Mālupes mežos atklāj piemiņas vietu “Bitāna bunkuri”

Mālupes pagastā mežu masīvā, vietā, kur savulaik atradās nacionālo partizānu bunkurs un pagrīdes spiestuve, 13.oktobrī atklāja piemiņas vietu nacionālajiem partizāniem “Bitāna bunkuri”. Piemiņas akmens izvietots vietā starp abiem bunkuriem, kuri toreiz, atklājot partizānu mītni, tika uzspridzināti. Šodien abu bunkuru vietās ir iedobes. Turpat netālu izvietots arī informatīvs stends, kas vēsta par nacionālo partizānu aktivitātēm Alūksnes apkaimē. Zinot, cik lietaina bijusi šī vasara un rudens, todien notika brīnums – atklāšanas mirklī lietus nelija, uzspīdēja saulīte, pavērās zilas debesis un virs galvām pārlidoja gājputnu kāsis...

Labāk savus dubļus brist
Bunkurā no 1946. līdz 1948.gadam tika drukāti pieci Latvijas Nacionālo partizānu apvienības preses izdevumi: “Mazais Latvis”, “Liesma”, “Auseklis”, “Māras Zeme” un “Tautas Sargs”. To redaktori bija: Ojārs Svarte (pseidonīms Māris), Oļģerts Melderis (Siliņš), Visvaldis Plotnieks (Dzintars), Ludis Egle (Kalme). “Liesma” pārstāvēja Alūksnes ģimnāzijas jauniešu pretošanās kustību “Dzimtenes sili”. Ņemot vērā vietu, kur piemiņas akmens izvietots – dziļi mežā, nezinātājam gandrīz neatrodamā vietā, pie Jaunezera – jāatzīst, ka ko tādu “dabūt gatavu” laikam spēj tikai alūksniete, Alūksnes un Apes novadu politiski represēto apvienības “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika. Pateicoties viņas neatlaidībai un gribasspēkam, patriotismam, palīdzot arī daudziem labiem un atsaucīgiem cilvēkiem, šī ideja nu ir īstenojusies. Un tas nekas, ka arī 13.oktobrī visi minām Mālupes meža ceļa dubļus, lai nokļūtu līdz bunkuru vietai – tas viss ir nieks, jo, kā pasākumā atzina Dz.Mazika: “Tie nav sveši dubļi, tie ir mūsu zemes dubļi. Labāk brist savus nekā svešus dubļus.”
Pasākumā Latvijas valsts karogu goda vietā ienesa un godasardzē stāvēja zemessargi, muzikālu priekšnesumu sniedza Zigmārs Krūmiņš ar saviem audzēkņiem, piedalījās daudzi politiski represētie, Zemessardzes veterāni, mālupieši, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēni, Alūksnes novada domes deputāts Druvis Tomsons (“Visu Latvijai – TB/LNNK”).

Pieminēt un godāt
patriotismu
Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova uzsvēra, ka šī tagad būs vieta, kur pieminēt un godāt patriotismu, mūsu tautas garīgās vērtības.
“1944.gada nogalē Latvijā aizsākās nacionālais partizānu karš, kurš ilga gandrīz 12 gadus. Nepilnu gadu vēlāk Latgalē Dubnas mežos tika nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kuras mērķis bija atjaunot Latvijas Republiku. Nacionālo partizānu kustība aptvēra visus Latvijas apriņķus, un arī Alūksnes pusē vēstures notikumi risinājās spraigi. Šeit veidojās nelielas kaujinieku grupas cīņai pret padomju okupācijas varu. Mālupes, Mārkalnes un Bejas pagastos darbojās vairākas vienības, kuras ietilpa Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā. Šo grupu vadītāji bija Jānis Liepacis, Jānis Bitāns, Aleksandrs Delviņš un Rūdolfs Koemecs. Līdztekus militārajai darbībai tika izvērsts aktīvs propagandas darbs. Bitāna bunkuros tika drukāti pieci nelegālie preses izdevumi. 1948.gada nogalē, kad čeka atklāja Bitāna bunkurus, pēc tur atrastajiem rokrakstiem tika atklāti visi pretošanās kustības dalībnieki. Nākamā gada 15.februārī viņi tika apcietināti. Tam sekoja tiesas process Rīgā no 19949.gada 30.maija līdz 1.jūnijam,” vēstures notikumus atainoja Z.Pavlova.

