Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij

Par atbildi sieviete īgni nošņāca: - Ko grābsties! Tā kā nu es pati jau vairs nekā nevarētu izdarīt.

1.
Par atbildi sieviete īgni nošņāca:
- Ko grābsties! Tā kā nu es pati jau vairs nekā nevarētu izdarīt.
Plecīgs vīrietis apņēma ap pleciem Lanu un samtainā krūšu balsī nodudināja:
- Nu, drostaliņ, vai būsi “Ratenieku” saimniece?
- Rimsti, Olaf, - sieviete smaidot atvairījās. - Vēl jau mammai pašai spēka gana. Un man patiesībā nemaz nav sajēgas, kā lauku saimniecība vadāma - pa Rīgu vien taču esmu dzīvojusi. Tie daži mēneši pie tantes laukos, tie jau neskaitās, jo toreiz citu neko nedarīju, kā lasīju zemenes, jāņogas, upenes un sēnes.
Dagnija bija pakāpusies uz akmens un nospieda rokturi. Lai gan ilgi nevirinātas un mitrumā sabriedušas, tomēr, spēcīgi pagrūstas, durvis ar skaļu čīkstienu atvērās. Sejā iesitās pelējuma, vecu lupatu un zemes smaka. Vai nu no tās, vai no allaž mīlīgi siltās virtuves neierastā drēgnuma Dagnija nodrebēja. Tomēr jau pēc mirkļa viņa saņēmās un mundri paziņoja:
- Redz, cik labi sanāk: katrai ģimenei būs pa vienai istabai!
Pārējā saime, kas nu arī bija sanākusi namā, stāvēja puslokā ap māti un drūmi klusēja. Klusēja arī Dagnija. Saprata jau pati, ka nekāda ērtā dzīvošana nebūs. Cik nu tajās mazmājnieka celtajās istabelēs varēja nolikt. Labi, ja divas gultas, rakstāmgaldu un skapi katrā no tām varēja ierūmēt, bet pašiem gan tad atlika pavisam maz vietas. Jau tad būs grūti, kad no Rīgas ieradīsies Olafa un Lanas meita Alla un meitas atvasīte Madara. Bet kā visi sadzīvos, kad tie divi gaidāmie brēkuļi ienāks pasaulē? Un ja nu piedevām vēl arī ģimenes galva Leonīds sadomā atbraukt? Tad taču “Ratenieki” zumēs kā bišu strops un nebūs brīvas vietas pat kur adatai nokrist.
Bet vai par to bija jālauza galva Dagnijai? Vai viņa bija vainīga, ka Olafs vienā darbā ilgāk par pusgadu nevarēja noturēties, Lanu no slimnīcas atlaida sakarā ar štatu samazināšanu, Ints vairāk slimoja, nekā strādāja, bet Kristiānu interesēja vienīgi iedzeršana? Nē, un vēlreiz nē! Dagnijai gar to visu nebija nekādas daļas. Vislabprātāk viņa “Rateniekos” dzīvotu viena un brīva no visas pasaules. Bērni paši pieteicās līdzi. Lai tad paši arī domā, kā izķepuroties.
Attiecībā uz vīru Leonīdu gan šāda nostāja nederēja. Dagnija saprata, ka iedomīgajam un ļoti strādīgajam Pievolgas vācietim, kurš attiecībā pret sievu jau tā jutās galvas tiesu pārāks, pagalam nolaistie “Ratenieki” būs vēl viens pierādījums latviešu slinkumam. Tomēr viņa nevarēja vienkārši pateikt: “Leonīd, nebrauc.” Dīvainā kārtā Dagnija jutās piederīga šim savtīgajam cilvēkam, no kura divdesmit kopdzīves gadu laikā ļoti reti bija dzirdējusi sirsnīgus un mīļus vārdus.
Kamēr māte tā prātoja, jaunie jau bija sadalījuši istabas un nu sprieda, kā izvietot mēbeles, kurām Olafs un Ints bija nolēmuši braukt pakaļ nākamajā dienā. Lai kā lauzīja galvu, visam vietas tomēr nepietika. Arī Dagnija bija neizpratnē. Viņas atmiņās “Ratenieki” šķita daudz plašāki un gaišāki. Vai pa šiem gadiem ēka būtu sarāvusies?
- Bet, paklau, - viņa pēkšņi izsaucās. - Ja jau īsti nevarēsim sarūmēties, kas mums liedz piebūvēt dažas istabas vai izbūvēt otro stāvu? Puiši tak ies mežā un strādās, drīz mums naudas būs kā spaļu!
Jaunie mātes priekšlikumu atbalstīja, taču iebilda, ka šī nakts tomēr būšot jāpavada vēl vecajos apstākļos. Taisnība bija, un Dagnija sāka izrīkot savu saimi. Lana un Kristiāna uzslaucīja un krāva līdzpaņemtajos maisos dažādus sadzīves atkritumus, kas biezā kārtā klāja grīdas. Olafs maisus izstiepa pagalmā un sabēra kaudzē aiz kūts. Ints nesa ūdeni grīdu mazgāšanai. Kad viens istabas stūris beidzot bija iztīrīts, Dagnija atrotīja piedurknes un metās mazgāt grīdu. Lana gan iebilda, ka mātei būšot grūti ilgi tā locīties, taču Dagnija tikai pasmējās un turpināja iesākto darbu. Viņa mīlēja un tāpēc centās pasaudzēt dzīvespriecīgo un ņipro vedeklu, kura jau otro mēnesi zem sirds nēsāja mazuli.
Kad virtuve un tai līdzās esošais kambarītis bija izmazgāti, tika paklāti matrači un ierīkotas guļvietas. Vairāk darboties nebija ne spēka, ne arī vēlēšanās. Turklāt, saule jau bija noslīdējusi tik zemu, ka krēslainajās istabās neko vairs nevarēja saredzēt. Nu tikai Zvirgzdi atskārta, ka”Rateniekos” ir atslēgta elektrība. Cits nekas neatlika, kā, Lanas un Kristiānas gatavotās sviestmaizes paēdušiem, doties pie miera.
Nomodā palika vienīgi Dagnija. Vispirms viņa vēlreiz nesteidzīgi apskatīja abas caurstaigājamās istabas.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...

  • Iesālītās cerības

    Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.5. Nu jau ap manu māju pacēlās...

  • Iepazīst bērnu dzīvi vēju pilsētā Ventspilī

    Brauciens uz Ventspili sākās 19.septembra rītā pulksten 7.00 no Alūksnes administratīvās ēkas pagalma rosīgā noskaņojumā.Brauciens uz Ventspili sākās...

  • Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi

    Kāds teicis, ka viņš gribētu redzēt Parīzi, pēc tam varot mirt. Varu apgalvot, ka Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi. Šajā valstī ir arī citas...