Mākslinieks, kurš pēc kritiena pieceļas kājās

Viens no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolventiem Gvido Zālītis skolas laikā bijis ļoti aktīvs un muzikāls. Tas bija sen, kad viņš te mācījās, tāpēc bija interesanti uzzināt, ko viņš dara tagad. Sarunas laikā atklājas, ka viņa dzīvē bijuši dažādi periodi – gan ļoti radoši un pozitīvi, gan ne tik patīkami. Šobrīd G.Zālītis sevi uzskata par “krūmu ģitāristu”, klasiskās reklāmas guru un brīvmākslinieku. Par sevi viņš stāsta visai amizantā un reizumis neierastā veidā.

Bērnības garša
G.Zālītis dzimis 1966. gadā. Kā viņš pats stāsta, tas esot bijis diezgan kuriozi. “Tonakt Alsviķos nebija atrodams neviens nedzēris šoferītis, kurš mūs ar mammu varētu aizvest līdz Alūksnes slimnīcas dzemdību nodaļai,” stāsta novadnieks un piebilst, ka viens braucējs tomēr atradies. “Tā nu es nācu šajā pasaulē. Vecmāte, pasniedzot mani mammai, esot teikusi, ka tik skaists “knēvelis” vēl viņas rokās nekad neesot iekritis - tīrs, balts un smuks kā marmora Amoriņš. Pieļauju un ļoti ceru, ka šādus vārdus viņa teica ikkatrai jaunajai māmiņai,” par savu dzimšanas dienu stāsta brīvmākslinieks.
Pirmais, kas viņam nāk prātā, atceroties bērnību, ir saldējums “Vēsma” - papīra glāzītē, ēdams ar kociņu un nopērkams par nieka septiņām kapeikām...

Kājslauķu kalns pie audzinātāja durvīm
Skolas gadi pavadīti Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. “Ļoti labi atceros skolas balles gaišā dienas laikā ar aizvērtiem aizkariem un valsēšanu “uz ātrumu” pa apli. Satraucošo un neizskaidrojamo atklāsmi, ka meitenes ir daudz interesantākas nekā puiši,” stāsta vīrietis un vēl piemin izsistu mācību pārzines logu un visas klases “bezierunu” iestāšanos komjaunatnē. “Runājot par skolotājiem, ļoti spilgti atceros Irēnu Treiju – vēl joprojām lietoju viņas teicienu “Nezodziet man laiku!”. Izcila stila un humora izjūta bija arī skolotājam Jānim Ķerzumam,” atminas G.Zālītis.
11.klasē viņš jokojot palūdzis mammai, lai viņa no Rīgas atved ģitāru, kas arī realizējies. “Tā tiku pie sava pirmā mūzikas instrumenta. Neņemot vērā sāpošos pirkstu galus, tapa arī pirmās dziesmas un “kaverversijas” tālaika ārzemju hitiem,” stāsta novadnieks.
Nopietnu mērķu tālaika skolēniem neesot bijis - nemiers lauzies uz āru kā nu kuram. “Mēs sastrādājām ļoti daudz naivu nedarbu, piemēram, daudzstāvu siltumnīcu izveidošana mazdārziņos, visas mājas kājslauķu kalns pie klases audzinātāja durvīm, siena vārtu izvietošana pilsētvidē un tamlīdzīgas ēverģēlības. Beidzot varu atvainoties alūksniešiem par sagādāto jautrību un neērtībām,” smejot stāsta vīrietis.

