“Man vēl ir turpinājums”

“Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders,” saka pensionētā skolotāja Vija Gerharde. Tajā ir visas krāsas līdz pat bezcerīgi melnajai, taču viņa allaž ir palikusi stipra. Bezgala gudra, inteliģenta, skolotājas paraugs - tāda viņa man šķita jau tad, kad bija arī mana skolotāja. Atzīšos, ka šī saruna lika man ieraudzīt viņā vēl vairāk apbrīnojamā. - Kā iesākās jūsu darba gaitas?- Četrus gadus nostrādāju Gaujienas vidusskolā, mācīju fiziku, rasēšanu un astronomiju, kas bija mana aizraušanās jau kopš 7. klases. Vecākais dēls Viktors bija mazs, šķīros no pirmā vīra, un man bija daudz grūtību. Tad Apes vakara vidusskolā vajadzēja skolotāju, pārcēlos turp, jo varēju dzīvot līdzās māsai. Viņas dēls Aldis bija mazliet jaunāks par manu Viktoru, pieskatījām viena otras bērnu, un man tas bija ļoti izdevīgi. Vienu brīdi man iedeva mācīt fiziku krievu plūsmā, to darīju bilingvāli, jo visi Apes krievi runāja latviski.Vēlāk piedāvāja Liepnas vidusskolā būt par matemātikas skolotāju, tad nāca jauns izaicinājums — mācīt fiziku visās vidusskolas klasēs. Liepnā piedzima vidējais dēls Sandis. Vēlāk, kad bija tāda iespēja, izvēlējos tomēr mācīt matemātiku, jo uzskatīju, ka fizika ir tāda vīrišķīga joma. Mēs ģimenē visi gan esam bijuši tādi ļoti tehniski un zinoši.- Kāda bija jūsu ģimene?- Vecākiem bijām seši bērni, esmu piektā ģimenē. Man ir viena māsa un četri brāļi. Manam tēvam tolaik bija kuļmašīna un lokomotīve, savukārt mamma bija mācīta un prasmīga šuvēja, no kuras esmu mācījusies. Tēvs gribēja, lai vecākais brālis mācās Daugavpils dzelzceļnieku tehnikumā un pārņem no viņa dampi un kuļgarnitūru. Sākās kara laiks, otrs brālis iestājās komjaunatnē un viņu aizsūtīja par komsargu uz Blomi. Kad ienāca vācieši, Arāja bandas vīri Sedas priedēs viņu nošāva. Vairāk neko par viņu nezinām. Mamma aizbrauca meklēt, atveda viņa divriteni, un vietējie deva padomu, lai labāk neko neprašņā… Mūsu mājas pagalmā 1941. gadā ieradās vīri, nostādīja tēvu pie kūts durvīm un teica: tu esi izaudzinājis komunistu. Pielika ieroci pie deniņiem un grasījās nošaut. Tēvs teica: esmu dēlu audzinājis tā, lai viņš nevienam ļaunu nedara, bet, ja tā vajag, dariet vien savu darāmo. Mamma stāvēja ar mazāko brāli klēpī, viņš kliedza, un vīri teica: tas sīkais kliedz, liksim viņu mierā! Tā tēvs palika dzīvs. Visi bērni bijām gudri, piemēram, vecākais brālis jau tolaik ierīkoja elektrību Trapenes centrā, tā bija no sešiem rītā līdz pusnaktij. 1943. gada rudenī viņu paņēma leģionā. Pēc gada arī otru brāli Gunāru iesauca leģionā, viņš dienēja 15. divīzijā un karoja Vācijā. Tur arī padevās, sākumā bija gūstekņu nometnē, tad apprecējās un palika šajā valstī. Šurp viņš neatbrauca, bet biju pie viņa 2002. gadā, viņš dzīvoja ļoti turīgi. Brālis nomira 2013. gada vasarā.- Kā jūsu dzīvi ietekmēja fakts, ka divi brāļi bija leģionā?