Mājvieta nav tikai patvērums

Ikviena laukos nodibināta mājvieta nav tikai ļaužu patvērums vien.

"Ikviena laukos nodibināta mājvieta nav tikai ļaužu patvērums vien. Ap to salasās ne tikai putni un dzīvnieki, bet arī pa pasaules telpu klīstošie gari še nolaižas, ieraudzījuši ēku pelēkās muguras, jo Dievs nespētu vientulību panest, ja Viņam nebūtu, par ko gādāt. Tāpēc ikviena māja nav vienīgi mūra, akmens vai koka mākslīgs kopojums, tā pārvēršas Dieva pirmajā patversmē, un tikai no tās Viņš iet uz baznīcu." (E.Virza "Straumēni")
Laikmeta griežiem pakļauta mūsu mīlētā zaļā zeme. To maļ dažādu likumu un to grozījumu dzirnās, gatavojas izvētīt plašās Eiropas Savienības laukos, uzskatot, ka tajos viss aug labāk, augstāk un resnāk, ka cilvēki tur gudrāki. Publicisti Ēriks Hānbergs un Aivars Berķis domā citādāk. Viņi, līdzīgi kā komandas "trešais brālis" dzejnieks Imants Ziedonis, uzskata, ka Latvija var būt bagāta, jo tās ainavā vietu radušas gudras lauku sētas, kurās mīt gudri saimnieki, juzdamies bagāti ar karogu mastā, ar avotu palejā, ar smaržīgu maizes klaipu galdā, ar bērzu vai pīlādžu aleju.
"Kā protestu pilsētnieciskajai domāšanai mēs uzrakstījām grāmatu "Lauku sēta ir gudra", lai stāstītu par tiem ceļiem, kas laucinieku noved pie rezultāta, lai tencinātu viņus par izturību, lai rādītu, kāpēc vienam viss izdodas, bet otrs kuļas kā pa nātrēm," saka viens no grāmatas "Lauku sēta ir gudra" autoriem Aivars Berķis, kas kopā ar Ēriku Hānbergu un Imantu Ziedoni tanī izklāsta zaļās zemes redzējumu.
Esmu tapis gudrāks
Ē.Hānbergs rūpīgi izsver katru vārdu un teikumu, pirms pārlaiž to lūpām. Bet, kad tas ir noticis, neviens nenoliegs - kā ar āmuru naglai uz galvas. Par desmit konkursam atdotiem gadiem publicists saka: esot tapis gudrāks, jo ir, uz ko atskatīties un salīdzinoši izsvārstīt.
"Kultūras fonda priekšsēdētājs Imants Ziedonis uzaicināja mani līdzdarboties, vēlāk ievēlēja pat valdē. Ierosināju, ka vajadzīgs tāds konkurss, kura centrā būtu lauku sēta. Saņēmu piekrišanu. Aprunājos ar domubiedru, Zemnieku savienības līderi Aivaru Berķi, kas sāka aktīvi līdzdarboties. Mūsu trijotnei uzticēja būt konkursa žūrijā," stāsta Ēriks, piebilstot, ka "kopā saturēja un joprojām satur nemitīgi mainīgie, daudzkārt plosītie lauki. Lauki, kas visādi mīcīti, tomēr uztur nācijas ētisko kodolu".
Pirmajā konkursā par latviskāko lauku sētu bijis noteikums, ka tam jābūt netradicionālam tematiskajā izvēlē. Ja maisam gals vaļā, viss no tā izbirst. Tā noticis arī ar konkursu, kam jau desmit dažādas tematikas un ceļš uz 300 sētām.
Nolikums nav ierobežojumi
Esam pieraduši, ja ir konkurss, tad tā nolikums labākajā gadījumā ir uz pusotras vai divām lapām, sliktākajā - piecām, sešām, tāpēc taisnība vien, ja saka, kamēr līdz beigām tiek, sākums piemirsies. Lai tā nebūtu arī šoreiz, nolikumā minētas tikai trīs norādes: sētai jābūt nodarbinātai lauksaimniecībā, tanī jāsaimnieko cerīgai vairāku paaudžu dzimtai, jābūt sakārtotai latviskā gaumē un lietderībā. "Konkursa nolikums ir mājieni, nevis sīkmanīgi ierobežojumi," pārliecināts žūrētājs. Viņš atminas, ka pirms desmit gadiem cilvēki bijuši neizpratnē, kādai sētai jābūt, lai tā atbilstu latviskajai gaumei. Atbilde bijusi: "Tas nav pasakāms. Tā ir jušana." "Latviskums ir tveramība un netveramība, kas nav nomērāma ar lineālu," saka Ē. Hānbergs.
Runa nav par durvīm, bet veselumu
Kultūras fonda valdē diskutēts arī par apbalvošanu, jo kas tas par konkursu, kur neko nevar iegūt. Pat skaļi neatzīta, cilvēkā sēž klusa vēlēšanās gūt saņemšanas prieku.
