Mārtiņdiena iezīmē rudens darbu beigas

Mārtiņdiena aizsāk ķekatu laiku un ciemos iešanu. 6.novembrī, kad šos svētkus svinēja pēc vecā kalendāra, devāmies pie Mālupes pagasta Sofikalna iedzīvotājiem.

Mārtiņdiena aizsāk ķekatu laiku un ciemos iešanu. 6.novembrī, kad šos svētkus svinēja pēc vecā kalendāra, devāmies pie Mālupes pagasta Sofikalna iedzīvotājiem.
Saulainā rudens pēcpusdienā skatījām individuālo un daudzdzīvokļu māju rindu, starp tām izceļas tautas nama ēka, zaļu lauku ainavu ar brūnu arumu ielāpiem, bet ilgi nevarējām ieraudzīt nevienu cilvēku.
Lielie darbi pabeigti, tāpēc rāms klusums un miers valda visapkārt. Pievakarē ar traktoru mājās atgriežas Jānis Naudiņš.
"Mārtiņdienai var kaut zosi vai gaili. Laikam jau viens no četriem skaistuļiem būs jāupurē. Tiesa, lielos pelēkraibos gaiļus negribas aiztikt. Šīs šķirnes vistām olas ir krietni lielākas. Bez krietna gana dējēju saime nevar iztikt. Putnus un mājlopus audzējam savam priekam un iztikai. Iespējams, ka dēls Armands nesīs zaķi vai gaili uz Mārtiņdienas tirdziņu skolā. Tā ir jauka tradīcija, kas bērniem patīk," saka J.Naudiņš.
Mālupes pamatskolas dome vakar visus aicināja pārdot un pirkt. Skolotāja Inga Logina secina, ka bērniem sevišķi garšo saldumi. Visvairāk atnesti pašu gatavoti cepumi un riekstiņi. Protams, piedāvāja arī dārzeņus un ābolus. Sevišķi labi auguši burkāni, ko bērni labprāt grauž. Šoreiz skolotāji bija tikai pircēji, bet citreiz ir piedāvājuši arī kaut ko no saviem krājumiem. "Saimnieces, Čigānietes un Kaķa maskās tērpušies jaunieši stāstīja skolēniem par Mārtiņdienas tradīcijām un vadīja rotaļas. Lielāko azartu vienmēr rada tirgošanās. Acīmredzot senās tradīcijas iegūst mūsdienīgu veidolu," secina I.Logina.
Viena no sakoptākajām sētām ir Līvānu tipa mājas "Virši" saimniecei Vijai Isakai. Viņa devusi pajumti sunim, kas nelaimīgs staigājis šurpu turpu pa lielceļu. Tagad māju sargā divi suņi, kas ir draudzīgās attiecībās ar vismaz trim kaķiem. Viņa šurp atbraukusi pēc nosūtījuma, kad absolvēja Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārijas fakultāti. "Braucot ekskursijā, biju ievērojusi skaisto dabu Alūksnes rajonā. Romantisku jūtu vadīta ierados te. Bet tagad, sevišķi vasaras rītos, mani nomāc klusums. Ja varētu, es neatskatīdamās aizietu no šejienes," atzīst Vija. Viņa vairs nejūtas, kā agrāk, kad kolhozā "Igrīve" pulsēja darbs. Klusums rada drūmu un nospiedošu noskaņu. V.Isaka domā, ka jaunās ģimenes to neizjūt, jo ir pieradušas. Viņas meita strādā Rīgā. Dēls mācās Rīgas Tehniskās universitātes otrajā kursā. Vija cerējusi, ka viņš paliks pagastā un tāpat kā tēvs brauks ar mašīnu. Tomēr Sofikalnā ir tikai četru ģimeņu bērni, kas vēl mācās pamatskolā.
Apkārtnē neredz aizaugušus laukus. Lielās platībās graudus audzē Agris Rušķis, arī citi saimnieki savu zemi apstrādā. Dainis Ertmanis apar kaimiņu tīrumus, jo savos darbi pabeigti. Bet Boriss Hozjainovs palīdz kaimiņam izvest uz lauka kūtsmēslus.
"Par zemnieku saimniecību var runāt, ja ir vismaz padsmit govis. Mums ir tikai piecas. Varbūt varētu turēt vēl vienu, bet vairāk vietas kūtī nav," pauž "Baložu" saimniece Anita Ertmane. Viņa ir Mālupes lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības grāmatvede, tāpēc zina, ka daudziem kādreizējiem piena ražotājiem nolaižas rokas. Mazie piena piegādātāji ir tikai 20 procenti, tāpēc pārstrādātājus viņi neinteresē. 1994.gadā apmēram 130 pagasta cilvēki nodeva pienu, bet tagad tikai 34. V.Isaka rēķina, ka Sofikalna piecās Līvānu māju sētās bija 17, bet nu ir piecas govis.
"Ķīvītēs" saimnieko Aija Hozjainova. Viņa atzīst, ka dzīve ar katru gadu kļūst grūtāka. "Esmu saimnieciska, tāpēc iztiekam. Bet ir arī tādas ģimenes, kur varbūt pat maizes nav. Darba nav, bet bērniem jāiet skolā," viņa spriež. Sieviete 15 gadus strādāja kolhozā "Igrīve", pēc tam saslima. Tagad lielā kolhoza vietā ir paju sabiedrība, kuras rīcībā ir lauksaimniecības tehnika. Tomēr ražošanas nekādas nav. Iedzīvotāji strādā savās saimniecībās vai mežos. A.Ertmane akcentē, ka ne tikai lietavas radīja labības zudumus. Graudaugus krietni paputināja meža cūkas un dzērves. "Šoruden pirmo reizi tik tuvu redzēju dzērves. Tās ļāva man pieiet gandrīz klāt, tāpēc paliku stāvam ar vaļēju muti. Skaisti! Bet arī izbradāja sējumus," saka mālupiete. Viņa nemūžam negribētu dzīvot galvaspilsētā, arī Mālupes centrā nepatiktu, tāpēc secina - ir apmierināta ar dzīvi Sofikalnā.
Astoņdesmit gadus vecā Marija Dukaļska Mālupē dzīvo kopš 1955.gadā, jo šeit ieprecējusies. "Vīrs jau divus gadus ir miris. Esmu 2. grupas invalīde, dzīvoju viena pati. Dzīve nav viegla, jo ar veselību ir problēmas, bet zāles ir dārgas," laikrakstam stāsta M.Dukaļska. Dēls dzīvojot netālu, bet meita - Liepājas rajonā, esot četri mazbērni. Jau piecus gadus M.Dukaļska spējot pārvietoties tikai ar palīglīdzekļa palīdzību. Darba gados strādājusi lauku brigādē, ar vīru uzcēluši māju, tāpēc šo vietu iemīļojusi. Vīrs bijis elektriķis, piedalījies pagasta elektrifikācijas darbos. "Cilvēki šeit dzīvo, katrs ierāvies savā čaulā, taču man ir labi kaimiņi un draudzenes. Reizi nedēļā atbrauc autoveikals ar pārtiku. Nekur no šejienes projām nevēlos iet, lai gan meita sauc pie sevis. Tagad gaidu svētkus, kad pie manis brauks ciemos," ar asarām acīs stāsta sieviete.

Citu datumu laikraksti