- Padomju gados čeka visu zināja. Mana māsa bija pasta priekšniece, un viņai bija jāziņo par visiem, kuri sarakstās ar ārzemēm. Ar brāli sarakstījās māsa, bet par sevi, protams, viņa neziņoja. Skolā bija tāds gadījums: 1963. gadā Prāgā bija sacelšanās, tā sauktais Prāgas pavasaris, kur čehi protestēja pret krieviem, un manas audzināmās 8. klases skolēns bija klausījies radio “Amerikas balsi” un sarakstījis lapiņas ar tekstu: lai krievi vācas uz savu Krieviju! Viņš tās izkaisīja uz ceļa un skolā, atstāja autoostā. Ātri atrada, kurš vainīgs, un direktors, būdams uzticīgs partijnieks, ziņoja čekai. Tikām pratināti, tirdīti. Ja viņi būtu zinājuši par maniem brāļiem un būtu sarakstījusies ar brāli Vācijā, nezinu, kur es toreiz nokļūtu. Skolas vadība raksturoja mani kā labu skolotāju, un beigās saņēmu rājienu uz gadu par to, ka nezinu, ka mani skolēni klausās “Amerikas balsi”.Svarīgi principi, nevis karjera.- Kā nokļuvāt Secē?- Liepnā par mācību pārzini sāka strādāt Andris Strazds, viņa sieva Ligita bija pionieru vadītāja. Vēlāk Strazdi atnāca uz Seci, kurš viņš sāka strādāt par skolas direktoru. Viņi uzaicināja mani ciemos, izvadāja pa Daugavmalu. Man tur iepatikās, un Strazds aicināja Secē strādāt par fizikas un matemātikas skolotāju un uzņemties mācību pārzines darbu. Tas arī bija mans augstākais sasniegums karjerā, jo tolaik bezpartijiski cilvēki vadošus amatus nedrīkstēja ieņemt.- Toties Tautas frontes laikā bijāt priekšgalā.- Tur metos iekšā ar visu sparu, jo tā bija mana ideja, mana pārliecība. Ja man darbs ir pa kaulam un pa prātam, atdodu tam visu. Taču esmu pārliecināta, ka saimnieciskās lietās nelīdzētu ne mana sirds, ne kauls. Es galā netiktu! (Iesmejas.) Esmu garīga darba darītāja.- Kā, būdama matemātiķe, pievērsāties vēstures pētīšanai?- Seces pamatskolā nebija vēsturnieka, un direktors Andris Lemešonoks man uzticēja mācīt vēsturi. Izaicinājumu pieņēmu. Programmā bija rakstīts, ka Latvijas vēsture jāmāca kontekstā ar sava novada un pagasta vēsturi. Ja sausi stāstīšu skolēnam, ka agrārreformas laikā deva 10 hektārus zemes jaunsaimniecības veidošanai, viņš īsti neuztvers, bet, ja pastāstu, ka secietim Jūlijam Blūmam bija savs kaļķu ceplis, tad kaut kas atmiņā paliek. Tā pamazām sāku pētīt, kas Secē noticis.- Jūs arī pēc pārslimota insulta esat saglabājusi pārsteidzoši asu prātu. Kas notika tajā 2009. gadā?- Pārdzīvoju smagu insultu. Nezināju, ka man ir augsts asinsspiediens, jo visu mūžu tas bijis zems. Kurināju apkures katlu, piecēlos, un tas notika — atsitos pret durvju stenderi. Sapratu, ka nav kaut kas kārtībā, zvanīju dēlam, bet nesapratām, ka tas ir insults. Tikai otrā dienā mani nosūtīja uz slimnīcu, tur konstatēja četru kubikcentimetru asins izplūdumu galvas jušanas un kustību centros. Mani sāka ārstēt, bet sekoja krampji, koma, paralīze… Atmodos reanimācijā, pie gultas sēdēja daktere, uzdeva jautājumus, bet es visu zināju, jo ar prātu man viss bija kārtībā. Sekoja ārstēšana, rehabilitācijas kurss, medmāsas teica: “Ak tu nabadziņš!” Biju drausmīgā situācijā, bet daktere Gavare ir malacis! Fizioterapeite Aija Vītola man iemācīja staigāt, lika vingrot, un es cītīgi visu darīju, visu iemācījos no jauna.Jānis paņēma mani pie sevis. Tuvojās Ziemassvētki, bet viesistabā nevarēja eglīti likt, jo tur biju