"Bija dažādi ierosinājumi, piemēram, sienas pulkstenis, galds, mēbeļu iekārta un citas. Bet rakstnieks Zigmunds Skujiņš mūs apturēja, vaicādams - ja nu pulkstenis, galds un iekārta jau ir? Kur cilvēkam likt to, kas jau iegādāts? Runa jau nav par jaunlaulātajiem, kuri sāk ne no kā. Tā ir daudzu konkursu ķibele, ka sadāvina visvisādas nevajadzības," publicists atsauc atmiņā diskusiju.
Tad Imants Ziedonis ierosinājis, ka jādāvina durvis. Nolikumā tapis ieraksts: "Konkursa balva - kokamata meistaru izgatavotas, sētas raksturam atbilstošas āra vai iekšējās durvis ar Kultūras fonda emblēmu."
"Toreiz, runādams Latvijas Radio, sacīju, ka durvis nav tikai siltuma un mantas glabātājas. Durvis ir meistarstiķis. Runa ir par veselumu. Par mājvietu. Par latviskumu," uzskata Ē.Hānbergs.
Bijām vienots veselums
Publicists stāsta, ka lauku sētā ar nopietnības un sprēgājoša humora devu vērīgā trijotne ieradusies kā vienots veselums. Bet jau pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem notikusi dalīšanās, jo katram savs skatāmais un vērtējamais. "Aivars ielaidās dialogos ar saimniekiem, Imants meta lokus ap māju un pagalmu, bet es interesējos par atšķirīgajiem risinājumiem virtuvē, malkas šķūnītī, kūtī. Iepriekš nebijām izstrādājuši rīcības plānu, bet tā iegājās. Ne vienmēr saimnieki bija mierā ar mūsu izgājieniem, jo bija izstrādājuši savu maršrutu, bet mēs tam nepakļāvāmies. Nebijām taču ciemos braukuši, bet sētu skatīt. Lūkotāji nav tik pieklājīgi un paklausīgi kā ciemiņi. Vienmēr uzskatījām, ka sakoptā sētā nav un nevar būt nerādāmu zonu. Nebijām devušies arī sliktā meklējumos, bet centāmies ieraudzīt neparasto, kas saimnieku acīm ikdienā tā pierasts, ka nešķiet stāstīšanas vērts," Ēriks izklāsta žūrijas trijotnes rīcības plānu.
Ar pagrabiem tikām galā paši
Viena no konkursa tēmām bija "Pagrabs lauku sētā". Bet tas, kā zinām, ir dažādu kārumu, cilvēka roku un dabas kopdarba vitamīnu glabātājs. Ne mazums skatīts, kā no zaļām velēnām apauguša pagrabjumta apakšas augšup pa akmens pakāpieniem "paceļas " saimniece, nesot rokās godībām pašceptu torti. Ir kartupeļu, piena, ievārījumu, kompotburku un arī alus pagrabs.
"Sākumā bijām nobijušies, vai spēsim izvērtēt, jo pagrabs ir katrā lauku sētā, tomēr, ielūkojoties saņemtajos pieteikumos, sapratām, ka paši tiksim galā. Ielūkojāmies 15 lauku sētu pagrabos, no kuriem piecus tencinājām," atceras vērtētājs.
Viņa nemainīgs atzinums, ka pagrabu mode šodien kļuvusi mainīga. Lielākoties saimnieki pagrabos joprojām ietilpina saknes, kartupeļus, ābolus, sulas, dažādus marinējumus un vārījumus. Tomēr ir vietas, kur pagrabi, īpaši jaunuzceltajās mājās, sarokojušies ar atpūtas telpām, kas domātas kopā sanākšanai. Ir mūsdienām atbilstoši pagrabi, kas kalpo lielražošanas vajadzībām. Kopumā - katram saimniekam viņam vien piemītoša gudrība.
Pirtīs iet vai nu latvieši, vai somi
"Ko tu būvē?" "Pirti." "Kādu?" "Man būs somu pirts, jo kaimiņam aiz kalna latviskā varianta - ar pērtuvi". Kurš ņemsies apgalvot, ka pie mums pirtīs sildās tikai latvieši. Somiem arī sava vieta. Ar pirtīm Ē.Hānbergam un viņa "cīņu" biedriem saistās dažādi amizanti piedzīvojumi.
"Konkursā "Pirts lauku sētā" laikā nakšņojām kādās mājās. Ja vērtē pirti, to arī izbauda. Ar vīriem sēdējām un runājām. Ienāca saimniece, sacīdama: "Cik ilgi te vēl sēdēsiet, sievišķi jau pirtī!" Gājām uz pirti. Meitieši sākumā drusku iebļāvās, bet tad pie mums pierada.
