Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mājas savai sirdij (Tas, kurš atstāj pēdas)

Bija mākoņaina un drēgna diena jūlija vidū, kad gandrīz pēc divdesmit gadus ilgas prombūtnes Dagnija Zvirgzda atkal stāvēja savas dzimtās mājas durvju priekšā.

Bija mākoņaina un drēgna diena jūlija vidū, kad gandrīz pēc divdesmit gadus ilgas prombūtnes Dagnija Zvirgzda atkal stāvēja savas dzimtās mājas durvju priekšā. Likās, ka mainījies nav nekas, un tajā pašā laikā līdz nepazīšanai bija izmainījies viss.
Savulaik tik mīlīgi čīkstošās namdurvis nu mēmi un neuzticīgi vēroja pienācēju kā kādu svešinieci. Ilgi nemītais akmens pakāpiens durvju priekšā rāmi snauda, kuplās smilgās ieaudzis. Tas šķita kā vecs un vienaldzīgs vīrs, kurš sen vairs netic, ka kāds varētu ieinteresēties arī par viņu. Gar visiem pakšiem šūpojās nātru un vībotņu ceri. Likās, tur nerātni puišeļi spēlē paslēpes, sazinādamies tikai viegliem galvas mājieniem. Īpaši kupli nezāles bija sazēlušas tajās vietās, kur kādreiz tik krāšņi ziedēja un reibinoši smaržoja Zvirgzdu mātes rūpīgi koptās puķu dobes.
“Toties logi neizsisti,” Dagnija pie sevis nodomāja, pelēko baļķu ēku vērodama. Reiz bija arī savs labums no tā, ka “Ratenieki”, kas tā par godu māju pirmā saimnieka un Dagnijas vectēva amatam nosaukti, atradās tik tālu no pagasta centra. Un varbūt ne tas vien. Visā plašajā apkārtnē, no kuras savulaik uz tuvējo Mālnieku skolu ceļu mēroja pat divdesmit bērni, nu rēgojās tikai aizauguši lauki un melnēja ievu un kārklu puduros ieaugušu māju pusiegruvušie jumti.
Dagnija dziļi ievilka elpu un aizvēra acis. Ak kungs, vai tā vairs maz bija viņa? Pēkšņi likās, ka gaisos trallina cīruļi, rudzos griež grieze un vaigus glauž spirgts, Līgo vakara tuvošanos vēstošs jūnijvējš. Un viņa pati - ne vairs gadu nastas saliekta un miesās izplūdusi sieva pietūkušām un sāpošām kājām, bet spriganā un par jebkurām grūtībām pasmieties gatavā tumšmate Lapiņu Dagne, kurai Rīgas ceļš zem kājām.
Tik daudz toreiz tika cerēts. Par labu darbu, lielu algu, glītām drēbēm, ērtu dzīvokli un tūkstoš citām lietām sapņots. Kas iegūts? It kā ir bijis viss, taču izslīdējis caur pirkstiem un pazudis kā dzīvsudrabs iztrupējušas grīdas spraugā. Un Dagnija atkal gluži kā toreiz, tukšām kabatām un nevērtīgu krāmu pauniņu padusē, stāv vectēva celto māju durvju priekšā, un viņai nav vairāk nekā, kā vien cerība, ka šeit varbūt būs labāk...
Mammu, - aiz muguras iedzinkstējās mūžam dzīvespriecīgās un enerģiskās vedeklas Lanas balss.
Apnikusi gaidīt, viņa bija izkāpusi no automašīnas un nu brida pa krietni pāraugušo pagalma mauru pie domās nogrimušās vīramātes. No mašīnas ārā rausās arī otra sieviete. Paplatais apģērbs un neveiklās kustības liecināja, ka viņa ir mātes cerībās.
Izdzirdusi vedeklas balsi, Dagnija sarāvās. Patiesi, ko viņa te stāvēja un sāpināja savu sirdi ar skumjām pārdomām? Vai tad Dagnija Zvirgzda patiesībā nebija ļoti bagāta? Ne jau viena viņa atgriezās. Kopā ar māti bija visa pa šiem gadiem sakuplojusī dzimta, kas pavisam drīz kļūs bagātāka vēl par divām dvēselēm.
Dagnija pagriezās pret pakaļpalicējiem un aicinoši pamāja:
Nāciet visi šurp! Apskatīsim nu to mūsu jauno māju.
Saucienu izdzirduši, no automašīnas izkāpa arī divi vīrieši. Viens bija liela auguma, platiem pleciem, kupliem, tumšbrūniem, gandrīz līdz pleciem noaugušiem matiem un nekaunīgu smīniņu pilnīgajās lūpās. Raženais augums un izteiksmīgie sejas vaibsti liecināja, ka viņi ar Dagniju ir tuvi radinieki. Otrs vīrietis bija slimīgi bāls gaišmatis nevarīgi tievām rokām un kājām, kas īsti nesaderēja ar manāmi uzblīdušo “alus” vēderiņu. Mazliet atkārušās ausis, uz priekšu izvirzītie priekšzobi un atklātais smaids darīja sejas izteiksmi panaivu.
Izkāpis no automašīnas, gaišmatis piesteidzās topošajai māmiņai un gādīgi pieturēja pie elkoņa, kamēr sieviete sakārtoja brauciena laikā sagumzīto kleitu.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...

  • Iesālītās cerības

    Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.5. Nu jau ap manu māju pacēlās...

  • Iepazīst bērnu dzīvi vēju pilsētā Ventspilī

    Brauciens uz Ventspili sākās 19.septembra rītā pulksten 7.00 no Alūksnes administratīvās ēkas pagalma rosīgā noskaņojumā.Brauciens uz Ventspili sākās...

  • Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi

    Kāds teicis, ka viņš gribētu redzēt Parīzi, pēc tam varot mirt. Varu apgalvot, ka Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi. Šajā valstī ir arī citas...

  • Lepojas ar to, kas viņš ir

    Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts - red.), jūtu, ka viņam patīk par to runāt. Viņš lepojas, ka ir gejs.Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts -...

  • Plāno noslēgt pirmās viendzimuma laulības

    Vienīgās Latvijas geju un lesbiešu atbalsta grupas vadītājs Oskars Krūmiņš tuvākajā nākotnē vēlas noslēgt viendzimuma laulības.Vienīgās Latvijas geju...

  • Iesālītās cerības

    Tā es sāku dzīvot viena. Ātri pieradu pie savas vientulības. Centos ilgāk uzkavēties fermā, kur gādāju par teliņiem, jo mājās mani neviens...