es. Ziemassvētki nebija labākais laiks, lai tādu nevarīgu cilvēku izdzītu no mājas. Drīkstēju palikt, un eglītei vieta atradās. Pēc Ziemassvētkiem Jānis pārveda mani uz Staburaga dzīvokli un visu laiku man ļoti daudz palīdzēja. Kādu laiku mani aprūpēja Jolanta Lakša, esmu viņai ļoti pateicīga. - Jums bija trīs dēli, tagad ir tikai viens…- Tāpat man bija divi vīri, un tagad vairs nav neviena. Vecākais dēls Viktors “sadega”. Viņš bija ģeniāls, ļoti gudrs cilvēks. Beidza Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un kāds profesors izlaidumā teica, ka nav redzējis tik gudru studentu. Viktors strādāja Apē, divus gadus Aizkrauklē bija mācību pārzinis. Tad aizgāja uz Rīgu, kopā ar draugiem sāka dzert.  Viktors nebija precējies. Pēdējos gadus viņš strādāja Dzērbenes vidusskolā. 2002. gadā pēc atkārtotām lēkmēm un smagas depresijas viņš izdarīja pašnāvību. Noslīcinājās. 45 gadu vecumā viņš izlēma aiziet no dzīves…Pirms tam zaudēju Sandi… Man bija tikai “cietā” mācību pārzines alga, viena audzināju trīs dēlus, un mums neklājās viegli. Sandis mācījās tehnikumā, jo sovhozs maksāja stipendiju. Viņam neveicās angļu valoda, ko tik viņš nedarīja, lai saņemtu sekmīgu atzīmi un saglabātu stipendiju, pat skolotājai kabinetu remontēja. Viņš gribēja doties uz Kandavu un mācīties kopā ar skolasbiedru Gunti par elektriķi. Atrunāju un vēlāk to daudzkārt nožēloju. Guntis vēlāk dienēja tepat Rīgā, varbūt arī Sandis tiktu…Viņu iesauca sapieros, un viņš nokļuva Ovručā, Ukrainā. Sapieru rota pēc lielā pārbrauciena vakarā sadzina boksos mašīnas —  milzīgus pašizgāzējus. Sanda mašīna bija otrā. Kā jau tas “ģedovščinā” notika, pirmās mašīnas vadītājs to bija licis iedzīt jauniņajam. Viņš atstāja ātruma pārslēgu atpakaļgaitā. No rīta Sandis bija noliecies pie savas mašīnas pārsega, kad priekšējo iedarbināja… Vēlāk tribunālā teica, ka šādas pavēles nebija. Sandis kādu brīdi vēl bija pie dzīvības, viņš mira lazaretē…1984. gada jaungadā viņš bija atvaļinājumā, un tā bija pēdējā reize, kad redzēju dēlu dzīvu. Sandis aizgāja bojā 14. aprīlī. Togad rudenī, 9. novembrī,  viņam vajadzēja nākt mājās no armijas. 8. novembrī noplēsu sienas kalendāra lapiņu, un tur Sandis savā rokrakstā uzrakstījis: “Mamm, ar šo dienu vari sākt gaidīt mani mājās…” (Nespēj valdīt asaras. Brīdi valda klusums.)- Jānis jums ir labs dēls?- Ļoti! Man bija jau 38 gadi, kad Jānis piedzima. Sandim tad bija seši, Viktoram — 15 gadu. Otrais vīrs Gunārs dzēra, kaimiņiene teica: “Vai tev, Vija, vajag vēl trešo bērnu?” Man bija smags plaušu karsonis, bet izlēmu, ka dēlam jāpiedzimst. Nu man viņš ir tikai viens. Arī no savas ģimenes esmu palikusi viena. Taču man vēl ir turpinājums — mazbērni Linda un Toms, nesen piedzima arī mana mazmazmeitiņa Reičela. Toms ir ļoti jauks, iebrauc ciemos un interesējas par visu, ko rakstu. Linda ir brīnišķīga, viņa pret mani ļoti jauki izturas un līdz ar meitiņas piedzimšanu kļuvusi ļoti sievišķīga, mierīga. Bijām ar Jāni slimnīcā, kad Reičela piedzima, arī uz mēneša jubileju un Lindas dzimšanas dienu, mazo izauklējām. Brīnišķīga meitenīte!- 


