāvēja, pelēkbrūnam priedes stumbram pieglaudies, tad pasmaidīja:
- Cik silts! Nav jau arī nekāds brīnums - koks taču tik daudz saules siltuma sevī uzņēmis. Kā jums šķiet, kas ir saule?
Kad Ints neatbildēja, Margots atsāka pirms brīža pārtraukto sarunas pavedienu.
- Jūs pārāk paškritiski vērtējat sevi, - viņš teica, norausdams no apģērba nejauši pielipušas mizas plēksnes.
- Tas, ka nedzīvojat pēc Dieva noteiktās kārtības, nav nekāds brīnums, jo bijušajā Padomijā taču bija citi ideāli un kārtība nekā pārējā pasaulē. Latvijā ir milzums ģimeņu, kuras dzīvo bez Dieva svētības, un daudzas no tām nedzīvo nemaz tik slikti. Es uzskatu, kas tas tikai vēlreiz pierāda Dieva neizmērojamo žēlastību.
Ints daudznozīmīgi noklepojās, tomēr neko neiebilda, Margots saprotoši pamāja.
- Es laikam par daudz moralizēju, - viņš pasmaidīja. - Ar to es tikai gribēju teikt, ka nekas nav nokavēts. Katrs no mums var mainīt savu dzīvi jebkurā brīdī. Tas nenozīmē, ka tūdaļ ir jāatmet visi iepriekšējie ieradumi un turpmākās mūža dienas jāvada lūgšanās. Jums vienīgi godīgi jāatzīst, ka piederat kādai augstākai varai un ļaujaties, lai tā jūs vada. Viss pārējais notiks pats no sevis.
Ints pie sevis klusi iesmējās un pārvilka plaukstu sejai. Rāmais miers un vēlme visu izprast un piedot, kas strāvoja no Margota, nomierināja un spirdzināja. Tomēr viņš pats šķita tāls un neizprotams kā baltais pasaku dieviņš. Nē, Ints noteikti nevēlējās būt tāds. Viņš alka darboties, mīlēt, pelnīt naudu un "izsisties" uz augšu pa slidenajām karjeras kāpnēm. Dzīve bija reālu problēmu un daudzsološu iespēju pārpilna. Tajā nebija vietas nereālajam Dievam ar savu žēlastību, ko nevarēja ne mugurā uzvilkt, ne kabatā ielikt. Kaut vai konkrētajā situācijā, kad pieci cilvēki meklēja vienu, kurš plašajā mežā bija pazudis kā adata siena kaudzē. Ko te varēja līdzēt debesu tēvs un visi viņa eņģeļu pulki?
Ints atkal noklepojās un nevainīgi pajautāja:
- Kā jūsu mammai ar veselību?
- Mammai vai audžumammai? - Margots pārjautāja un atkal noliecās noraut dažas mellenes.
* * *
Mežā tikusi, Dagnija sākumā gāja viegliem, vingriem soļiem. Drīz tomēr aizkusa, gaita kļuva smaga un gāzelīga. Visbeidzot sieviete sāka sēkt un piestāja atvilkt elpu.
- Kur nu tā skrien, māt! - jautri uzsauca Jāzeps, kurš bija palicis gabaliņu iepakaļ. Viņš soļoja ierasti nesteidzīgā tempā, rokas uz muguras saņēmis un uz priekšu salīcis. No attāluma vecais vīrs līdzinājās pelēkai dzērvei, kura visu aptausta ar savu smailo, garo knābi. Gaišbrūnais, jauneklīgi kuplais matu ērkulis plivinājās vieglajā vējā.
Uzrunātā atskatījās.
- Nu, ja mēs visi tā tūļāsimies, tad līdz vakaram tepat māju priekšā vien nomīņāsimies, - viņa atsmēja, tomēr balsī jautās dzēlums.
- Lai, nu, lai, - Jāzeps atmeta ar roku. - Vai tad tu no tiesas domā, ka Kristiāna tepat kaut kur guļ? - viņš jautāja, nostādamies Dagnijai līdzās.
- Es pat nezinu, ko lai domā, - viņa atteica un skumji pavērās Jāzepā. Nu kļuva redzams, ka acu plakstiņi ir sārti un uztūkuši no naktī raudātām asarām. Notiekošais tomēr ietekmēja spēcīgo sievu vairāk, nekā viņa pati to vēlējās.
- Nu, nu, šomāt, - Jāzeps samierinoši pasmaidīja un uzlika sastrādātu zemnieka plaukstu sievietei uz pleca. - Nesteidz nu apraudāt, ja vēl īsti nezini, kas un kā.
- Zini vai nezini, bet sirds tak sāp! Pašas bērns jau vien ir, lai nu kā kuro reizi izdarās, - Dagnija strupi atrauca, tad iešņukstējās un aizklāja ar rokām seju. - Pats trakākais jau ir tas kauns, ko mums nu nāksies pārdzīvot. Vai nu nezināms, ko tauta tādās reizes spriež! Pie visa ir vainīgi tuvinieki, kuri nav gribējuši saprast.

Citu datumu laikraksti

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    O.Vācieša jubileja. 29.novembrī pulksten 15.00 Alūksnes rajona Trapenes kultūras namā - O. Vācieša atceres pasākumi.O.Vācieša jubileja - 29.novembrī...

  • Var iepazīties ar Tibetas mākslu

    Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada 18.janvārim var aplūkot izstādi "Tibetas māksla Ķīnā".Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada...

  • Latvijas rasols ir Ginesa rekordu grāmatā!

    "Lielāko rasolu, kura svars bija 3277 kg, savā 10 gadu jubilejā pagatavoja uzņēmums Spilva (Latvija) 2002. gada 1. septembrī starptautiskajā izstāžu...

  • Laurencenes iela nav privātīpašuma teritorija

    Laikraksta "Alūksnes Ziņas" birojā vērsās mūsu lasītājs ar jautājumu, vai starp divām daudzdzīvokļu mājām Alūksnē, Laurencenes ielā, ir iespējams...

  • Ikviens dzīvnieks prasa gan mīlestību, gan rūpes

    Katrs kārtīgs suņu un kaķu īpašnieks regulāri gādā par mīluļu labklājību. Ikdienas gādība par mazajiem draugiem izpaužas rūpēs par tiem.Katrs kārtīgs...

  • Uzzini, kas ir granžs

    Šonedēļ žurnālā "Ieva": saruna ar "Rīgas Laika" redaktoru Uldi Tīroni, kurš apgalvo, ka šī ir pēdējā intervija sieviešu žurnālam.Šonedēļ žurnālā...