Malienas pagasta sīkstā un sirsnīgā saimniece Aija Balode

Malienas pusē ir sīksti ļaudis, kuri neveiksmēs nevaino valdību, neieslīgst depresijā, bet iztaisnojas un meklē citu ceļu. Pie tādiem cilvēkiem pieder arī Aija Balode ar savu ģimeni. Aija neslēpj, ka bijušas neveiksmes, sāpējusi atklāta skaudība un intrigas, bet viņa apzinās, ka tāda ir cilvēka daba kopš pasaules pirmsākumiem. Galvenais dzīvē ir nepadoties, atklāti atzīt savas kļūdas un neturēt sevī naidu.
Ir vasara, viena no karstākajām dienām, kad izkāpju no autobusa Malienas centrā. Braucu ciemos pie Aijas, kurai ir zemnieku saimniecība “Luņķi”. Viņa mani sagaida, atbraukusi ar velosipēdu, kā vēlāk izrādās - viņai ļoti patīk šāds pārvietošanās veids. Pēc apsveicināšanās Aija aicina vispirms paskatīties tīkami sakopto Malienas pamatskolas apkārtni, kur arī top pirmās fotogrāfijas, un vēlāk, ērti iekārtojušās uz skolas kāpnēm, turpinām sarunu.

Ar ziediem pie audzinātājas 
“Šī ir mana, mana brāļa, mana vīra Ilmāra un bērnu skola. Malienas pamatskolu absolvēju 1977.gadā. Esmu dzimusi Malienā 1962.gada 3.februārī mātes Veltas un tēva Valda Briediņu ģimenē. Abi vecāki arī ir Malienas cilvēki. Mamma bija klēts pārzine, tēvs - elektriķis. Viņu diemžēl vairs nav starp dzīvajiem. Mammai esam divi bērni, brālis Māris piedzima divus gadus vēlāk. Viņam ar sievu arī ir zemnieku saimniecība, brālis vēl strādā pagastā par šoferi. Kad dzima bērni, strādāju skolā par apkopēju, sētnieci. Pirmajā skolas dienā vīrs brauc uz skolu un pasniedz ziedus savai audzinātājai Guntai Vancānei (Līcei), viņa bija audzinātāja arī vecākajam dēlam Aivaram un jaunākajam Andrim. Bērni ne vienmēr tiek, tad Ilmārs ziedus pasniedz arī no viņiem. Arī es savai pirmajai audzinātājai Intai Sinātei (Rozenblatei) šajā dienā pasniedzu ziedus. Vēl tagad atceros, kā viņa mūs visus ieveda klasē... Toreiz es apsēdos blakus Ilzei Pilskalnei, ar kuru kļuvām draudzenes. Arī vēlāk vidusskolā, gan tagad vēl uzturam labas attiecības, tiekamies, bieži sazināmies, arī mūsu bērni ir labi draugi. Ilzes meita Kristīne un mans dēls Aivars abi uztur kontaktus,” stāsta Aija.

Draudzenes precas vienā gadā
Par vīru Aija saka, ka viņš jau bija līdzās visu laiku - kaimiņu puika. “Apprecējāmies 1986.gadā. Mums vēl ir trešā draudzene - Maija Kļaviņa, viņa pievienojās vidusskolā. Visas vienā gadā esam dzimušas, vienā gadā arī precējāmies. Tikai es netiku uz draudzeņu kāzām, jo biju gaidībās. Aivars bija pietiecies un pasaulē nāca tajā pašā gadā. Pēc diviem gadiem sagaidījām meitu Regīnu, bet jaunākais dēls Andris piedzima 1992.gadā. Vecākie bērni jau nodibinājuši savas ģimenes, dzīvo un strādā Rīgā. Andris palīdz saimniecībā,” saka Aija.

Pirmā darba pieredze
1983.gadā A.Balode absolvēja Smiltenes sovhoztehnikumu, pēc specialitātes ir ēdināšanas tehnologs. “Mana pirmā darbavieta bija Alūksnes MRS ēdnīca. Tur strādāju tik ilgi, kamēr piedzima mazais. Es biju jauna iesācēja, bet ar mīļumu sirdī aizvien atceros savu pirmo darbaudzinātāju Intu Ceriņu. Žēl, ka viņas vairs nav, agri aizgāja mūžībā, bet es aizvien apciemoju kapusvētkos. Tagad jaunos vairs negrib ņemt darbā bez pieredzes, bet mani bez nīgruma pamācīja, deva drosmi strādāt. Vēl varu piebilst, ka šo specialitāti izvēlējos zināma apsvēruma dēļ - lai mācētu arī ģimenei gatavot un pie reizes palutināt ar ko labāku. Vēlāk strādāju arī ēdnīcā Malienā. Kolhoznieki nāca ēst, vedām termosus uz lauka strādniekiem. Līdz ar kolhozu likvidēšanos likvidēja arī ēdināšanas apvienību. Pagastā vairs sen nav ēdnīcas. Labi, ka vēl viens veikals ir, kur nopirkt nepieciešamo,” teic Aija.