Darbi izpārdoti mākslas salonos
Skolas gados sācis aizrauties ar karikatūru zīmēšanu, bet ar krāsām sācis gleznot vēlāk, studiju gados. “Tā nu zīmēju dažādās tehnikās uz visādām virsmām līdz šai dienai, tiesa, retāk nekā gribētos,” saka G.Zālītis un piebilst, ka daudzus gadus bijis arī “Latviešu – padomju karikatūrista” godā – kā žurnāla “Dadzis” ārštata autors. Zīmējis ilustrācijas un karikatūras arī tālaika laikrakstam “Padomju Jaunatne”, žurnālam “Karogs”, piedalījies Padomju Latvijas karikatūristu izstādēs. “Divus gadus pārtiku tikai no “mākslas” - tad arī tapa labākie darbi glezniecībā, kas tika izpārdoti mākslas salonos. Daudzas manis radītās “bildītes” rotā namu un biroju sienas Latvijā un citviet pasaulē. Taču diemžēl katra mākslinieka dzīvē pienāk laiks, kad viņu vairs neaizrauj tāda māksla, ko viņš pats spēj radīt,” atklāj G.Zālītis un piebilst, ka tad jāmeklē jauni un radoši izaicinājumi.

Pazudušās dzīves periods
G.Zālītis 25 gadus bijis radošais direktors dažādās lielpilsētas reklāmas aģentūrās. “Patiesībā radošums Latvijas reklāmā ir miris jau sen, pāris gadus Latvijas profesiju klasifikatorā “radošā direktora” amats nav pat atrodams. Toties atmosfēra aģentūrās visos šajos laikos ir bijusi radoša – “dullākie” prāti un saspringtais darba režīms rada tādu dīvainu, nekur citur nedabūjamu spriedzes, ideju un emociju kokteili,” stāsta vīrietis un piebilst, ka diemžēl eiforijas kokam ir divi gali. “Ilgstoša radošā darba sekas līdz mielēm izbaudīju uz savas ādas. Pēc “padsmit” gadiem “radoši-karojošajā” reklāmā biju izdedzis – sākās alkoholisma un “pazudušās dzīves” periods, kura laikā zaudēju ģimeni un jebkādu realitātes izjūtu. Kritiens un sāpīgais atsitiens vismaz lika saņemties -  sasparojos un septiņu gadu laikā spēju atkopties, atbrīvoties no ķīmiskajām atkarībām un ieraudzīt dzīvi dzīvošanas vērtu esam,” par ne visai patīkamo periodu stāsta G.Zālītis.
Kad prāts un ķermenis bija restartējies, viņš pameta darbu aģentūrās. Un radās kas savs - SIA “Otrais Maijs” - tā ir diena, kad viņš iesniedzis dokumentus, lai dibinātu uzņēmumu. “Jau piecus gadus saviem klientiem piedāvāju grafiskā dizaina un audiovizuālās reklāmas risinājumus no idejas līdz gatavam produktam,” atklāj novadnieks.

“Pakarināt zobus vadzī”
Runājot par darbu, viņš atzīst - atkarībā no sezonas, darba apjoma un specifikas reklāmā ir arī “tukšie periodi”. “Vasaru tomēr parasti izdodas sakārtot “ačgārnās darba nedēļas” režīmā – divas dienas darbs Rīgā, piecas – miers un saule Alūksnē, “Kaijās” Alūksnes ezera krastā - paša izlolotā vietā, ko nu jau ceturto vasaru saucu par mājām.” Saprotams, ka, piekopjot šādu dzīvesveidu, gadās arī finansiālas izmaiņas. Viņš uz savas ādas ir izbaudījis un pierādījis, kā viņš pats saka, ka “pakarināt zobus vadzī” nemaz nav nāvējoši, bet pat veselīgi. “Naudu var gan sapelnīt, gan iztērēt atkal un atkal. Bet katra dzīves diena ir tikai viena. Ja būt brīvam nozīmē būt trūcīgam un vientuļam, es esmu gatavs maksāt,” nosmej brīvmākslinieks.