Trīs gadu garumā
Dz.Mazika uzsvēra, ka pagāja vismaz trīs gadi, līdz iecere īstenota. “Paldies Astrīdai Ievedniecei, kura veica brīnišķīgo un lielo darbu Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Paldies finansētājiem, jo bez viņu atbalsta mēs arhīvā strādāt nevarētu. Visiem, visiem! Ļoti liels paldies Mālupes pagastam un mālupietim Jurim Lasim, tēlniekam un akmeņkalim Aināram Zelčam, kurš radīja patiesu mākslas darbu! Paldies “Latvijas Valsts mežiem” un daudziem, daudziem cilvēkiem, kuri pielika savu roku, lai šī vieta tiktu apzināta un tai nodrošināta piekļuve. Varbūt viens otrs domā: partizāni – partizāni, bruņoti. Jā, viņi bija bruņoti, bet viņi bija arī garīgi bagāti cilvēki. Ja viņi tādi nebūtu, vai tad rūpētos par to, lai tiktu izdoti preses izdevumi? Tajos netika rakstīti tikai uzsaukumi “Nost ar padomju varu!”. Pārsvarā bija literāri darbi, dzeja, arī novadnieka Aleksandra Pelēča dzejoļi. Partizāni bija garīgi bagāti cilvēki un rūpējās par to, lai garīgās vērtības tiktu saglabātas. Lai visiem laba veselība, jo nākotnei ir daudz ieceru, lai šādu vietu kā Mālupē būtu vēl vairāk,” atzina Dz.Mazika.

Svētvieta mūsu Latvijai
Mālupes un Liepnas pagastu pārvalžu vadītāja Iveta Priede pateicās cilvēkiem, kas bija idejas autori un virzītāji, lai piemiņas vietu atklātu. Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis jauno piemiņas vietu nodēvēja par svētvietu mūsu Latvijai.
“Nākamgad svinēsim Latvijas simtgadi. Šie simts gadi bijuši ļoti dažādi – pirmās neatkarības gadi, kad plaukām un zēlām, tad nāca okupācijas gadi, kad bijām okupēti zem svešas varas, un tad bija Atmoda, kad atkal atdzimām. Šodien, pēc 70 gadiem, pateicoties tādiem uzņēmīgiem cilvēkiem kā Dz.Mazika un citi entuziasti, kuri tagad, šajos laikos, spēja mežā atrast šādu zīmīgu vietu, tiek darīti labi darbi. Man ir prieks, ka atceramies Bitāna bunkuru partizānus un godinām šajā vietā ar piemiņas akmeni. Skatoties, ka atklāšanas mirklī piedalās arī daudzi skolēni, vēlu saglabāt to patriotismu, ar ko savā laikā dzīvoja mūsu tēvi un vectēvi. Paldies Bitāna bunkuru iemītniekiem par uzdrīkstēšanos un drosmi, un piedodiet, ka mēs jūs atceramies ar 70 gadu novēlošanos...” teica I.Kaļķis.

