Māriņkalna “Jaunozolos” - šovs “Lauku sēta”

Vakar televīzijas ekrānos bija redzami pirmie kadri no mūsu puses, jo sākās skatītāju iemīļotā šova “Lauku sēta” jaunā sezona. Šogad dalībniekus savā sētā uzņēmuši Valdis Pepernieks un Ilze Maķevita, kuri saimnieko Alūksnes novada Māriņkalna saimniecībā “Jaunozoli”.
“Jaunozoli” pastāv jau gandrīz 20 gadus. Sākumā saimniekoja Valda māte, bet Valdis Pepernieks strādājis Rīgā. Kad māte vairs nespējusi viena tikt galā ar saimniecību, Valdis atgriezies uz laukiem, ieguldījis visu Rīgā nopelnīto naudu lauku mājās. “Priecājos, ka esmu prom no Rīgas, atminos, ka katru nedēļas nogali braukāju uz mājām. Nespēju izturēt pilsētas dzīvi. Kā atgriezos mājās, tā viss aizsākās. Sākām audzēt gaļas liellopus, tad dārzeņus – kartupeļi, burkāni, bietes, kāposti. Tad brālis Aigars uzsāka ēdināšanas biznesu. Paši izaudzējam, paši realizējam,” stāsta saimnieks.

Liellopi un birokrātija
Valdis uzsver, ka ar lopiem lielas problēmas nav, jo viņi zina savu teritoriju un no aplokiem prom nedodas, tāpēc par dzīvnieku pazušanu nav jāuztraucas. Pirms pieciem gadiem gan pāris govis devušās “ekspedīcijā” uz kaimiņu dārzu, kur pamielojušās ar kāpostiem, bet liels tracis neesot bijis, jo kaimiņi bijuši saprotoši un Valdis zaudējumus sedzis.
“Lopus audzējam ilgāk nekā 12 gadus. Tikko Latvijā parādījās gaļas liellopi, tā arī sākām. Tas ir arī samērā vienkārši: izlaid ganībās, pieskati, lai neaizbēg, un viņi savā vaļā dzīvo. Nav kā ar piena lopiem, kad esi “piesiets” rītā un vakarā. Tiesa, ar gaļas liellopu naudu saņem tikai vienu divas reizes gadā. Pārējo gadu dzīvo, kā māki. Šie lopi vidēji izaug līdz 800 kilogramiem, savukārt buļļi var svērt vairāk nekā vienu tonnu. Pats esmu mēģinājis audzēt lielākus lopus, pats kaut un pārdot, bet pie mūsdienu birokrātijas, inspekcijām, Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām utt. sanāk, ka tā ir vēl lielāka nasta. Latvijā laikam ir tāda tendence, ka, līdzko vēlies kaut ko sākt darīt, tā klāt būs visas inspekcijas, kas tevi neatbalstīs, nepalīdzēs, bet centīsies nogremdēt,” atklāj saimnieks.
“Jaunozolos” ir vairāk nekā 50 liellopi, taču lopu audzēšana nav vienīgais darbs, kas lauku sētā jāveic.

