Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

Tieši tāpēc jau Dagnija savulaik bija devusies uz lielpilsētu, lai beidzot tiktu projām no nomales, kur katrs zina par katru visu. Nu viņa bija pakļāvusies mirkļa noskaņai un labprātīgi atgriezusies. Vai tā tomēr nebija kļūda?

8.
Tieši tāpēc jau Dagnija savulaik bija devusies uz lielpilsētu, lai beidzot tiktu projām no nomales, kur katrs zina par katru visu. Nu viņa bija pakļāvusies mirkļa noskaņai un labprātīgi atgriezusies. Vai tā tomēr nebija kļūda?
Pagalmā izspurdza Alla un Madara. Abas bija saposušās peldēties, taču, svešo sievu pamanījušas, sastomījās un bikli piespiedās vecmāmuļai.
- Paskat, aušas, cik nu uzreiz kaunīgas. Citām reizēm tā ālējas, ka vai ausis jābāž ciet, bet nu vienas pašas pāri pagalmam vairs nevar pāriet, - iesmējās Dagnija, tad piemetināja: - Šī ir mūsu tuvākā kaimiņiene Emīlija Jansone. Gan jau varbūt mēs kādreiz aizstaigāsim pie viņas ciemos.
Arī viešņa pasmaidīja.
- Nav jau brīnums, ka bērni izbīstas. Es arī sabītos, ja pēkšņi tādu veču savā pagalmā ieraudzītu, - viņa teica.
Tad sieva pataustīja jakas kabatā un izvilka prāvu sauju ledeņu. Skuķiem acis iemirdzējās vien, sārto papīrīšu čaukstoņu izdzirdot.
- Man pašai bonbonkas dikti garšo, tāpēc, cik eju uz bodi, tik nopērku. Iznāk pašai, un varu arī labus cilvēkus pacienāt, - viešņa teica un iebēra katrai meitenei saujā vairākas konfektes. - Jūs drīkstat mani saukt vienkārši par Jansonmāti. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka pavisam drīz mēs būsim draugos, - viņa piebilda.
Meitenes pateicās un, līksmi palēkdamās, turpināja uzsākto gaitu. Jansonmāte iesmējās un pieķēra sev ar plaukstu pie pieres.
- Esmu gan es ačka. Tak jau ciemos nāku, un tad bez ciema kukuļa nevar, - viņa teica un sniedza Dagnijai avīzē ievīstītu, pasmagu saini.
Zvirgzdu saimniece to pacilāja pie deguna. Tikko žāvētais cūkas gaļas gabals smaržoja gardi. Tik gardi, ka siekalas saskrēja mutē.
- Paldies, šomāt, tūkstošreiz paldies! Par tādiem kārumiem es pēdējā laikā baidos pat sapņot, - sieviete izsaucās, nezinādama, kā viešņai pateikties. Bet tā tikai smaidīja savu sirsnīgo un labsirdīgo smaidu:
- Ko nu tur daudz pateiksies. Man tādas mantas ir gana, bet jums noteikti pietrūkst, jo esat tak prāva saime. Un, cik redzu, čakla saime, jo “Zvirgzdi” nu ir tā saposti, ka ne pazīt nevar, - Jansonmāte slavēja. - Tik tie jumti, tie gan būtu jālabo, citādi ēkas aizies postā.
Dagnija piekrītoši pamāja. Ne jau tikai jumti, bija vēl daudzas citas lietas, ko vajadzēja pielabot vai pārtaisīt, bet - tam visam vajadzēja naudu. Jansonmāte to saprata ļoti labi. Viņas četri bērni bija izskolojušies un nu dzīvoja kur kurais. Taču vasarās “Kraujiņas” allaž bija cilvēku pilnas, jo mazbērni un nu jau arī mazmazbērni labprāt pavadīja laiku pie vecāsmātes. Visa dzimta ielika māju labiekārtošanā laiku un naudu, tomēr vienmēr bija kas tāds, kam naudas nepietika.
- Jums jau arī, cik dzirdu, būšot ģimenes pieaugums un pat dubultīgs, - Jansonmāte teica un zīmīgi pamāja.
Dagnija pietvīka. Bija nepatīkami apzināties, ka viņas ģimenes personīgā dzīve tiek apspriesta tikpat detalizēti kā ābolkūkas recepte. Tomēr pret veco sievu viņa nespēja būt nepieklājīga, tāpēc rāmi paskaidroja:
- Jā, būs mazulis gan dēlam, gan meitai.
- Un kā tad domājat iztikt? Vai Lonija palīdzēs? - viešņa neatlaidās.
Nu gan Dagnijai gribējās atcirst kaut ko rupju. Lai nu no kura, bet no māsas viņa palīdzību gaidīja vismazāk. taču Jansonmāte atbildi nemaz negaidīja.
- Man ir viena sasāpējusi lieta, kurā jūs varētu palīdzēt, - viņa teica un atkal silti uzsmaidīja Dagnijai.
- Man ir divas gotiņas, bet tik daudz piena jau sen vairs nav kur likt. Bērni mudina, lai vienu lopiņu nododu gaļā, taču tā nu es ar savu Daugaviņu izrīkoties nevaru. Padomā tik, es taču šo govi pati uzaudzināju. Viņa man patiesībā ir kļuvusi tik mīļa kā vēl viena meita... Un tad nu es domāju... Es nezinu, kā būtu, ja... Es to govi atdotu jums?
Dagnija izbrīnā iepleta acis. Lai nu saka vēl viens cilvēks, ka Dieva nav! Tieši tad, kad viņa lauza galvu, nezinādama, kā galus savilkt kopā, atnāk cilvēks un piedāvā izeju. Dagnija juta, ka vaigi no spējā satraukuma iekvēlojās.
- Bet kā tad nu mēs tā... Mums jau... Diez vai mēs tik drīz varēsim samaksāt, - viņa stomījās. Bija kauns atzīties, ka daždien Zvirgzdiem nav pat tik daudz pie dvēseles, lai nopirktu maizi, par sviestu nemaz nerunājot.
Taču Jansonmāte laikam gan zināja arī to. Viņa rāmi pasmaidīja un uzlika savu savītušo plaukstu uz Dagnijas rokas.
- Gan jau būs labi, meit. Nu jau man tā nauda vairs tā nedeg kā jaunās dienās. Gan jau drīz tavi vīrieši sāks strādāt, tad arī pamazām atdosiet. Man tā iznāk divi labumi: kādu brīdi būs lieka nauda, un reizi mēnesī būs viens mīļš ciemiņš, ko gaidīt.

Citu datumu laikraksti