Ģimenes pusdienas
Aija rāda uz bērnudārzu, sociālo māju, pagasta pārvaldes māju, kurā atrodas arī bāriņtiesa, bibliotēka, un priecājas, ka cilvēki cenšas un strādā. Zāle ir izkaltusi, bet kā par brīnumu ziedi priecē. Ejam lēnām gar labības lauku, kur jau ruloni redzami, zemnieki strādā. Aija neapmierināta rāda uz ceļmalā nomestajām skārdenēm un bilst, ka nekādas lielās talkas nevajadzētu, ja paši uzvestos kārtīgāk. Esam atnākušas pie viņas mājas. Pagalmā sagaida runcis Cips. Esot pats uzprasījies te palikt. Istabā vēl ir ruds kaķis Filips, bet fermas sargs ir kaķis Reno.
Aija stāsta, ka māja celta pašu spēkiem, arī Aijas tēvs palīdzējis, tā tikuši pie savas ligzdas. Uzkavējos pagalmā, te ir pavēnis un pūš patīkams vējš. Aija vedina istabā, un mani, svešinieci, pārsteidz plašā virtuve, kurā jautri saimnieko ņipras meitenes. Pie sevis nodomāju, ka radu bērni - tik nepiespiesti visas gatavo pusdienas. Drīz tieku aicināta pie saimes galda. Kūp kartupeļi, smaržo desiņas, bļodā pašu dārza labumi. Esam labs bariņš, jo bez meitenēm vēl ir kādi zēni, drīz pievienojas arī saimnieks Ilmārs. Meitenes stāsta, ka reizēm pie galda esot četrpadsmit, tas gan ciemiņu reizēs. Nekas neliecina, ka te būtu svešinieki, katrs ēd, cik grib, un arī es esmu ierauta šajā lielajā ģimenē, kur skan smiekli, spēlē mūzika. Bērni paēduši pasaka paldies un aiziet katrs savās gaitās.

Iedarbina motociklu un aizbrauc pretī
Pirms pusdienām meitenes parādīja otrajā stāvā mājīgas istabas ar visām ērtībām un stāstīja, ka viņas ēst gatavojot pēc pašu sastādītā grafika. Viena pat pavēstīja, ka viņa iešot uz Smilteni mācīties tāpat kā mamma! Vēlāk, klausoties - “tētis, mamma”, nodomāju, ka tiešām radu bērni - krustbērni varbūt? Tikai vēlāk iedomājos, ka Aijai ir audžuģimenes statuss. Bet par to runājām vēlāk, tobrīd es priecājos kopā ar lielo ģimeni.
Kad Aija uz brīdi izgājusi un bērni pa savām istabām, Ilmārs paslavē sievu par to, cik viņa ir gādīga, uzmanīga un ziemas spelgonī, kad viņš vēl studējis Jelgavā un nav ticis no Alūksnes uz mājām, Aija iedarbinājusi motociklu un atbraukusi pretī. To viņš augstu novērtējis. Aija vienmēr ir blakus, ir uzticams draugs. Ēst arī gatavojot labi. Drīz tēvs zvana jaunākajam dēlam Andrim un aicina pusdienās, teic, lai pa tādu karstumu metot mieru. Andris arī atbrauc un ķeras pie bagātīgās maltītes, bet mēs ar Aiju braucam ar viņas mašīnu uz fermu un tālāk uz ganībām apskatīties piena devējas.

Sākums – divas govis
Tagadējā govju ferma ir agrākā cūku ferma “Luņķi”. Tā ir dziļā kūts, ir piena dzesētava, govju slaukšanas zāle. Pienu ik pārdienas aizved Jēkabpils piena kombināts. Govis ganās aplokā, tikai jaunules atpūšas, mums ieejot, mierīgi gremo.
Aija stāsta, kā nonākusi pie zemnieku saimniecības. “Bez darba nedzīvosi, radās iespēja, to arī izmantojām. Sākumā bija tikai divas govis - viena brūna, viena raiba. Tā pamazām veidojās ganāmpulks. Ātri aptvēru, ka savā saimniecībā pašai jārūpējas par ganāmpulka atražošanu, tāpēc izgāju govju mākslīgās apsēklošanas tehniķa kursus. Spermu ņemu no Siguldas ciltslietu mākslīgās apsēklošanas stacijas. To man pieved klāt. Vairāk pieprasu Holšteinas sarkanraibo buļļu spermu, mēģinu melnraibo arī, jo tie lopi ir spēcīgāki, ražīgāki, lai gan arī prasīgāki ēdināšanā - vienmēr jābūt sabalansētai barībai, ja nav, kā vajag, tā atsaucas uz pienu. Zemniekam nav viegli, tas nav pateicīgs darbs, kas nesīs lielus ienākumus. Bet jāstrādā ir!” stāsta Aija un piebilst, ka cilvēku trūkums ir visu lauku nelaime. “Šodien ir tā: labāk būs bezdarbnieks, nekā nāks palīgā. Meklēs visādus iemeslus, lai tikai nav jāstrādā. Govīm nepateiksi, ka šodien ņemu brīvdienu, tomēr laiku sev atvēlam. Iespēju robežās apmeklējam koncertus Malienā, uz pilsētu aizbraucam. Pavasarī uz izstādi Rāmavā tikām. Tagad katru vakaru visi braucam peldēties. Ūdens ir mana stihija, man patīk zilā krāsa, ūdens aizskalo arī visas negācijas,” saka Aija.