Atdzist skrējām ārā, sniegā. Aivars vienam meitietim tā drusku pieķēra, bet, par nelaimi, viņai kulons zelta ķēdītē ap kaklu. Tā pārtrūka un iekrita sniegā. Meitietis līdz asarām, jo tā viņas līgavaiņa dāvināta. Iedomājieties mūs trīs plikus žūrētājus pārtaustām sniegu. Atradām meklēto.
Tas vēl nekas. Ar to nelaime vēl nebeidzās. Pēc kāda laika, kad meitene jau bija precējusies, uzzinājām, ka jaunais vīrs bijis pagalam noskaities, jo, lūk, viņam pirms kāzām nebija izdevies skatīt izredzēto pliku, bet mums gan," nopietni stāsta Ēriks, iekšēji smejoties ar viņam vien zināmo manieri.
Citviet gadījies iepazīt somu pirti ar riskantu pārsteigumu. Pēc izsviedrēšanās uz lāvas cilvēks mierīgi dodas atvēsināties. Te pēkšņi pazūd pamats zem kājām, nedodot laika attapties un iedziļināties notiekošajā. Pirts saimnieki skaidrojuši, ka tā esot sava veida grēcinieku šķīstītava.
Klusumā maltītes ir neomulīgas
Tā Ēriks Hānbergs uzskatījis agrāk un uzskata arī šodien. Atzīdams, ka ir kārs uz dažādiem našķiem, viņš lauku sētās nesteidzīgi centies izgaršot katru saimnieces sarūpēto virtuvē tapušo brīnumu. Ne reizi vien vajadzējis atzīt, ka tautā izslavētā "Lido" centra labumi sisti pušu. Kas tik nav nonācis vispirms līdz mutei, tad mēlei un visbeidzot līdz vēderam. Rīvētu kartupeļu sacepums ar žāvētas gaļas kriksīšiem, kaņepju sviests, liellopu gaļas rolmopši, sieri, pīrāgi un tortes, uz restītēm cepti nēģi, kabaču un ķirbju maize un daudz cita. "Konkursa nolikumā neparedzējām norādes par gatavotā baudīšanas rituālu, bet tas vienmēr raksturojās ar omulīgu tērzēšanu, jo klusumā maltītes ir neomulīgas. Sapratām, ka latviešu dzimtu kopā turētājs ir arī galds, pie kura nepieskrien un nepaķer, bet piesēžas un nesteidzoties paēd. To sacīdams, nemudinu uz restorānisku un cienīgu lēnīgumu, bet uz maltītes nozīmīgumu cilvēku satvaram un māgas veselībai," publicists tādējādi pauž arī pārējo divu vērtētāju viedokli, kurus ne viena vien saimniece pārsteigusi ar prasmi diendienā pabarot 12, pat 15 ēdājus.
Mājas ceļš ir visu ceļu sākums
Lai nokļūtu pasaules centrā, var doties pa dažādiem ceļiem, bet vienmēr viens no tiem būs mājas ceļš, varenu liepu un ozolu, lapegļu un bērzu paēnas ieskauts. Ceļš ar sakņu rokās turētu mājvārdu, ar brūndzelteno samteņu salām un laukakmeņu veidojumiem. "Bez ceļa nav iedomājama ne lauku sēta, ne apdzīvota vieta, ne dzīve tajā," saka Ē.Hānbergs.
Ceļš ir ne tikai noteiktas funkcijas pildītājs. Tas ir sētas simbols tam, cik prasmīgi viņi prot saimniekot, cik cerīgi šī ceļa stīga ieved pārticības un arī darba pilnā nākotnē.
Karogs nav greznības lieta
Balts, slaids karoga masts pagalma vidū, bet augstu debesīs - plīvo sarkanbaltsarkans karogs. Gods, cieņa, atzīšana, vērtējums, apziņa, atgriešanās, turpinājums.
"Karoga masts ir pašapziņas un nacionālās stājas izpausme. Tas var likties neticami, ka neatkarīgajā Latvijā tomēr daļa cilvēku atturas uzsliet mastu. Iespējams, ka daži vēl baidās, kā vēl var iegrozīties, dzīvojam taču starp dzirnakmeņiem. Daudzviet pie masta vēl necenšas tikt tālab, ka noplacis sākotnējais prieks, piezadzies pesimisms un bezcerīgums. Šajās mājās karogu liek tikai tāpēc, ka tā pienākas," saka Ē.Hānbergs. Viņa pārliecība - karogs nav greznības lieta. "Ticēšana karogam ir valstiska stāja, lai mums visiem tā būtu," novēl publicists.
***
"Grūti toreiz arī bija iestigt kādā galējībā, jo visas mājas bija it kā sasietas ar vienu ķēdi,un ikviens ticēja apkārtējo lietu nemainībai un mūžībai, un celiņi, kas krustoja mājas pagalmu, likās tikpat neiznīcīgi kā Putnu Ceļš, kas naktīs krustoja debess velvi." (E Virza "Straumēni")

