Es vakar gāju skrieties ar domām, sapņiem, ticību un cerībām...
Es vakar gāju skrieties ar domām, sapņiem, ticību un cerībām...
Šinī dīvainajā skrējienā es biju zaudētāja, jo nesasniedzu finišu. Paliku pusceļā.
Sacensības ir beigušās, bet joprojām skrienu un meklēju finiša līniju, meklējot atbildi, kas liedz to saskatīt. Varbūt tā ir mana tuvredzība vai tālredzība? Varbūt tas, ka neesmu atvērusi acis pietiekami plati, pamanot to, ko jau sen vajadzēja pamanīt...
Kāpēc dzīvē koša ir tikai starta līnija, bet bieži vien pietrūkst finiša lentes krāšņuma?
Varbūt tā domāt liek mūsu cilvēcīgais nespēks. Mūsu ikdienas pagurums, kas līdzinās nospēlētai beisbola bumbai. Varbūt tā ir bijusi tikai mana naivā cerība, ka viss, kas notiek, vienmēr notiek uz labu, ka ir šis gaišais spēks, kas cilvēku paņem uz rokām un nes tad, kad otrajam ir visgrūtāk, smiltīs atstājot vienas pēdas...
Bet varbūt finišu liedz ieraudzīt padošanās vājums, - lai jau tie citi. Mūsu - nespēju un nevaru, mūsu - negribu, kas satin nešķetināmā kamolā.
Es vakar gāju skrieties ar domām, sapņiem, ticību un cerībām...
Paliku pusceļā. Citi aizskrēja garām. "Pagaidiet!" es saucu. Neviens nedzirdēja. Bet varbūt negribēja dzirdēt.
Kas izvērtē, ko gribam, ko negribam dzirdēt? Kas nosaka manu finiša taisni? Mans spēks vai vājums? Mana padošanās vai atteikšanās?
Es vakar ...
Neuzvarēju. Tik maz pietrūka līdz mērķim. Pietrūka spēka. Tagad katru nakti es riekšavām grābju neizsapņotos sapņus un metu nopakaļ cerībām, liekot noticēt sev, ka spēks mīt arī trauslajā.
Tā ir tāda savdabīga sevis mierināšana, kam ne vienmēr noticu, un apbrīnoju drosmīgos - uzvarētājus, lai gan arī ārēja drosme var būt mānīga. Tā var līdzināties veiksmīgi gatavotai maskai, zem kuras neviens tevi nepazīst un nevar spriest par iekšējām izjūtām. Tikai acu skatiens, tas gan mēdz būt nodevīgs. Lai cik ļoti cilvēki cenšas,viņiem neizdodas tajā rast mirdzumu, ja sirdī - pelēka dūmaka. Viņi atgaiņā šo dūmaku, bet vēl vairāk sapinas tanī kā izturīgā zirnekļa tīmeklī. Lai atbrīvotos no tikai šķietami trauslajām važām, ir vajadzīgs liels, garīgs spēks. Varbūt tas piemīt tiem, kas saka: spējot būt līdzīgi vētrai, kas savā ceļā iznīcina visu, kam nerūp, vai rīt uzplauks zieds un no zemes ārā sprauksies jauns cerību asns. Varbūt spēks mājo tauriņa un putna spārna vēzienā, jo tajā vairāk nekā citur apvienots plašums, drosme un izturība.
Šobrīd nezinu, kas vēlos būt - vētra ar postošu spēku vai spārna vēziens. Nezinu, vai vēlos raudzīties saulrietā vai pirmās rīta blāzmas atspulgā. To gan zinu - jaunām sacensībām man spēka nepietiks.