Prot daudz ko
“Ikdienā man ir daudz dažādu nodarbošanos. Jāorganizē saimniecībā darbi. Nav noteikts režīms - kā no rīta sāc, tā attopies jau vakarā, kad jādodas pie miera. Protams, pats strādāju lauku darbus, ir reizes, kad atpūšos, bet tas viss pieder pie lietas. Arī ēdināšanas uzņēmums prasa daudz darba. Es slīpēju arī parketa grīdas, iepriekš Rīgā šajā jomā nostrādāju 10 gadus, tas joprojām ir sirdij tuvs darbs. Agrāk bija arī ļoti daudz pašvaldības objektu Alūksnē, Gulbenē, Balvos, pagastu kultūras nami, kantori, ēkas, kur savas prasmes arī pilnveidoju, atjaunojot parketa grīdas,” saka Valdis.
Saimniecībā ir arī neliels autoserviss. “Tas ir vairāk pašiem, bet ir nepieciešamais aprīkojums - pacēlāji, montējamie, metināmie, atslēgas. Lielākā problēma ir, ka nav meistaru, kuri būtu gatavi šeit strādāt. Labi meistari prasa lielu algu, ko šajos apstākļos nevari īsti nodrošināt. Reizēm pat pats sev lāgā nevari samaksāt. Vai arī ir liela daļa tādu, kas pat savu minimālo algu nespēj atpelnīt. Viņš var atnākt malku paskaldīt, papļaut zāli, bet ar to arī viss beidzas. Kam jau ir darbs, tie jau strādā, jo servisu mūsu pusē ir diezgan daudz. Riepu nomainīt prot visi, bet, ja ir kaut kas sarežģītāks, piemēram, elektronika sabojājas, tad speciālistu ir maz. “Golfiņu” var visi saremontēt, bet jauno “Audi” reti kurš,” secina V.Pepernieks. Kā zināms, lauku sētā darba daudz. Grūtākais un smagāko darbu posms esot no maija, kad sākas sēšanas darbi, līdz oktobrim, kad jāvāc raža un jāapstrādā zeme.

Visu saražoto realizē
“Jaunozolu” saimniecībā strādā Valdis, dzīvesbiedre Ilze, Ilzes tēvs un palīgi. Ilzei ir arī atsevišķa saimniecība, kurā audzē cūkas, trušus un vistas. Tāpat esot arī savs dārziņš kartupeļiem, labībai. “Viņa ir pašnodarbinātā persona, ko te izaudzē, to arī pārdod. Konservē gurķus, tomātus, ko ved uz kafejnīcu. Ir, ko ņemties. Kādam no malas varbūt šķiet, ka tev ir saimniecība, serviss, dārzeņi, lopi, kafejnīca un naudas ir čupām, bet patiesībā tā nav. Dažreiz dzīvo no rokas mutē, jo, kad nauda tiek saņemta, uzreiz kaut kur jāiegulda. Ar vienu roku ņem, ar otru dod projām,” saka saimnieks.
Valdis atzīst, ka mūsdienās ir grūti nopelnīt. “Alūksnes pusē diemžēl nav iespējas paplašināt saimniecību, jo apkārt ir daudz tādu pašu saimniecību kā man. Otrkārt, šeit ir daudz mežu, mazāk lauksaimniecības zemes. Ja vēlies iegādāties zemi, tad ir diezgan grūti, jo tagad zemes cenas ir augstas. Tas, kurš zemi pārdod, naudu grib uzreiz, tāpēc to nopērk tie, kuriem ir nauda. Bet, kamēr parastais cilvēks izdomās, kur naudu dabūt, tikmēr zeme jau būs pārdota. Zemes iegādei aizņēmumu dabūt nevar. Programma “Altum” atbalsta tehnikas vai nekustamā īpašuma iegādi, bet ne zemes,” stāsta Valdis.

Jaunatne – slinka
Saimnieks dalās pārdomās arī par mūsdienu jaunatni. “Tagad jaunatne vispār negrib strādāt. Ja es agrāk gribēju nopirkt velosipēdu, tad gāju un strādāju. Neatceros nevienu vasaru, kad nestrādāju. Atminos kilometriem garās biešu vagas, kad ravēju raudādams. Arī mēs agrāk saimniecībā ņēmām jauniešus ravēt, bet tas visu tikai sadārdzināja, jo nezāles auga ātrāk, nekā jauniešu vagas tika izravētas. Jaunieši tik sēdēja vagās ar telefoniem rokās, vienam par otru jaunāks telefona modelis. Nezinu, vai jaunajiem tagad nav motivācijas vai viņi pieraduši, ka vecāki visu nopērk. Agrāk pats visu nopelnīji. Varbūt tā ir vecāku vaina. Arī skolā to neieaudzina. Tagad bērni skolotājiem kāpj uz galvas un skolotājs pat pirkstu nevar pakustināt, jo bērniem ir tiesības. Ir zudusi disciplīna un respekts, diemžēl ir diezgan liela patvaļa bērniem,” nopūšas Valdis.