Gādīga audžuģimene  
Aija stāsta, ka svētkus svin pie saimes galda. Tiek svinēta katra dzimšanas diena, Ziemassvētki, Jaungads, Lieldienas. “Mēs parasti cenšamies būt kopā arī pie ikdienas maltītes, jo tad tiek pārrunātas problēmas. Sanākt kopā - tā ir laba lieta kā ikdienā, tā svētkos,” uzskata Aija.
Pirms aizbraucam pie ganāmpulka, beidzot pajautāju par bērniem un par to, vai viņai ir audžuģimenes statuss, jo, no malas vērojot, to nekādi nevarēju iedomāties. Aija savā rāmajā balsī apstiprina, ka šajā statusā ir kopš 2008.gada. Vispirms bijuši kursi, tas patiesībā esot grūts un atbildīgs darbs. Vienkārši gribējies dot dzīves pabērniem ģimenes siltumu. Atceroties smaidu bērnu sejās un spridzīgās acis, domāju, viņai tas ir izdevies. Vairāk par šo tēmu nerunājam, jo nācies sajust intrigu mestos akmeņus, tas viņai ļoti sāp. Aija apklust, ejam pie govīm, kuras cītīgi ēd zāli, padzērušās ūdeni, ko pieved klāt mucā. Redzami siena ruloni - ziemai barības pietiks. Brīdi vēl pakavējamies pie piena devējām.

Nebaidīties ielūkoties sevī
Uz atvadām arī kā stiprinājumu citiem Aija uztic savas atziņas. “Būtu jāmācās visu nevajadzīgo, traumējošo neuzņemt sevī. Vajadzētu atstāt tikai noderīgo informāciju, tad arī cilvēkam mainītos attieksme pret apkārtējo vidi un līdzcilvēkiem. Nav jāgaida brīnumi, jo galvenais avots, no kā smelties spēku, ir katrā pašā. Uzskatu, ka nekontrolētas emocijas, greizas attiecības ir galvenais problēmu cēlonis. Nevajadzētu baidīties sevī ielūkoties, atzīt pieļautās kļūdas, pārinodarījumus un izrunāties.
Domāju, ka vajag arī sev atvēlēt laiku atpūtai, nevar tikai domāt vienīgi par darbu, mazliet vajag apstāties no lielā skrējiena, jo agri vai vēlu to apstādinās. To es saku kā piemēru no sevis. Pirms gada dabūju smadzeņu satricinājumu. Sākumā bija šoks, bet vēlāk sapratu, ka tas bija brīdinājums no augšas, ka jāprot arī atpūsties. Domāju, ka par bērnu veselību atbildīgi ir vecāki, lielākajā daļā vainojami tieši viņi. Tieši saskarsmē meklējama vaina. Nevajag uzstāt, ka obligāti jāiegūst noteikta profesija. Bērnam jau no mazotnes jāļauj izvēlēties, jāatbalsta tas, kas viņam patīk. Ja mācās mūzikas skolā, lai mācās, bet nevajag uzstāt, lai kļūtu par profesionālu mūziķi. Uzskatu, ka tikai tā veidojas personība – ja būs cilvēki, kuri domās ar savu galvu. Bērnus nedrīkst nomākt, kritizēt, ka nemāk to vai to. Vajag uzslavēt, nākamo reizi būs labāk, jo viss, kas cilvēkam ir zemapziņā, dzīves laikā uzkrājas un vēlāk parādās savstarpējās attiecībās. Saudzēsim cits citu un neturēsim dusmas un naidu, jo nevienam dzīve nav viegla, nepadarīsim to vēl rūgtāku!” saka Aija.
Ir jau pēcpusdiena, kad šķiramies. Man ir viegli, jo tepat, Malienā, ir stipri ļaudis.

Citu datumu laikraksti

  • Skolēnu skaits sarūk

    Skolēnu skaits sarūk

    Uzsākot jaunu mācību gadu, skolēni atkal vai pilnīgi no jauna izjūt atbildību, rītus, kad grūti piecelties, un sakārto savu ikdienu. Izglītībai un...

  • Alūksne īsumā

    Alūksnes novads ◆ 3.septembrī pulksten 9.15 autoceļa Litene – Alūksne 10.kilometrā automašīnas “Škoda” vadītājs, izvairoties no sadursmes ar stirnu,...

  • Arī pēc darba gaitām  dzīve turpinās

    Arī pēc darba gaitām dzīve turpinās

    Tāda ir kādreizējā SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacija” direktore Edīte Ločmele. Viņas pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes,...