Sanita piepildīja sen kārotu sapni – nokārtoja autovadītāja braukšanas tiesības un vīrs viņai dzimšanas dienā uzdāvināja mazu un sievišķīgu „Citroen” markas mašīnu koši sarkanā krāsā.
Sanita piepildīja sen kārotu sapni – nokārtoja autovadītāja braukšanas tiesības un vīrs viņai dzimšanas dienā uzdāvināja mazu un sievišķīgu "Citroen" markas mašīnu koši sarkanā krāsā. Sanita bija gatava jauniem piedzīvojumiem, jo pārvietošanās ar auto solīja sen loloto brīvību.
"Ieliku savas mašīnas logā zīmi ar burtu "M", jo cerēju, ka tad šoferi no manis baidīsies...: "Esmu neveiklāka, lūdzu, respektējiet mani!"," stāsta Sanita par savu pirmo auto un tā vadīšanas pieredzi. Viņa atceras, ka efekts bija pretējs: "Es taču nelaidīšu to zaļknābi pa priekšu, viņa vilksies un kavēs visu pagastu," tāda esot bijusi citu satiksmes dalībnieku reakcija. Jā, nemīl autoiesācējus uz ceļa.
"Es vairs brīžiem neticu pati, ka esmu nokārtojusi eksāmenus, jo katrs patstāvīgs brauciens pie auto stūres man izvēršas par stresa pilna pārdzīvojumu," tā Sanita un turpina: "Bet ko tie lecīgie teiks, kad mācīsies viņu bērni vai sievas un tādi paši āmurgalvas apdraudēs viņām dzīvību?" Daudzas Sanitas draudzenes dod padomus, kā pārvarēt bailes un sākt braukt pa Rīgu: darīt to agri no rītiem vai vēlu vakaros pa izplānotu maršrutu, izpētīt zīmes un apdomāt, kā izbraukt.
Pagaidām jaunais auto stāv garāžā un gaida, kad Sanita tiks galā ar stresu, kas viņu katrreiz sagaidīja uz ceļa, jo viņa saprot, ka iemācīties braukt pa pilsētu var tikai dzīvā satiksmē. "Tas ir kā ar ēst taisīšanu, kuras māka izveidojas un uzlabojas tikai gatavošanas procesā," domā Sanita.
Kamēr vēl Sanita nav pārvarējusi stresu un neuzdrošinās pārvietoties ar savu auto, viņai nākas domāt par citu pārvietošanās veidu. Varbūt tas ir velosipēds?