Ideja par “Lauku sētu”
Kā “Jaunozoli” kļuva par šova “Lauku sēta” saimniecību? Valdis atklāti atzīst – tā nebija viņa ideja. “Jau pagājušajā gadā Ilze pieteica mūsu saimniecību. Es noteicu: “Sūti vien, kurš tad mūs ņems?”. Toreiz mums no šova nezvanīja, bet šogad pienāca arī mūsu kārta. Līdz mirklim, kad sākās filmēšana, neticēju, ka šeit tas viss notiks. Mums bija jānodrošina vieta, kur izmitināt dalībniekus un filmēšanas grupu. Brokastis, pusdienas, vakariņas viņi gatavoja mums. To arī šovā varēs redzēt. Mēs centāmies būt bargi, jo vajadzēja pieņemt arī mērus un sodus par neizdarībām. Bet kopumā gāja jautri, nevaru teikt neko sliktu ne par dalībniekiem, ne filmēšanas grupu. Visi bija jautri un atsaucīgi. Grūtākais bija tas, ka nebija mēģinājumu - tev uzdeva jautājumu un, kā atbildēji, tā arī nofilmēja. Dalībnieki darbus izdarīja daudzmaz normāli, jo bija jārēķinās ar to, ka cilvēki ir dažādu profesiju pārstāvji un kvalitāte var būt citādāka nekā tad, ja darbus veiktu profesionāls meistars par naudu. Katrā ziņā būs, ko redzēt!” sola Valdis.

Dzīve pēc šova
Viņš secina - lai arī “Lauku sēta” bija lielisks piedzīvojums, diemžēl tam ir sava tumšā puse. “Tagad jāklausās no malas dažādi negatīvi komentāri. Varbūt tā ir skaudības, kas zina. Pēc šova sarosījušās arī visas mūsu iestādes, sākot ar Pārtikas un veterināro dienestu, darba inspekciju utt. Agrāk brauca tikai tad, kad bija jāveic apsekošana, bet tagad pie mums nedēļas laikā ciemojas trīs reizes, norādot dažādas lietas, kas iepriekš nemaz nebija aizrādītas! Skumji, jo visi grib, lai cilvēki nāk dzīvot un strādāt uz laukiem - arī mana dzīvesbiedre atnāca no Rīgas, sāka veidot saimniecību ar trušiem, vistām, cūkām - , bet viņi atnāk, sastāda aktus un domā par to, kā uzlikt sodus. Labāk laikam ir neko nedarīt, jo, līdzko sāc kaut ko darīt, tā tevi mēģina nospiest pie zemes. Tagad atbrauc ar binokli un skatās, vai visiem lopiem ganībās ir ausīs krotālijas! Nezini, smieties vai raudāt. Jācenšas to visu neņemt pie sirds, bet jāturpina kārtīgi darīt savus darbus,” saka V.Pepernieks.
— Teksts un foto: Linda Līdaka

Citu datumu laikraksti

  • Skolēnu skaits sarūk

    Skolēnu skaits sarūk

    Uzsākot jaunu mācību gadu, skolēni atkal vai pilnīgi no jauna izjūt atbildību, rītus, kad grūti piecelties, un sakārto savu ikdienu. Izglītībai un...

  • Alūksne īsumā

    Alūksnes novads ◆ 3.septembrī pulksten 9.15 autoceļa Litene – Alūksne 10.kilometrā automašīnas “Škoda” vadītājs, izvairoties no sadursmes ar stirnu,...

  • Arī pēc darba gaitām  dzīve turpinās

    Arī pēc darba gaitām dzīve turpinās

    Tāda ir kādreizējā SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacija” direktore Edīte Ločmele. Viņas pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes,...