Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

14. Lai nu kā arī nebūtu, meitenēm ir jāiet gulēt, - viņa stingri teica. - Un tev, vedekliņ, arī, - viņa pēc mirkļa tikpat stingrā tonī piemetināja.

14.
Lai nu kā arī nebūtu, meitenēm ir jāiet gulēt, - viņa stingri teica. - Un tev, vedekliņ, arī, - viņa pēc mirkļa tikpat stingrā tonī piemetināja.
Vecmāmuļas balsī jautās tāda noteiktība, ka meitenes paklausīja bez iebildēm. Lana gan vilcinājās, taču vīramāte saņēma viņas šauro, vēso roku savā siltajā plaukstā, maigi saspieda un, sirsnīgi acīs ieskatījusies, teica:
Meit, tev ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par to mazo dzīvībiņu, ko nes zem sirds. Tāpat taču šonakt ne tu, ne es neko līdzēt nevaram. Cerēsim, ka viss būs labi...
Kad vedekla bija izgājusi, Dagnija pavērās znotā. Kad tas klusēja, viņa jautāja pati: - Kā tu domā, kur viņa var būt?
Ints tikai paraustīja plecus.
Vai jums varbūt kāds strīds vai nesaprašanās bija, kādēļ viņa varēja apvainoties?
Ints atkal paraustīja plecus.
Nu, runā tak, saki kaut ko! Tev viņa ir tikai sieva, bet man - vienīgā meita, - pēkšņi uzkliedza Dagnija, vairs nespēdama izturēt vīrieša iecietīgo klusēšanu un pašas domu smagumu.
Nu, nebija nekā tāda, - nomurmināja Ints un pietvīka kā nedarbos pieķerts skolaspuika. Jaunais vīrietis likās tik apjucis un nelaimīgs, ka Dagnijai kļuva viņa žēl. Sievasmātes roka smagi uzgūla znota plecam.
Es jau negribu tev pārmest vai kā citādi... Bet, saproti tak, man sirds šobrīd vai pa muti lec laukā. Tas ir mans bērns, mana miesa un asinis! Tāpēc es esmu uztraukusies. Man zeme šobrīd deg zem kājām, bet nesaprotu, kur skriet un ko ķert, - viņa satraukti teica.
Tu tā runā, it kā man sirds nemaz nebūtu, it kā es nepārdzīvotu, - aizvainots atcirta Ints.
Tu gan esi pintiķis, no katra sīkuma vari uztaisīt traģēdiju, - izsaucās Dagnija, tad savaldījās.
Es negribu neko citu, kā vienīgi noskaidrot, kas un kā. Varbūt Kristiāna ir ar kādu paziņu mežā satikusies un pie tās ciemos aizbraukusi, varbūt kas cits atgadījies. Tu tak zini, nereti ir tā: slikti rādās, bet galā viss izgrozās labi.
Varbūt, - atrūca Ints, vēl joprojām īgņodamies. Dagnija viņu brīdi iesāņus vēroja, tad samierinoši teica: - Būs jau labi. Ko nu daudz te abi piesēdēsim - iesim labāk gulēt.
Ints tūdaļ piekrita. Vai nu viņam tiešām nāca miegs, vai arī gribējās ātrāk atbrīvoties no sievasmātes uzmācīgā skatiena, kas šķita ietiecamies pašos slēptākajos dvēseles nostūros.
"Gluži kā mana māte," vīrietis pukojās, virtuves durvis aiz sevis rūpīgi aizvērdams un pa tumsu uz guļvietu taustīdamies. Lai kā viņš centās, tomēr nespēja pārvarēt bērnišķo biklumu, ko radīja valdonīgas un prasīgas sievietes. Varbūt tieši šī iemesla dēļ arī attiecības ar Kristiānu neveidojās tā, kā abi būtu to vēlējušies. Ints ļoti bieži uztvēra kā aizvainojošu piezīmi to, ko bravūrīgā sieva uzskatīja par nevainīgu joku. Rezultātā viņš apvainojās, viņa sadusmojās, un abu attiecībās uz dažām dienām iestājās kara stāvoklis...
Palikusi virtuvē viena, Dagnija nokopa galdu. Tad viņa atsēdās vienīgajā atzveltnes krēslā, salika rokas klēpī un vēroja sveces liesmiņu, kas dega tik rāmi, it kā ieklausītos naktī un tumsā. Ieklausījās arī Dagnija, taču nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Nečirkstēja zemesvēzis, neelsoja vējš. Telpā un laukā nebija jūtama ne mazākā kustība. Gandrīz vai fiziski varēja sajust, kā sekundes brāžas caur ķermeni un pazūd mūžībā.
Te liesma iesprakšķējās. Varbūt kāds lielāks puteklis bija iemaldījies karstajā melē, bet varbūt, gluži kā baismīgi nostāsti vēsta, tā bija kāda apkārt klīstoša dvēsele. Pie šīs domas Dagnija notrīsēja. Skaidri zināja, ka tās ir tikai veču izgudrotas pasakas, ar kurām biedē mazus bērnus, tomēr sieviete juta, ka piere noraso.
Svece bija sarukusi tik īsa, ka kuru katru mirkli varēja izdzist. Dagnija pasniedzās, paņēma no plauktiņa jaunu un steigšus aizdedza. Liesma spoži uzdzirkstīja, virtuvē kļuva gaišāks, tomēr neomulīgā jutoņa nemazinājās. Tā vien likās, ka jau krietni sabiezējusī krēsla aiz loga sāk atdzīvoties. Tā plaka un cēlās, plūda un uzmutuļoja. Pēkšņi Dagnijai šķita, ka no zilpelēkā virmojuma sāk atdalīties kāds tēls. Sākuma tas blāvoja pagalma tālākajā stūrī pie kūts, vairāk apjaušams nekā saredzams.

Citu datumu laikraksti