Mani liktenis ir ļoti sargājis

Apē bieži var sastapt sirmu, staltu vīru, kas uz velosipēda vai kājām mēro patālo ceļu no savām mājām Vaidavas malā, “Maziņos”. Citreiz rosīgais vīrs ir zvejā vai medībās. Ja nepavaicā, nevar pateikt, ka Laimonim Karlsonam ir jau 81 gads.

Apē bieži var sastapt sirmu, staltu vīru, kas uz velosipēda vai kājām mēro patālo ceļu no savām mājām Vaidavas malā, "Maziņos". Citreiz rosīgais vīrs ir zvejā vai medībās. Ja nepavaicā, nevar pateikt, ka Laimonim Karlsonam ir jau 81 gads.
Daudz kas garajā mūžā redzēts un piedzīvots. Nereti viņš aizstaigā līdz Apes pilsētas kapiem, kur savulaik piedalījies piemiņas zīmju uzstādīšanā jaunības biedriem - brīvības cīnītājiem Vilim Sprancim, Jūlijam Felderam.
"Mūsu ģimenē kontrrevolucionāri allaž bijuši," saka Laimonis. Tēvs Augusts jau 1918.gadā, kad boļševiki trakojuši, paņemts un aizvests kā ķīlnieks uz Jekaterinburgu. Vēlāk viņš darbojies kā pulksteņu tirgotājs Alūksnē, dabūjis pat atļauju juvelierpreču tirgošanai. Viņš bijis sabiedrisks cilvēks, dibinājis Alūksnē saviesīgo biedrību.
Jaunieši bija nacionāli noskaņoti
"Tolaik visi jaunieši bija vienoti, arī turīgu vecāku bērni bija nacionāli noskaņoti, nevēlējās komunistu varu Latvijā. Daudzi piedalījās skautu un gaidu kustībā, kuru pamatlikums bija: "Katru dienu izdarīt vienu labu darbu!". Es arī biju skauts Alūksnē, darbojos 10. jūrasskautu vienībā. Varu palielīties, ka, beidzot Alūksnes skolu, kopā ar klasesbiedriem saņēmu no prezidenta Kārļa Ulmaņa balvu - grāmatu "Tev mūžam dzīvot, Latvija!". Bet tolaik bija arī smagi un grūti jāstrādā. Laukos cilvēki cēlās trijos, četros no rīta, pļāva ar rokām... Arī mana tante, kura nekad par grūtumu nežēlojās, vienmēr teica: "Paldīs Dīvam, vysa dīzgan!"," par savu jaunību stāsta Laimonis.
Tēva vājās veselības dēļ Laimonim 1941.gadā nācās pārtraukt mācības Priekuļu lauksaimniecības skolā, lai saimniekotu vectēva "Maziņos". Tad sākās karš. "Mēs, visi jaunie, jau toreiz bijām pret Latvijas okupāciju," saka Laimonis. Lai aizstāvētos, bija jāapbruņojas. "Ieročus dabūjām no Latvijas armijas daļas, kas atradās Apes muižā. Vienam no mūsējiem - Vilim Sprancim - bija pat šautene vēl no karadienesta laika. Vācu karaspēkam tuvojoties, kādā dienā Apē ieradās sarkanarmiešu automašīna. Noskaidrojās, ka viņiem uzdots pirms atkāpšanās uzspridzināt Apes vidusskolu un Abulas tiltu pār Vaidavu. V.Sprancim no slēpņa izdevās sašaut garāmbraucošo mašīnu, tā eksplodēja, jo veda sprāgstvielas paredzētajam uzdevumam," atceras L.Karlsons.
Vācu okupācijas laikā - 1943.gadā - sākās brīvprātīga pieteikšanās vācu armijā. Pieteicās tie, kuru piederīgie bija cietuši no padomju varas. Nākamā gada pavasarī notika mobilizācija vācu karaspēka latviešu leģionā. "Iesauca arī mani, bet neaizgāju - kopā ar Nadziņu Eidi un Lazdiņu Robertu sākām dzīvot nelegāli Peļļu gravās, tad Gaujienā, arī Igaunijā," stāsta sirmais vīrs.
"Paņem brīvsoli", lai nenonāktu Vācijā
"1944.gada februārī izlēmām legalizēties, tad sākās mans dienests leģionāros. Tiku iedalīts kājnieku ložmetējnieku rotā, vēlāk 19.SS divīzijas latviešu 4.artilērijas pulkā. Komandieri mums bija latvieši, tikai bruņojums - vācu. Pēc apmācībām, kas notika pie Prāgas, gatavojāmies izbraukt uz fronti. Krievu armijas pretuzbrukumu dēļ netikām sūtīti uz Opočku, bet pēc "Tukuma ķīļa" izsišanas - uz Valkas fronti, jo krievu karaspēks jau bija pie Gaujienas. Pa ceļam pienāca komanda nākamajā dienā tomēr doties uz Eksportostu, lai brauktu uz Dancigu. Negribēdami nokļūt Vācijā, četratā "paņēmām brīvsoli". Vecāķos ar vecu laivu pārbraucām pāri Daugavai un devāmies dzimtās puses virzienā. Pie Cēsīm satikos ar brāli Valteru, kas dienēja vācu gaisa spēkos, tur arī pārlaidām fronti.
Atgriežoties mājās, daudz kas bija izlaupīts. Sākās padomju laiku dzīve. Bijušos leģionārus aizsūtīja dienēt soda bataljonā, kas atradās pie Sillamē (Igaunijā). Apcietināja brāli, jo viņš bija ne tikai dienējis vācu armijā, bet arī piedalījies Ziemeru un Jāņkalniņa kaujās, bruņuvilciena apturēšanā," atceras L.Karlsons.