  Vizītkarte

 Dzimusi 1933. gada 27. decembrī Trapenē, toreizējā Valkas apriņķī.

 Trapenes pamatskolā un Gaujienas vidusskolā mācījusies vienā klasē ar dzejnieku Ojāru Vācieti. Abas skolas beigusi kā teicamniece.

 1956. gadā beigusi Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļu.

 Strādājusi par skolotāju Gaujienā, Apē un Liepnā. 

 No 1976. līdz 2002. gadam Seces pamatskolā 12 gadus bija mācību pārzine, tad skolotāja.

 Grāmatas “Sece. Sēļu zeme Daugavas ielokā” (2008. gads) autore.

 Apkopojusi savas dzīves memuārus dienasgrāmatās “Tālo dienu atblāzma”, “Dzīves līkločos” un “Seces laiks”.

 Kopš 2010. gada dzīvo Staburaga pagastā un uzrakstījusi divas daļas grāmatai “Vīgantes stāsti”.

 Ģimene: dēls Jānis (44 gadi), mazbērni Linda un Toms, mazmazmeita Reičela.

Citu datumu laikraksti

  • Mālupiešiem ir daudz neatbildētu jautājumu

    Mālupes pamatskola šovasar tiek likvidēta, bet vēl ir diezgan daudz neatbildētu jautājumu. Kā pašvaldība skolēniem un bērnudārza vecuma bērniem...

  • Vērtēs skaistākās sētas

    Alūksnes novada pašvaldība šogad organizē konkursu “Sakop, rādi, lepojies!”, kurā vērtēs sakoptākos īpašumus visā novada teritorijā, tādēļ aicina...

  • Pārkāpj aģitācijas noteikumus

    Alūksnes novada pašvaldību vēlēšanas šoreiz nav pagājušas bez starpgadījumiem – fiksēta gan  aģitācijas noteikumu pārkāpšana, gan neslavas celšana...

  • Otrās mājas paliks tikai sirdī 3

    Otrās mājas paliks tikai sirdī

    Pavasaris ir laiks, kad gājputni pārnāk mājās, kad putni vij ligzdas un audzina mazos putnēnus tāliem ceļiem. Tā arī Mālupes pamatskolas saime...

  • Kā vēlējām agrāk?

    Kārtējo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā ielūkojāmies vēlēšanu norises vēsturē un jautājām trīs ilggadējiem vēlēšanu komisijas locekļiem, kā...

  • Uz vēlēšanām – pirmo reizi

    Uz vēlēšanām – pirmo reizi

    Vakar pirmo reizi uz vēlēšanu iecirkni devās jaunlaicenietis Mikus Cekulis. Izvēlēties, par kuru no Alūksnes novada pašvaldības deputātu kandidātiem...

  • Rada cepures ar koka nagu 2

    Rada cepures ar koka nagu

    Turpinās no 1.lappuses.Ja ir laba ideja, tad to var attīstīt gan lielpilsētā, gan lauku viensētā. Tā Mārkalnes pagasta mājās “Kalvītes” tēvs un dēls...

  • Jāņus ielīgos ar “Skroderdienām Silmačos”

    Jāņus ielīgos ar “Skroderdienām Silmačos”

    Alūksnē 17.jūnijā norisināsies Jāņu ielīgošanas svinības ar latviešu visu laiku visvairāk skatīto Rūdolfa Blaumaņa izrādi “Skroderdienas Silmačos”,...

  • Sporta spēles senioriem

    3.jūnijā laukumā starp Alūksnes Kultūras centru un Alūksnes mākslas skolu notiks senioru sporta spēles, kurās šogad, kā jau ierasts, piedalīsies...