Ģitārspēle kā meditācija
Lai arī pēdējos pāris gados ir nospēlēti vairāki autorkoncerti un ar dziesmu “Piekļauties” viņš iekļuvis “Latvijas Radio” fonotēkā un rotācijā, par profesionālu mūziķi viņš sevi neuzskata. “Jēdziens “profesionāli” man vispār šķiet tāds apšaubāms... Ko tad īsti nozīmē “profesionālisms” – pelnīt naudu ar kādu nodarbi? Manā gadījumā ir tā, ka ģitārspēle ir viens no labākajiem veidiem, kā pārtraukt nepārtraukto bezjēdzīgo iekšējo dialogu, sava veida muzikālā meditācija,” stāsta G.Zālītis, kurš pārsvarā muzicē viens un atzīst, ka nevar bez ģitārspēles.
Viņš nevar arī bez ģimenes – Gvido vecākiem ir 82 gadi. Mamma Maija esot optimistiska, bet tētis Gunārs ir nedaudz vārgāks. “Pats ik pa desmit gadiem dāvāju šai trakajai pasaulei pa cerībai - Alīsei ir 27 gadi, Emīlam – 17, Lindai Jūnai – 7. Man ir arī piecgadīgs mazdēls Henriks,” stāsta novadnieks un skarbi pajoko, ka tas, ka viņš pagaidām ir bez ģimenes un bezjēdzīgi brīvs, ir tikai un vienīgi viņa paša nopelns. Toties ir laiks pārdomām, pašizaugsmei un muzicēšanai.

Zelta laiki Latvijā
Viņš atzīst, ka patiesi mīl Latviju. “Reizēm ir grūti saprast – kāpēc tik mazā, pārskatāmā teritorijā tomēr vēl tik daudz jezgas un nekārtības. Taču viss, kas notiek, notiek uz labu,” pārliecināts  novadnieks. Viņš uzskata - jābūt aklam, lai neredzētu, ka Latvijā ir uzlabojumi - tā turpina būt zaļa un nav pārapdzīvota valsts, pilsētas un ceļi kļūst tikai labāki, ar ierēdniecību var sastrādāties un mediķi “ir vienkārši apbrīnojami prasmīgi un pašaizliedzīgi ļaudis!”. “Manuprāt, kopumā Latvijai ir pienākuši sen daudzinātie “zelta laiki”, jo tādā mierā un labklājībā kā šobrīd latvieši pārskatāmā pagātnē, šķiet, nekad līdz šim nav dzīvojuši,” viedokli izsaka vīrietis. Viņam ir ko teikt arī par emigrāciju un integrāciju. “Ja mums kā tautai jāasimilējas lielo tautu zupā, baudīsim to! Mūsu skaistās valodas gan būtu mazliet žēl, citādi jau nekas pagaidām tā nopietni nav apdraudēts – mūsu gēni, mūsu garīgais, intelektuālais un saimnieciskais mantojums, mūsu zeme kā zeme, nevis kāda īpašums, mūsu jūra, mūsu pasaule – viss ir savās vietās uz relatīvi mūžīgu palikšanu,” nosaka G.Zālītis.

Sevi pieskaita pie “zudušās paaudzes”
Uz jautājumu – kāda ir mūsdienu sabiedrība kopumā, mākslinieks savā atbildē nav īpaši optimistisks. “Ja godīgi, tad, runājot ārstu terminoloģijā - cerību ir maz... Taču jācer, jo - ja zaudē cerību, tad gan viss pagalam. Ja rupji saskalda sabiedrību “jaunajos”, “pusmūža” un “vecajos”, tad sanāk tā: jaunie ir forši, atvērti un pozitīvi, ģimenēs nesabojāti, bet bieži vien nepamatoti ambiciozi un pārsvarā no tehnoloģijām atkarīgi; pusmūža cilvēki, pie kuriem pieskaitu sevi – vairums ir “zudusī paaudze”, no disfunkcionālām ģimenēm, smagnēji cilvēki ar sāpīgām pieredzēm, atkarībām un milzu inerci un nevēlēšanos mainīties; vecajiem – cieņu un veselību, bet sabiedrības ainavu viņi vairs īpaši neietekmē. Sajūta tāda, ka valstij draud reālas briesmas pamazām kļūt par formu bez jēdzīga satura...” viņš konstatē.

