Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mazie veikali – arī kā pagasta sirds

Vairāk nekā pirms 20 gadiem gulbeniete Ina Podziņa Alūksnes novadā atvēra savu pirmo pārtikas un saimniecības preču veikalu. Piesardzīgi soli pa solim ejot, nu viņas pārziņā ir septiņi veikali: Alsviķos, Strautiņos, Jaunlaicenē, Veclaicenē, Māriņkalnā, Mārkalnē un Alūksnē, kas atvērts tikai pirms trīs nedēļām.
Veikala atvēršana Alūksnē uzņēmējai bija liels izaicinājums. Līdzšinējo rāmo pagastu veikalu ritējumu nu papildinājusi pilsētas kņada un temps.

Pilsētā – cits temps un
apjoms
“Par veikalu Alūksnes pilsētā nebiju domājusi - ideja radās pēkšņi. Sludinājumu portālā ieraudzīju, ka pārdod bijušā veikala “Tornis” telpas. Atrašanās vieta un telpu lielums likās ideāls, tāpēc izšķīros par soli iegādāties īpašumu un atvērt veikalu. Viss notika ļoti strauji: no idejas līdz veikala atvēršanai pagāja tikai divi mēneši. Manu lēmumu atbalstīja ģimene un citi darbinieki, arī iestādēs visi bija pretimnākoši. Torņa ielas apkārtnes iedzīvotājiem un arī garāmbraucējiem ir iespēja iegādāties nepieciešamo. Darba vēl ir daudz, paši vēl neesam aptvēruši pilsētas apjomus un tempus - mācāmies. Vēlamies radīt mazu veikaliņu ar patīkamu auru un noskaņu, kur cilvēki justos omulīgi un gaidīti. Esam parūpējušies, lai šeit varētu iegādāties gardus konditorejas izstrādājumus un siltu kafiju, ir arī bezmaksas interneta pieslēgums,” klāsta I.Podziņa.
Būtisku atbalstu veikala atvēršanā sniedza Latvijas Tirgotāju savienība (LaTS), kuras darbībā I.Podziņa iesaistījās 2008.gadā. “Ja nebūtu LaTS atbalsta, nebūtu spējusi tik īsā laikā atvērt veikalu. Viņi sniedza padomus un tīri praktiski palīdzēja veidot veikala izkārtojumu un salikt plauktos produktus. Strādāt kopā ir vienkāršāk. Piemēram, mazam veikalam veidot akcijas, saskaņot tās ar katru firmu un drukāt akciju avīzes ir principā neiespējami. Saskatu tikai ieguvumus, iesaistoties šajā savienībā. Viņi mums neko neuzspiež, arī papildu izmaksas tās nav,” skaidro I.Podziņa.