Kļūst par mežabrāli
"Domājot, kā dzīvot tālāk, mēģināju pieteikties par mežsargu. Toreizējā Alūksnes MRS direktors Akmentiņš piešķīra apgaitu pie Krustceļu kapiem. Brālis kļuva par mežstrādnieku. Kad pienāca iesaukums iet krievu armijā, izlēmu doties mežā pie brāļiem Felderiem Vešķu gravās. Pēc pusstundas ieradās pagastvecis ar miličiem mani arestēt, bet es jau biju prom. Bunkurā dzīvojām astoņi cilvēki - bez Felderiem vēl jaunlaicenieši Pops, Maksis Zariņš, Nikolajs Bukalders, Mīlbrets no Rīgas un viens igauņu zēns.
Dzīvojām samērā mierīgi, reizēm pastaigājām pa Igauniju, reizēm šaipusē. Reiz sabojājās radiouztvērēja lampiņa, Mīlbrets ar manu apliecību devās pēc tās uz Rīgu. Kamēr mēs ar Jūliju Felderu Karvas mežos medījām, "sarkanie" kopā ar krievu šinelī ģērbušos Mīlbretu bija bunkuru "izsituši": saņēma Jāni Felderu un igauni, bet jaunlaicenieši paspēja aizbēgt. Tos (arī pēc Mīlbreta norādījuma) vēlāk atraduši un apcietinājuši Jaunlaicenē.
Mēs ar Jūliju nolēmām pievienoties igauņu mežabrāļiem, bet ieradās tēvs kopā ar Mīlbretu un teica, lai es nešaujot, nākot ārā, jo māte esot apcietināta. Jūlijs atteicās nākt, tam atdevu savu automātu un karabīni. Pēc tam mani pratināja, kur esot palicis Jūlijs, viņi dodot godavārdu, ka ar mani nekas nenotikšot. Nestāstīju, tikai atteicu: "Vai jūs domājat, ka es savu godavārdu vērtēju zemāk kā jūs savu?" Šī atbilde pratinātāju tā sakaitināja, ka tas palika sarkans kā biete un pavēlēja mani aizvest," stāsta Laimonis.
Sešvietīgā kamerā dzīvo piecdesmit
"Vienu pašu veda uz Rīgu. Pērnavas ielā pratināt turpināja virsnieks, kas bija pieklājīgs latvietis, viņš pat pamācījis, lai nesaka neko lieku. Tad pārvietoja uz kādu Baltezera vasarnīcu, kur bija savesti saķertie mežabrāļi, arī Laimoņa cīņubiedri. Sardzes pavadībā veda uz Stabu ielu, tur sešvietīgā kamerā bija saspiesti piecdesmit cilvēki. Gaisa nebija, pat sērkociņš nedega. "Tur pavadīju 22 dienas apžilbinošā divsimtvatu spuldzes gaismā. No Centrālcietuma 1945.gada martā ešelonā izsūtīja uz Urāliem. Pēc pusotra gada uzzināju, kāds sods un par ko man piespriests: "Par dzimtenes nodevību grupveidā", 58. pants, 8 gadi. Bija jāstrādā Ņižnijtagilā, tad - Kušvā. Sešus gadus mežā zāģēju un krāvu baļķus, tos vedām ar zirgiem. Sākumā zāģējām ar somu divroku zāģi, vēlāk ar elektrisko zāģi. Mans "dzīvsvars" sākumā bija tikai 46 kilogrami! Tur bijām apmēram divi tūkstoši cilvēku. Vasarā darbos kustējām apmēram 400, pārējiem veselība bija pārāk slikta, lai spētu strādāt. Atgriežoties dzimtenē, devos uz Rūjienu pie vecākiem. Viņus no izsūtījuma paglāba apenietes Austras Kalniņas brīdinājums. Strādāju dažādos darbos, arī mežsaimniecībā," atceras Laimonis.
Dzīvo kā Šveicē
Viņš apprecējās ar rūjienieti Dzintru, medmāsu. Kopā nodzīvoti jau 50 gadi. "37 gadus nostrādāju medicīnā un uzskatu, ka ārsti patiešām ir pelnījuši lielākas algas," saka Dzintra. "Tas ir smags darbs, tādēļ arī meitu atrunāju no šīs profesijas. Viņa strādā Rencēnu mežniecībā. Arī dēls ir mežinieks, dzīvo ar ģimeni tepat, kopj arī zemi un laukus. Mazmeita strādā Lauksaimniecības ministrijā Dabas aizsardzības nodaļā, mazdēls šogad beigs Ekonomikas fakultāti," stāsta Diāna.
"Ja grib nodzīvot ilgu mūžu, tad jāievēro: ne par ko neuztraukties (tas ir svarīgi, bet grūti); regulāri paēst, kaut nedaudz; normāli atpūsties, izgulēties, nepīpēt; var mazliet iedzert, bet ar mēru; kustēties pēc iespējas vairāk svaigā gaisā; uzturēties jaunu cilvēku kompānijā. Man patīk humors, citus apcelt, bet neņemu ļaunā, ja mani izjoko.
Uzskatu, ka bērni nacionālā garā jāaudzina no mazām dienām. Ar jaunatni jāsāk. Skolā reti kurš ar to grib nodarboties. Abi ar sievu esam Daugavas vanagos. Pats darbojos Zemessardzes senioros.
"Esmu laikus iemetis sprunguli likteņa ratā," uzskata Laimonis. "Te mēs dzīvojam kā Šveicē," rādot skaisto skatu, kas paveras logā, saka viņa dzīvesbiedre.

