Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

Jau tā nelielās telpas vēl šaurākas un neomulīgākas darīja nomelnējušās baļķu sienas un vecmodīgie četrrūšu lodziņi.

2.
Jau tā nelielās telpas vēl šaurākas un neomulīgākas darīja nomelnējušās baļķu sienas un vecmodīgie četrrūšu lodziņi. Vienā istabā kaktā bija kaudze sapelējušu lupatu. Tai pāri pārsviesta izdilusi sega vietām izraustītiem vates kumšķiem. Otras istabas vidū mētājās salauztas kastes un noputējušu žurnālu kaudzes. Te oda pēc pelējuma un žurkām.
Dagnija saviebās un izgāja pagalmā. Kā saimnieci sveicinādama, vieglajā vakara vējā lapu plaukstas savēcināja pie laukakmeņiem velvētās pagraba mutes augošā kļava. Sieviete uzsmaidīja kokam. Taču tūdaļ pierē ievilkās dziļa rieva, saimniecībai skatu pārlaižot. Siena šķūnim jumts ieliecies kā izkāmējušas govs mugura. Puspievērtās kūts durvis gandrīz līdz rokturim zemē un turpat šķībās ēciņas priekšā samestajā mēslu kaudzē iegrimušas. Klētiņai durvis līdz kājai vaļā, grīda tukšām burkām un pudeļu lauskām piemētāta.
Dagnija vēroja, pati savām acīm neticēdama. Nekas te vairs nebija kā tajās tālajās dienās, ko kā lielāko dārgumu joprojām glabāja sirds. Tomēr ne, viss vēl nebija zaudēts. Klētiņas galā, kur kā rūsgana siena slējās kupls ievūksnājs, labi ieklausoties, varēja sadzirdēt čalojam Gauju...
Nāca Lana. Dagnija steigšus notrausa divas lielas asaras un enerģiski uzsauca:
- Pirmais darbs, kas mums jāizdara: jāizcērt drausmīgā biežņa, kas pa šiem gadiem klētsgalā saaugusi. Tepat pārdesmit soļu attālumā taču tek Latvijas skaistākā upe, bet mēs ne ko redzam, ne dzirdam!
Sieviete piekrītoši pamāja un saudzīgi saņēma vīramātes roku:
- Māt, vai nu nenāksi iekšā? Visi jau guļ, - viņa teica.
Dagnija pasmaidīja un draudzīgi noglauda vedeklai delmu.
- Guliet vien, bērni, mani negaidiet, - viņa rāmi teica, tad piemetināja, vairs nespēdama ilgāk apvaldīt saviļņojumu, - ja tu zinātu, cik kādreiz te bija skaisti!
- Jā, tā varētu būt. Top skaista pat tā necilākā vietiņa, kur cilvēki strādā ar mīlestību un spēkus nežēlojot, - piekrītoši pamāja vedekla.
Kad Dagnija vairāk neko neteica, Lana vēlreiz pārjautāja, vai viņa tiesām nav nogurusi. Saņēmu noliedzošu atbildi, jaunā sieviete novēlēja vīramātei labunakti un aizsteidzās atpakaļ uz mājām.
Dagnijai tovakar miegs tiešām nebija prātā. Kā apmāta viņa apstaigāja sētu, it kā sen zudušās bērnības un jaunības pēdas saskatīt gribēdama. Brīdi sēdēja uz soliņa pie akas, kuras pelēkie baļķi glabāja dienā uzņemto saules siltumu un glauda muguru tikpat mīlīgi kā toreiz, kad tēvs, no lauka nākdams, atnesa divas smilgas, pievērtas tumšsarkanām un saldi smaržojošām zemenēm. Nezin kāpēc no atmiņas iznira tieši lielās, brūnās, darbā sastrādātās rokas, lai gan Dagnija neatcerējās, ka tās kādreiz būtu noglaudušas galvu vai draudzīgi uzgūlušās meitas plecam, tomēr viņa skaidri zināja, ka tēva plaukstas oda pēc sviedriem un zemes...
Starp Lapiņu Jāni un viņa meitām vienmēr bija atradusies tāda neredzama siena. Viņš nekad meitenes nerāja, taču arī neslavēja un neapmīļoja. Visu, ko tēvs bērniem gribēja teikt, viņš uzticēja sievai, un tā tad mīlīgā vai dusmīgā tonī to atstāstīja meitām. Līdzās augumā raženajai un enerģiskajai sievai, kura katram prata ierādīt pienācīgo vietu, Jānis izskatījās tāds kā aizsapņojies, kā nobēdājies. Dagnija tāpēc vienmēr bija licies dīvaini, ka, pēc mātes vārdiem, tieši viņš ir tas, kurš aizliedz vai atļauj, nopeļ vai uzslavē.
Eh, vai par to vairs bija vērts domāt? Dagnija cēlās un gāja dārzā. No piecpadsmit vectēva stādītajām ābelēm te vējā šalkoja vairs tikai piecas. Pārējās bija nomaitājis sals. Nu to nomelnējušie, vēja aplauzītie zari slējās zilajās novakares debesīs kā vaimanās paceltas rokas. Dagnija apstaigāja katru koku, vērodama, ko vēl varētu saglābt. Pie vistālākajā dārza stūrī vienīgās dzīvas palikušās ābeles viņa iesmējās: tas taču bija tas pats koks, no kura abas ar māsu reiz bērnībā lauza žagarus pērienam. Lapiņu Margai bija smaga roka, tāpēc nereti skuķi saņēma brāzienu par vistīrākajiem niekiem. Lai sodu darītu vēl ietekmīgāku, māte lika bērniem pašiem salauzt pērienam nepieciešamos žagarus. Šāds uzlabots sodīšanas veids neatradināja bērnus no nedarbiem, toties jo ātri iemācīja melot, acīs skatoties...
Nē, par bērnību domāt Dagnija nevēlējās. Tā viņai likās kā tumšs caurums, kurā bez īpašas vajadzības labāk neieskatīties.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...