Pirmais veikals - Alsviķos
Pirmais ģimenes veikals Alsviķu pagastā tika atvērts 1993.gadā. Sākumā tur saimniekoja I.Podziņas mamma. “Mammai bija nostalģija pēc dzimtās vietas, tādēļ gribējās veikalu atvērt tieši Alsviķos. Lai gan no mammas dzimtajām mājām “Gargabalos” Alsviķu pagastā bija palikuši tikai pamati, tika privatizētas Alsviķu centra darbnīcas, kur tad arī atvērām savu pirmo veikalu. Pēc kāda laika atvērām otru veikalu – Māriņkalnā. Esmu apguvusi tirdzniecības ekonomikas specialitāti, un tirdzniecība ir mana sirdslieta. Saimniekot tikai divos veikalos nav viegli, tādēļ pirms trīs gadiem izlēmu iegādāties uzņēmumu SIA “Rijupe”, kuras tīklā bija pieci veikali. Tas bija loģisks un likumsakarīgs lēmums, jo diemžēl diviem veikaliem pasūtīt produktus ir daudz grūtāk nekā plašākam veikalu tīklam. Tiesa, veikalniekam tagad saimniekot ir vieglāk, jo preces piegādātāji ved paši, lielākoties arī uz lauku veikaliem. Kādreiz tā nebija - atveda līdz veikalam, kurš tuvāk šosejai, un tālāk preces paši vedām uz otru veikalu,” atminas I.Podziņa.
Tomēr ne viss, laikam ejot, mainās uz pozitīvo pusi. Piemēram, lauku veikalos sortimentu nomainījušas tikai lētās preces. “Ja kādreiz pirka gan dārgu, gan lētu preci, tad šobrīd interese ir tikai par lēto preci. Kas var atļauties dārgo, brauc uz lielveikaliem. Diemžēl kūkas un bulciņas lauku veikalos parādās arvien retāk,” atzīst I.Podziņa. Tieši skarbās ekonomiskās situācijas dēļ I.Podziņai šogad nācās slēgt vienu savu veikalu – Ziemeros. Viņa atzīst, ka tas nebija viegls lēmums un arī tagad vēl nedaudz jūtas vainīga, ka atņēmusi vietējiem vienīgo iepirkšanās vietu. “Ir žēl, bet visam ir savas robežas. Jāīrē telpas, jāalgo divas pārdevējas, bet apgrozījums mazs, tādēļ sevi neatpelnīja,” skaidro I.Podziņa.
Pārdevējas - kā psiholoģes
Līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos mainījušies arī pircēji. “Cilvēki kādreiz bija vienkāršāki – gan pircēji, gan pārdevēji. Tagad cilvēkos, īpaši laukos dzīvojošajos, ir ļoti daudz rūgtuma un neapmierinātības. Pārdevēju darbs nav viegls, un bieži vien viņas ir kā psiholoģes – uzklausa, atbalsta un saņem arī nepelnītu dusmu lavīnu. Cilvēki uz veikalu nāk izrunāties, taču ne vienmēr sarunas ir priecīgas, gadās, ka tevi nolamā ne par ko. Pārdevējas lauku veikalos pilda arī sociālo funkciju. Ja tante katru dienu ir nākusi uz veikalu un viendien neatnāk, satraucas un sūta cilvēkus pārbaudīt, vai viss kārtībā. Ir bijis tā, ka nav kārtībā un cilvēks devies mūžībā. Tas ir darbs ar cilvēkiem. Pārdevēju darbs nav viegls, bet tanī pašā laikā ir viens no vismazāk atalgotajiem. Gribētos pārdevējām maksāt vairāk, viņas būtu to pelnījušas, bet apgrozījums diemžēl man to neļauj darīt. Novērtēju pārdevējas, kuras pie manis strādā ļoti ilgi. Cilvēks ir pats svarīgākais! Telpas var nopirkt, izremontēt, atrast jaunas, bet cilvēks ir lielākā vērtība. Diemžēl, jo lielāks kļūst uzņēmums un vairāk darbinieku strādā, jo mazāk ir laika parunāties ar katru darbinieku un saprast, kas viņu nomāc, sniegt palīdzību,” teic I.Podziņa.
Diemžēl jaunus darbiniekus atrast nav viegli. Vēl grūtāk – uzticamus. “No malas skatoties šķiet, ka lielākā problēma ir pircēju zādzības, bet diemžēl mana pieredze liecina par ko citu – zog pašas pārdevējas. Esmu saskārusies ar negodīgām pārdevējām, un, lai to pierādītu, ir jātērē daudz enerģijas, piemēram, jāveic inventūra. Ko zog nabaga pircējs lauku veikalā? Maizes klaipu... Tiesa,  lauku veikalos ir grūti kaut ko nozagt. Veikali ir mazi, un pārdevēja redz visu. Pircējs nemaz nespēj nozagt, jo uz veikalu nāk ik dienu, jūtas piederīgs un arī pārdevēja pazīstama. Ir arī noķerti bērni, kuri zog saldumus, taču apjomi ir mazi,” saka I.Podziņa.

Nepārdomāti likumi
Lai novērstu iespējamās zādzības un nepilngadīgo vēlmi iegādāties alkoholiskos dzērienus, pirms trīs gadiem valsī tika noteikta norma, ka katrā veikalā jābūt videonovērošanai. “Dažos veikalos jau bija kamera, bet nu bijām spiesti tās ieviest visos veikalos. Ko var kamerā redzēt 29 kvadrātmetrus lielā veikalā? Pircējs un pārdevēja ir tuvāk, nekā kamera spēj uzfilmēt. Likumu vēlāk atcēla, bet savos veikalos kameras atstāju tāpat. Likuma ideja bija novērst alkohola zādzības un atpazīt nepilngadīgus jauniešus. Vēlāk secināja, ka neko kamerās nevar redzēt – tikai kustības un stāvu, bet ne noteikt vecumu. Pieņem likumus, tad atceļ – tas rada neērtības. Likums stājās spēkā konkrētā datumā, visi ķēra, grāba šīs kameras, līdz ar to nebija pieejamas, kameru uzstādītāji bija pārslogoti. Arī pāriešana no latiem uz eiro bija nepārdomāta. Visam bija jānotiek vienā naktī, tas bija nakts darbs, tādēļ tika pieļautas arī kļūdas. Turpmāko pusgadu cenas bija jānorāda abās valūtās, mazajos veikalos tas tika darīts, rakstot ar roku. Tas bija dubults darbs, līdz ar to mazāk laika atlika citiem darbiem,” pārdomās par valstī notiekošo dalās uzņēmēja.