Būt drosmīgiem un varošiem
Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Lāsma Jaunozoliņa pasākumu apmeklēja kopā ar 9. un 11.klašu skolēniem. Viņa ģimnāzijas skolotāju un skolēnu vārdā pateicās Alūksnes muzeja darbiniekiem, Mālupes ļaudīm un Dz.Mazikai par uzņēmību izpētīt, atrast un atklāt. “Šī ir vieta un laiks, kad atceramies pagātni un mācāmies šodienu, īpaši jaunā paaudze. Šī ir vieta, kur mācāmies patriotismu, pārvarēt grūtības, atceramies, pieminam un mācāmies, ka arī šodien mums ir jābūt drosmīgiem, uzņēmīgiem un varošiem. Ja pirms 70 gadiem šie puiši un meitenes, starp kuriem bija arī Alūksnes ģimnāzijas skolēni, būtu nobijušies un stāvējuši malā, tad nekas nebūtu noticis varbūt arī 1990.gadā,” atzina L.Jaunozoliņa.
Kad piemiņas vieta iegrima ziedos un tika sildīta ar svecīšu liesmiņām, mālupieši visus cienāja ar siltu zupu, tēju un našķiem.

Teksts un foto: Līga Vīksna

Vēsturnieks Zigmārs
Turčinskis:
“Ir liels prieks būt šādā vietā, kura atkal ir atrasta un apzināta kā piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem un pretošanās kustībai.
Pretošanās kustība sākās 1944.gada vasaras beigās līdz ar to, ka tika izsludināta mobilizācija Sarkanajā armijā. Tā pastiprinājās 1945.gada pavasarī – februārī, martā – kad notika lielie vācu atbalstītāju, aizsargu, visu pagastu aktīvu cilvēku aresti. Izbēgušie pievienojās mežā Sarkanās armijas dezertieriem. Šajā reģionā sāka veidoties kopīga organizācija, ko 1944.gada decembrī izveidoja Pēteris Supe un viņa desantnieku vienība, kas bija desantēta 1944.gada oktobrī Stompaka purvos. Viņi to izveidoja Stompaka mežos starp Balviem un Viļaku. Sākotnēji viņu doma bija apzinātos partizānus sakoncentrēt vienā vietā, izveidot spēcīgu nometni – bataljona lieluma vienību, un visiem kopā sagaidīt, kad nāks atpakaļ fronte. Tas viss noveda pie 2.marta kaujas Stompaku purvā, kā rezultātā partizānus no nometnes izsita, viņi aizgāja un izklīda pa visu apkārtni. 1945.gada maijā pēc Vācijas kapitulācijas sanāca aktīvistu grupa – Pēteris Supe, Antons Circāns, vēl vairāki vīri un nolēma, ka jāiet pa apkārtni un jāuzmeklē grupas, kas dzīvo mežos. Par sakaru grupas komandieri tika iecelts Antons Circāns ar segvārdu Vārpa. Viņš gāja no grupas uz grupu: vispirms uz Alūksnes pusi, uz Mālupi, Liepnu, Gaujienas un Sinoles mežiem - līdz Smiltenei. Līdz 1945.gada rudenim viņš bija visas Ziemeļvidzemes grupas lielā mērā apzinājis un pārzināja tās. 1946.gada janvārī un februārī Pēteris Supe ar savu grupu gāja uz otru pusi – Madonu, Lubānu un citviet. Abas grupas satikās Drustu pagastā, kur tikās arī ar Centrālvidzemes aktīvistu Pēteri Rusovu.
Pamazām viņi veidoja pagrīdes Latvijas nacionālo partizānu organizācijas reģionālo štābu, jo viens štābs nevarēja tik lielu apkārtni nepārtraukti uzraudzīt un pārzināt. Ziemeļvidzemē tika izveidots Ziemeļaustrumvidzemes štābs, kas pārsvarā bāzējās Sinoles pusē. Alūksnes pusē tika izveidots Alūksnes sektors ar Jāni Liepaci un Jāni Bitānu vadībā. Bija arī Centrālvidzemes un Ziemeļlatgales apgabali. Ļoti labi, ka bija reģionālie štābi, jo Pēteri Supi 1946.gada 1.aprīlī nogalināja, 1947.gada jūlijā krita Antons Circāns – līdz ar to centrālais štābs beidza eksistēt. Bet palika reģionālie štābi, arī Alūksnes sektors, kas turpināja darboties.