Citu datumu laikraksti

  • Turpinās kompensāciju izmaksa

    Latvijā sākas Vācijas fonda “Atmiņa, atbildība un nākotne” kompensāciju 2. kārtas izmaksa nacionālsociālisma upuriem.Latvijā sākas Vācijas fonda...

  • Līdz brīnumam vēl jāpaciešas

    Šobrīd lielās partijas nav nominējušas savu kandidātu premjera amatam, ne arī vienojušās par jaunās koalīcijas aprisēm.Šobrīd lielās partijas nav...

  • Būs “Zaļās karotītes” produktu degustācija

    Alūksnes Jauno māmiņu skola sadarbībā ar laikrakstu “Alūksnes Ziņas” aicina visas māmiņas, kā arī citus interesentus uz tikšanos par kvalitatīva...

  • Skolā atver kafejnīcu

    Jaunannas pamatskolā Mārtiņdienu svinēja jau 8.novembrī. To oriģinālā kafejnīcas veidā organizēja 8.klases skolēni.Jaunannas pamatskolā Mārtiņdienu...

  • Dodas ķekatās

    Mārtiņdienas priekšvakarā aktīvākie Pededzes bibliotēkas lasītāji kopā ar bibliotēkas vadītāju Antoņinu Girs devās ķekatās pie vienīgā sava pagasta...

  • Noraida lūgumu ierosināt krimināllietu

    Ģenerālprokuratūra noraidījusi Alūksnes pilsētas domes lūgumu ierosināt krimināllietu pret SIA “Silmežs A” un sabiedrisko organizāciju “Mūzika...