Darbs 24 stundas diennaktī
Viņa atzīst - būt veikalu īpašniecei jeb vadītājai nozīmē strādāt ik dienu, neskaitot brīvdienas un svētku dienas. “Protams, par darbu domāju visu laiku. Kad zvana telefons, zinu – ir kādas problēmas. Tomēr tās problēmas, kas man ir jārisina, ir ļoti vienkāršas, piemēram, kāda pārdevēja saslimusi, problēmas ar tehniku. Lai gan pati esmu no Gulbenes, nevienu brīdi man nav bijusi doma veikalu atvērt Gulbenes novadā. Man ļoti patīk, ka Alūksne ir mana darba vieta, bet Gulbene – mājas,” saka veikalu īpašniece. Viņa neslēpj, ka darbs tirdzniecībā nav viegls, taču ir pārliecināta, ka nekur nav viegli. “Mani tuvinieki ir strādājuši ārzemēs, kur arī nav viegli. Arī ārzemēs cilvēki strādā ilgas stundas gluži kā es un manas pārdevējas. Jāiegulda daudz darba jebkur, vien ārzemēs var nopelnīt labāk. Man pašai nekad nav bijusi doma braukt prom un strādāt citur, lai gan skaidrs – labu pensiju, tādu kā ārzemēs, šeit nenopelnīsim. Katram dzīvē ir sava izvēle, un šīs izvēles tinas kopā kā kamols. Nevar pārrakstīt no jauna visu, kas ir bijis,” saka I.Podziņa.

Laukos nav Rīga
Tomēr par pastāvošo valsts iekārtu un valdību I.Podziņa daudz nesūkstās. “Nodokļi ir visur, tāpēc jāstrādā un jāpielāgojas. Vienīgais, kas mani satrauc un rada izbrīnu - valdība netic, ka cilvēki spēj izdzīvot tikai ar minimālo algu! Ir cilvēki, kuri nesaņem pat to. Un neviens neiet pie šiem cilvēkiem un nejautā, no kā viņš dzīvo. Tas ir pats trakākais! Un tā pat nav vienaldzība - viņi dara, ko var, bet naudas jau visam nepietiek. Dzīvei Rīgā un laukos ir liela atšķirība. Rīdzinieki domā, ka mēs dzīvojam ekskluzīvos apstākļos – svaigā gaisā, ekoloģiski varam audzēt dārzeņus un mums pat būtu pašiem jāpiemaksā par iespēju šeit dzīvot. Tikai par elektrību mēs maksājam tikpat, lai gan tā var pazust jebkurā brīdī, kad uzpūš vējš, arī par interneta pakalpojumiem maksājām tāpat, arī ceļu nodokli, lai gan ceļi laukos ir sliktāki,” prāto I.Podziņa. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Pārdomas par Alūksnes slimnīcas nākotni

    Vēlos dalīties savās emocijās, pārdzīvojumos un domās ar kādu, kam tas liks aizdomāties. Nemaz nezinu, kam šis raksts ir adresēts - alūksniešiem,...

  • Atkal mata galā

    Atkal mata galā  2

    Diemžēl atkal mata galā karājas mūsu Alūksnes slimnīcas nākotne. Jaunā veselības ministre Anda Čakša (ZZS) iecerējusi reformēt 14 Latvijas reģionu...

  • „Lainvai” - 10 gadi

    „Lainvai” - 10 gadi

    Gaujienas tautas namā 28.oktobrī pulksten 18.00 izskanēs senioru vokālā ansambļa „Lainva” 10 gadu jubilejas koncerts “Dziesmas caur gadalaikiem”....