Mammas aizbrauc, bet bērni paliek Latvijā

Aizvien vairāk latviešu dodas peļņā uz ārzemēm. Aizbrauc arī sievietes, atstājot bērnus vecvecāku vai citu radinieku uzraudzībā.

Aizvien vairāk latviešu dodas peļņā uz ārzemēm. Aizbrauc arī sievietes, atstājot bērnus vecvecāku vai citu radinieku uzraudzībā. Vai viņas bērnus mīl mazāk nekā tās, kas diendienā ir kopā ar savām atvasēm? Maz ticams.
Dzīve galvenokārt materiālo apstākļu dēļ piespiež izlemt par šādu rīcību - šķirties vecākiem un bērniem, šajā laikā abpusēji izjūtot neizsakāmas ilgas vienam pēc otra, un domās ne vienu reizi vien pārdzīvot atkalredzēšanās prieku.
Jācīnās par labāku dzīvi
Ieva (29 gadi) uz Īriju aizbrauca strādāt, kad meita mācījās 2.klasē. Viņu tur gaidīja vīrs Māris, kas jau bija devies peļņā neilgu laiku pirms tam. Ieva stāsta, ka abi bija nolēmuši turp doties reizē, taču tas nav izdevies. "Cik tad ilgi šeit var strādāt par niecīgu samaksu? Mēs vēlamies izremontēt māju, taču, šeit dzīvojot, to izdarīt mēs nevarētu," izvēli motivē Ieva, kas Latvijā strādāja par pārdevēju. Ieva ar vīru ārzemēs strādā apmēram divus gadus, Latvijā šajā laikā bijusi trīs reizes. Viņu desmit gadus veco meitu Daci pieskata Māra mamma. "Smagi ir atstāt meitu. Par viņu pārdzīvoju visvairāk. Grūti ir tad, kad esmu atbraukusi mājās un zinu, ka būs jādodas projām," atzīst Ieva. Viņa cer, ka nākamā gada sākumā Latvijā ģimene atgriezīsies pavisam.
Ieva strādā nelielā kafejnīcā. Sākumā Ievai šķita, ka varēs iepazīt šo valsti, taču pārsvarā ikdienā ir tikai darbs. Viņa kārtīgi strādā vairāk nekā astoņas stundas, darbs ir naktī - no pieciem vakarā līdz pusdiviem naktī. "Par darbu naktī saņemu nelielu piemaksu, taču divās dienās nopelnu to, ko Latvijā mēnesī," saka sieviete.
Pirmo reizi šķirties bijis visvieglāk. "Mirklis, kad jāšķiras, ir visgrūtākais," secina Ieva. Arī mājās palicējiem nav viegli. "Pierodu, ka bērni ir mājās. No sākuma domāju, ka nelaidīšu vairāk projām. Tomēr lai viņi cīnās par labāku dzīvi. Mazmeita aug lielāka, viņa ir noslogota ārpus skolas. Tagad viņa daudz mierīgāk uztver to, ka mamma un tētis aizbrauc," saka Ievas vīramāte.
Mīlestība atnāk negaidot
Iveta (27 gadi) jau ilgāku laiku ir Latvijā pēc pavadītā gada ārzemēs. Viņai ir laimīga ģimenes dzīve, viņa ar vīru audzina mazo dēliņu Arti. Iveta devās projām, jo vēlējās ne tikai nopelnīt, bet arī sakārtot savas domas un atgūt harmoniju pašai ar sevi. Meitas dēļ viņa šaubījusies, ko darīt. Izšķirošo lēmumu palīdzēja pieņemt viņas māte. "Tā bija viņas ideja - jābrauc! Viņa mani pārliecināja. Divu dienu laikā pieņēmu lēmumu. Ja nav bērnu un ģimenes, tad ir daudz, daudz vieglāk..." bilst sieviete.