Godīgums pret sevi un
mīlestība
Svarīgākā dzīves vērtība viņam ir mīlestība. “Mīlestība pret sevi, pret skaisto un cildeno, pret bērniem, pret vecākiem. Mīlestība pret savu īsto un īpašo cilvēku, pret visu dzīvo un nedzīvo uz pasaules. Vēl man ļoti svarīgs ir godīgums - pirmām kārtām pret sevi, bet reizēm tas ir ļoti grūti praktizējams,” stāsta brīvmākslinieks un uzsver, ka būtiska ir arī personiskā, radošā un valsts brīvība. Savukārt ar “trīs māsām” -  pacietību, pieticību un pazemību – viņš iepazinies, paša rokām būvējot un iekārtojot savas “Kaijas”, netradicionālu lauku īpašumu. Viņš pusmūžā beidzot kļūstot pieaudzis - pēdējo mēnešu notikumi esot likuši pārskatīt attieksmi pret pasauli un tās vērtībām, īpaši garīgajām un enerģētiskajām. “Pārdomāju un palēnām augu pats sevī, tagadnes kontekstā, apzinoties un atstājot nepieciešamo, ravējot ārā lieko,” noslēpumaini nosaka G.Zālītis.
Saviem līdzcilvēkiem viņš novēl dzīvot saskaņā ar dabu – mierā, gaišā priekā un jēgpilnā darbībā. “Jādzīvo mīlestībā, jo bez tās jebkas ir tikai nožēlojama izprieca. Radošā procesā, kad un cik vien tas iespējams. Ja tas viss nav vēl dots vai nopelnīts, tad - pacietībā un iecietībā,” saka novadnieks.

— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Aicina uz jautru un  skanīgu koncertu

    Aicina uz jautru un skanīgu koncertu

    10.novembrī pulksten 19.00 Alūksnes Kultūras centrā būs klausāms muzikāls stāsts “Es mīlu dzīvi skaisto” - to izdziedās un izstāstīs Latvijas...

  • Pilīs aicina uz Leģendu nakti

    Rīt, 27.oktobrī, Latvijā notiks Leģendu nakts. Aktivitātes notiks arī Alūksnes Jaunajā pilī un Zvārtavas pilī Apes novadā. Zvārtavas pilī no pulksten...

  • Veclaicenes  ansamblis dzied jau 20 gadus

    Veclaicenes ansamblis dzied jau 20 gadus

    Veclaicenes sieviešu vokālais ansamblis Ilzes Briediņas vadībā svinēs skaistu jubileju - 20 gadus. Koncerts “Es dziedu savu dziesmu” notiks...

  • Jautrība asprātīgā komēdijā

    Jautrība asprātīgā komēdijā

    Alūksnes Kultūras centrā 9.novembrī pulksten 19.00 skatītājus priecēs komēdija “Silvija”. Izrādes režisors un aktieris Voldemārs Šoriņš amerikāņu...

  • Spēks no bitēm 4

    Spēks no bitēm

    Jaunlaicenes pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība “Auguļi” ir viena no retajām Alūksnes novadā, kas pircējiem piedāvā krēmveida medu. Biškopības...

  • Atklāj disku golfa laukumu

    Atklāj disku golfa laukumu

    Alūksnes novada sporta centrā “Mežinieki” pagājušajā svētdienā alūksniešiem un pilsētas viesiem kopā ar ģimeni un draugiem lieliskos laika apstākļos...

  • Par to, ko atļaujamies

    Šonedēļ divu dienu laikā notikuši divi gadījumi par “Alūksnes Ziņu” darbību, kas raisa pārdomas. Par to, ko atļaujamies (kādas personas ieskatā - par...

  • Kā vērtēt vēlēšanu rezultātus?

    Aizvadītajā nedēļā 954 vēlēšanu iecirkņos Latvijā un 121 vēlēšanu iecirknī ārvalstīs notika 13.Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanu iecirkņos savu balsi...

  • Vēlēšanas atgādina aklo randiņu vai veikala reklāmu

    Šogad 13.Saeimas vēlēšanas mūsu pusē iekrita vienā dienā ar svecīšu vakaru. Savu balsi nodevu iepriekšējā dienā, jo nekādi to nevarēju savienot ar...