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    25.janvārī pulksten 23.00 Alūksnē atpūtas klubā "Jolanta" dejas kopā ar DJ Juri.25.janvārī pulksten 23.00 Alūksnē atpūtas klubā "Jolanta" dejas kopā...

  • Dzīvnieks mums līdzās pilsētā

    Uz veterinārajām aptiekām iet ne tikai iepirkties. Daudzi te meklē un atrod padomu.Uz veterinārajām aptiekām iet ne tikai iepirkties. Daudzi te meklē...

  • Mēs par Prūsi

    Svētdien priecīgākā ziņa Latvijas sporta līdzjutējiem bija tā, ka Sandis Prūsis tomēr startēs Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs.Svētdien priecīgākā...

  • Viesojas televīzijas žurnālists

    Vakar, 21.janvārī, Pededzes pagastā viesojās Latvijas Televīzijas lauku žurnālists Jānis Dimants, lai filmētu materiālu kārtējai pierobežas...

  • Ir vērienīgākie trušu audzētāji valstī

    Zemnieku saimniecība "Sveķi" Bērzaunes pagastā pērn decembrī pabeidza jaunās trušu fermas celtniecību.Zemnieku saimniecība "Sveķi" Bērzaunes pagastā...

  • Nevajag pārdot zemi ārzemniekiem

    Vairāku lauksaimniecības organizāciju pārstāvji izveidojuši darba grupu cīņai pret brīvo zemes tirgu.Vairāku lauksaimniecības organizāciju pārstāvji...

  • Ziemā ieraugāms bagātīgs rudens

    Kārķu pamatskolas ģeogrāfijas skolotājs Jānis Jūgs kopš 1983.gada decembra pastāvīgi pieraksta novērotos laika apstākļus.Kārķu pamatskolas...

  • Stāsts par Liela Cilvēka lielu Nelaimi

    Stāsts par Antru Liedskalniņu nav tikai par ziediem un mīlestību, jo ziedi aug melnā, trūdiem bagātā zemē un šī zeme ir rūpīgi jāravē, citādi nezāles...

  • Izmanto savas tiesības!

    "Ko ceļu policists drīkst pieprasīt uzrādīt, kad mani ir apturējis uz ielas? Reizēm prasa aptieciņu, trijstūri un ugunsdzēšamo aparātu," jautā...