Kad Iveta devās tālajā ceļā, viņa nebija oficiāli šķīrusies, taču ģimenes dzīve sen bija izjukusi. Ivetas meitai tad bija jāuzsāk mācības 1.klasē. "Man bija grūti samierināties, ka nebūšu kopā ar meitu viņas pirmajā skolas dienā. Mierinājums bija tikai tas, ka meitai būs viss, ko viņa vēlēsies, un ka es braucu projām tikai uz gadu," atceras Iveta.
Viņai likās, ka meita mammu saprot. Gadu vēstules ceļoja uz Latviju, Iveta bieži zvanīja uz mājām. "Mierināju meitu, ka sapelnīšu naudu. Pakas sūtīju gandrīz katru nedēļu," saka Iveta. Viņai bija jālasa sēnes, rītos - agri jāceļas, dažkārt jāstrādā līdz deviņiem vakarā. Taču Iveta bija apmierināta ar darbu un nopelnīto.
Par sākotnējiem dzīves apstākļiem svešā zemē Iveta bija sašutusi. Viņa bija gatava braukt atpakaļ uz Latviju, sarīkoja skandālu, taču priekšniecība viņu uzklausīja. "Mani aizsūtīja citur dzīvot un strādāt. Tur dzīves apstākļi bija daudzreiz labāki, lietus uz galvas netecēja un vējš nepūta cauri dzīvojamai ēkai," saka Iveta.
Viņa domā, ka viens gads ātri aizritēja, galvenais - nevajadzēja skaitīt naudu. Tikai Ivetas meita šajā laikā īpaši cieši satuvinājās ar vecmammu, taču Iveta nav greizsirdīga. Sieviete sev to nepārmet. Brauciens izmainīja viņas pašas dzīvi. Pēc pusgada Īrijā Iveta iepazinās ar jauku cilvēku, arī latvieti, kurš tāpat kā viņa bija viesstrādnieks. Latvijā viņi atgriezās kopā.
Cer dēlu ņemt līdzi
Tamāra (41 gads) peļņā uz Angliju devās nesen, kur viņu jau kopš gada sākuma gaidīja dzīvesdraugs Aivars. Arī viņai mājās palika bērni - dēls ceturtklasnieks Salvis un meita Anete, kurai ir septiņpadsmit gadu. Agrāk Tamāra strādāja šūšanas cehā, kur saņēma minimālo algu. Arī Aivars nepelnīja īpaši vairāk. Viņa nezināja, kā pabarot un izskolot bērnus. Bijušais vīrs alimentus nemaksāja, jo pašam nebija darba. Tamāras dzīve līdzinājās rūgtai vērmelei.
Dienu, kad Tamāra devās ceļā, viņa atcerēsies ilgi. Dēlēns nekur nevarēja rast mieru, tik grūti bija atvadīties. Mātes sirds plīsa pušu, bet asaru straumes abiem bija veltīgas. Nekas nebija maināms. "Kad atnācu no darba mājās, fiziski nebiju spējīga neko darīt. Visu dienu darbs lielā bezgaisa telpā, kur strādā daudz cilvēku. Izvēles nebija, tāpēc ilgi nesvārstījos. Zināju, kāda dzīve turpinātos šeit," atzīst Tamāra. Aivars mudinājis ātrāk braukt pie viņa, tikai Tamāras mamma centās atrunāt. Mazbērnu dēļ un arī tāpēc, ka pašai jau ir pāri septiņdesmit gadiem.
Tamāra ir sazinājusies ar Latviju - iejutusies jaunajos apstākļos un ir apmierināta. Viņa strādā gaļas pārstrādes fabrikā un par darbu saņems četrus latus stundā. Viņa ir kopā ar Aivaru, un tas palīdzēs būt stiprai. Taču Tamāras dēls joprojām nevar atgūties, ka mammas vairs diendienā nav blakus. "Bez mammas man ir ļoti skumji," saka Salvis. Sieviete ir izlēmusi, ka ārzemēs paliks vairākus gadus. "Nākamgad ceru dēlu ņemt līdzi uz Angliju," prombraucot teica Tamāra. Viņa cer, ka uz Latviju pie ģimenes viņa atbrauks Ziemassvētkos.

Citu datumu laikraksti