Viens no galvenajiem uzdevumiem štābiem bija patriotiskā gara un cerību uzturēšana – tas tika darīts caur rakstīto vārdu. Viņi katrs izdeva savas avīzes. Centrālais štābs izdeva “Mazo Vēstnesi”, ko drīz pārdēvēja par “Māras Zemi”. Centrālvidzemes apgabals izdeva “Sudraboto Sauli”, Ziemeļaustrumvidzeme izdeva “Tālavas Tauri”. Alūksnes sektorā ilgu laiku nebija savas avīzes, bet, kad Alūksnē tika atklāta jauniešu pretošanās grupa un arestēta, viens no šīs grupas dalībniekiem Ojārs Svarte izbēga un pievienojās partizāniem, sāka izdot avīzi “Tautas Sargs”. Bet šis izdevums iznāca ļoti īsu brīdi, jo partizānus nepārtraukti uzmanīja, vajāja, uzbruka, ķemmēja mežus. Partizānu dzīve bija nepārtraukta mētāšanās. Avīžu redaktori tika nogalināti, pazaudēja rakstāmmašīnas un nācās meklēt jaunas, tādēļ avīzes iznāca ar pārtraukumiem. 
1948.gada februārī Stompaku mežos uzbruka partizānu grupai, kurā atradās “Māras Zemes” redaktors Oļģerts Melderis. Bija trīs kritušie, partizāni aizgāja ar kauju, bet pazaudēja rakstāmmašīnu. O.Melderis zināja, ka Mālupes mežos izdod “Tautas Sargu”, tādēļ devās uz Mālupi. Martā uzmeklēja Bitāna grupu un pievienojās tai. Kopš tā brīža O.Svarte un O.Melders abi uz vienas rakstāmmašīnas drukāja divus izdevumus. Aprīlī šai nometnei atkal uzbruka čekas karaspēks un viņi pazaudēja arī pēdējo rakstāmmašīnu. Līdz ar to “Tautas Sargs” vairs neiznāca, O.Melderis aizgāja atpakaļ uz Stompaku mežiem un aicināja partizānus, atbalstītājus vākt ziedojumus, lai varētu Rīgā iegādāties rakstāmmašīnu. 1948.gada rudenī “Māras Zeme” atsāka iznākt un turpināja iznākt līdz 1949.gada augustam, kad O.Melderi nogalināja.
Savukārt Alūksnes pusē avīzes izdošanu atjaunot vairs neizdevās, jo O.Svarte saslima. Viņš slepus aizgāja uz savu vecāku mājām Alūksnē ārstēties, bet tika atklāts. 1948.gada 11.novembrī viņš bēga no aresta 22 kilometrus, līdz viņu tomēr noķēra un nogalināja. Viņš tika nodzīts pa mežiem, ceļiem, jo bija slims.
Partizānu izdotajām avīzēm bija liela nozīme. Ja raugāmies pēc partizānu krimināllietu materiāliem, tad, piemēram, “Māras Zemes” eksemplāri atrasti arī pie Valkas, Smiltenes, Cēsīm, Lubānas, Madonas – tas ir milzīgs apvidus! Avīze ir ceļojusi no rokas rokā, no grupas grupā. Ir cilvēki, kuri sagūstīti 1950., 1952.gadā, un pie viņiem atrasta 1946. un 1947.gadā izdota avīze! Tas apliecina, ka šāda avīze viņiem ir bijusi svarīga cerību uzturēšanai. Tas ir ļoti svarīgi, ka Mālupē izveidota piemiņas vieta šādu laikrakstu izdevējiem. Visi labi atminamies, kas notika vasarā, kad NATO publiskoja filmu par mežabrāļiem. Krievijā sākās histērija. Tas nozīmē, ka tēma par nacionālo pretošanās kustību ir nozīmīga mūsu valsts vēstures sastāvdaļa. Paldies tiem, kuri saglabā šo piemiņu!”

