Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

- Kristiāna, - māte klusi pasauca, taču atbildes nebija. - Kris - ti - ā - na, - sieviete atkārtoja jau skaļāk. Atbildes vietā no visām pusēm pretim plūda vienīgi tā pati vienmuļā priežu jūras šalka.

13.
- Kristiāna, - māte klusi pasauca, taču atbildes nebija.
- Kris - ti - ā - na, - sieviete atkārtoja jau skaļāk. Atbildes vietā no visām pusēm pretim plūda vienīgi tā pati vienmuļā priežu jūras šalka.
Dagnija nogriezās pa kreisi, kur šķita saredzam sūnās iezīmējamies nesen mītas pēdas. Pēc pārdesmit soļiem viņa nonāca kuplām papardēm noaugušas kraujas malā, pār kuru savus zarus pleta izstīdzējušas egles.
"Te nu gan brūklenes neaug," nosprieda sieviete un griezās atpakaļ. Taču taku, pa kuru tikko bija nākusi, vairs nevarēja samanīt. Uz labu laimi izspraukusies cauri mežmalas smalcei, Dagnija atskārta, ka ir vismaz piecu minūšu gājumā no tās vietas, kur bija mežā iegājusi. Pār gaišdzeltenām niedrēm pieaugušo grāvi mežs jau meta bālzilu ēnu, kas sniedzās gandrīz līdz "Ratenieku" kūtiņai, tomēr sieviete nolēma meklēšanu turpināt.
Pa grāvmalas niedrāju aizbridusi līdz Kristiānas iemītajai tekai, māte atkal iegāja mežā, taču šoreiz nogriezās pa labi. Tikai tagad pamanīja, ka vai nu nejauši, vai tīšām ceļu iezīmējot, lazdājā daži zari ir nolauzti. Cauri krūmājam izspraukusies, Dagnija nonāca uz tikko samanāmas stigas. Nu soļoja nadzīgāk, ik pa brīdim saukdama meitu vārdā un ūjinādama. Tomēr gaidītās atbildes vietā joprojām skanēja tā pati vienmuļā un dobjā šalkoņa.
Pēc apmēram piecpadsmit minūšu gājiena sieviete nonāca vietā, kur stigu krustoja otra stiga. Krēsla jau bija tiktāl sabiezējusi, ka atsevišķas brūklenāju audzes saskatīt vairs nevarēja. Uz labu laimi māte nogriezās pa labi, tā cerēdama nonākt mežmalā. Aizelsusies, viņa kāpa mellenājiem noaugušos, smilšainos uzkalnos un brida cauri zilenāju krūmiem pieaugušiem, vaivariņu smagajā tvanā dusošiem purveļiem, un bija ļoti izbrīnīta, kad ieraudzīja priekšā nākamo stigu krustojumu. Laikam jau pa šiem gadiem bija izmainījusies ne tikai viņa, bet arī savulaik tik pierastais Lāču sils. Sapratusi, ka riskē apmaldīties, Dagnija griezās atpakaļ.
Jo tuvāk nāca mājas, jo žiglāka kļuva sievietes gaita. Likās, straujie sirdspuksti vēsta: viss ir kārtībā, viss ir labi! Vai nu tā varēja būt, ka Kristiāna, kura pēdējās nedēļas mežā vien dzīvoja, pēkšņi ņem un apmaldās? Un tāda muļķe taču arī viņa nebija, lai, aizdomīgās sāpes sajutusi, nemeklētu palīdzību. Nē, meitai vajadzēja būt mājās, mātes sirds to juta!
Pāri pagalmam Dagnija jau skrēja teciņus, steigšus rāva vaļā namdurvis un klupšus ieklupa virtuvē. Tomēr gaidītās priecīgās čalas vietā viņu apņēma silts miers un bezcerība. Gaismu neiedegušas, ap galdu sēdēja Lana, Madara un Alla. Uz bluķīša plīts priekša piemeties, smēķēja Ints.
- Vecmamm, labi, ka vismaz tu mājās, - iešņukstējās Madara.
- Mammas joprojām nav. Laikam jau es nebūšu bijusi gana laba meitene, tāpēc viņa ir no mums aizgājusi...
- Ko nu pļāpā, - meitu pikti apsauca Ints un dusmīgi nospļāvās plītspriekšas pelnos.
Dagnija smagi atkrita uz vedeklas pasniegtā ķeblīša. Tūdaļ pietecēja Madara un apvija viņai rokas ap kaklu. Pienāca arī otra mazmeita un piespieda pieri vecmāmuļas mīkstajam un siltajam plecam.
- Ak jūs, manas žubītes, - Dagnija nopūtās, apskāva meitenes un viegli sašūpojās. - Tad nav vis vēl mājās, - viņa pār bērnu galvām pārjautāja Lanai. Vedekla noliedzoši papurināja galvu.
- Un nekādu citu ziņu par viņu arī nav? - cerību pilnā balsī prasīja Dagnija, gatava uzklausīt pat visļaunāko. Taču Lana tikai neziņā paraustīja plecus.
Dagnija saudzīgi atbīdīja bērnus, atbalstīja elkoņus uz galda malas un iespieda pieri plaukstās. Tūkstoš satrauktu nojautu šaudījās smadzenēs, bet nevienas konkrētas domas. Ko nu tagad, naktī, vairs varēja sagrābt, kur skriet? Viņa taču bija gājusi un meklējusi, bet - velti.
Taču nevarēja arī tā vienkārši likties mierīgi uz auss, it kā nekas nebūtu noticis. Ja nu Kristiāna, kādā iedobē starp vaivariņiem un zilenājiem pakritusi, sāpēs kunkstēja un čukstus sauca pēc palīdzības? Ja nu viņai uzbrukusi traka lapsa vai pat vilks? Tik daudz kas varēja būt atgadījies. Vai māte drīkstēja nogaidīt un atlikt meklēšanu uz nākamo dienu?
Apņēmības pilna Dagnija izslējās, taču ieraudzījusi tuvinieku cerību pilnos skatienus, atkal saplaka. Ko viņa varēja teikt? Vai zināja, kam lūgt palīdzību? Vai viņai bija kaut mazākā apjausma, kā šādā situācijā rīkoties?
Brīdi māte sēdēja, seju plaukstās iespiedusi, tad beidzot saņēmās. Strauju kustību sataustīja sērkociņu kārbiņu, uzšķīla uguni un aizdedza galda vidū novietoto sveci.

Citu datumu laikraksti