Tikko Agnese iegāja klasē, tā atskanēja skaļa kāju švīkāšana un svilpieni. “Fui, man riebjas tavas snaržas,” teica Juris, bet Sanita piebilda, ka tās neesot smaržas, bet gan briesmīga smaka un tādu varot atrast vienīgi bezpajumtnieku miteklī.
Tikko Agnese iegāja klasē, tā atskanēja skaļa kāju švīkāšana un svilpieni. "Fui, man riebjas tavas snaržas," teica Juris, bet Sanita piebilda, ka tās neesot smaržas, bet gan briesmīga smaka un tādu varot atrast vienīgi bezpajumtnieku miteklī. Dažas meitenes demonstratīvi aizspieda degunu, kad Agnesa pagāja viņām garām. Pašas - lecīgākās – Sanita un Vita pat tēloja, ka viņām palikusi nelaba dūša, piesedza muti ar delnu un izmetās laukā pa telpas durvīm. Abas sagaidīja skolotāju un paziņoja, ka atsakās iet klasē, jo: "Tur sēž tā briesmīgā Agnese, kuri tik nelabi ož!"
Starpbrīdī ņirgāšanās turpinājās ar pilnu jaudu. Kāds brēca, ka vajagot tak beidzot sākt mazgāties, tad nevajadzēs veselu pudeli ar lētu odieri gāzt sev virsū, cits – turpat gaitenī mēģināja atvērt visus logus, bet vēl daži – steidzās uz tuvējo veikalu, lai iegādātos gaisa atsvaidzinātājus. Nākamā stunda sākas ar stingru rīcību – visi palika aiz durvīm, bet Agnesi iegrūda iekšā un lika pašai kārtīgi izvēdināt teplu un pašai sevi appūst no galvas līdz kājām ar gaisa atsvaidzinātāju.
Agneses mocībām beigas padarīja klases audzinātāja, kura, uzsākot vēstures stundu, uzdeva jautājumu: "Kur te uzradušies ceriņi?" Visi sāka skaļi smieties, cits - nogāzās no krēsla. Klasesbiedri turēja vēderus aiz smiekliem. Kāds gudrinieks atbildēja, ka labāk, lai ceriņu aromāts nekā sasvīdušu un netīru padušu smaka, kas nomaskēta ar vecāsmātes odekolonu. Vēlāk, pārrunājot notikušo ar skolotāju, izrādījās, ka Agnese pati arī vainojama pie nejaukās klasesbiedru attieksmes.