Stāstiet un rādiet vēsturi!
“Piemiņas vietu varējām atklāt, pateicoties Mālupes novadpētniekiem. Tādiem entuziastiem kā Juris Lasis un daudziem citiem, kas iepazinuši šī meža takas, daudz uzzinājuši par sava pagasta vēsturi. Tādam urķim kā J.Lasis jābūt katrā pagastā! Aicinu visus, kuriem kaut mazliet ir, ko atcerēties, pastāstīt, parādīt, lūdzu, dariet to zināmu vietējiem vēstures pētniekiem bibliotēkās, muzejos, jo tas ir nepieciešams, lai šādu piemiņas vietu būtu vairāk.
Pētniecības darbu arhīvā sāku pērn rudenī. Bunkuru vietas bija jau zināmas, bet vajadzēja gūt apstiprinājumu, ka te patiesi notikusi partizānu izdevumu drukāšana. Bija liels prieks, ka izdevās gūt tam apstiprinājumu! Tiesa, norādes un stāsti jāmeklē, jāklausās visur, ne tikai arhīvā. Man patīk, ka šajā procesā iesaistījās daudz cilvēku – sākot no rekomendācijas vēstules, ko man uzrakstīja Alūksnes pilsētas bibliotēka, jo man bija tikai viena vēstule, bet vajadzēja divas. Antra Lielmane veidoja informatīvā banera fonu, rāmi – “Latvijas Valsts meži”. Mālupieši bija ļoti atsaucīgi!”

Tas bija pienākums
“Esmu tepat netālu dzimis - “Jaunskanstnieku” mājās. Jānis Bitāns bija mans krusttēvs un tēva brālēns. J.Bitāna tēvs ar Jāņa sievu, meita, māsa un vēl citi radinieki 1945.gadā aizbrauca no mājām ar ratiem un emigrēja uz Ameriku.
Kad biju mazs - esmu dzimis 1944.gadā - savā ģimenē izjutām to, kas notiek. Mežabrāļi nāca arī uz mūsu mājām pēc ēdiena, tika baroti un dots līdzi. Mēs bijām tuvākās mājas. Mana tēva māsa kā mežabrāļu atbalstītāja tika noķerta un apcietināta, izsūtīta uz Sibīriju. Mēs zinājām, ka šeit ir bunkuri, bet, kur tieši – nezinājām. 1949.gadā Bitāna bunkurus uzspridzināja – sprādziena troksni mājās dzirdējām. Man bunkuru vietu pēc tam parādīja mālupietis Andris Stilve, kurš bija mežsargs. A.Stilve ir stāstījis, ka, bērns būdams, redzējis nošauto J.Bitānu – viņš ticis atvests pie Mālupes pagasta ēkas atpazīšanai. Tālākais liktenis nav zināms - J.Bitāna kapavietu neviens nezina. Arhīva dokumenti liecina, ka viņš nošauts kaut kur pie Alsviķiem uz dzelzceļa – tā lieta vēl jāpēta. Tas bija mans pienākums - sakārtot ceļu, lai varētu piekļūt Bitāna bunkuriem un iebraukt ar traktoru, lai ievestu pieminekli. Uz Bitāna bunkuru vietām savulaik esmu vedis J.Bitāna meitu, kas dzīvo Amerikā.”

Citu datumu laikraksti

  • “Pienenītē” daudz jaunumu

    “Pienenītē” daudz jaunumu

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte” jaunais mācību gads sācies ļoti darbīgi un radoši – tapušas ziedu un dārzeņu kompozīcijas,...

  • Kopīgi atzīmēs senioru dienu

    Alūksnes pensionāru biedrība “Sudrabs” sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību sestdien, 30.septembrī rīko svinīgu pasākumu par godu Starptautiskajai...

  • Izglītot – skolotāju Jauniņu  ģimenes aicinājums 7

    Izglītot – skolotāju Jauniņu ģimenes aicinājums

    (Turpinās no 1.lappuses)“Būt skolotājam jābūt dzīves aicinājumam. Ja nepatīk bērni vai skolotāja darbs, to nevar darīt,” ir pārliecināta alūksniešu...