Mēģinu būt otrs Bahs

Ar savdabīgo mākslinieku Grantēnu iepazinos neklātienē pirms pāris gadiem, kad Alūksnes autoostā bija izstādītas viņa gleznas.

Ar savdabīgo mākslinieku Grantēnu (Hārdiju Gruduli) iepazinos neklātienē pirms pāris gadiem, kad Alūksnes autoostā bija izstādītas viņa gleznas.
Tās mani uzrunāja, jo stāstīja par cilvēku dzīvi un mūsu tautas likteni. Tur es ieraudzīju pamestu māju, kādu Latvijā ir daudz, bet kura vienlaikus simbolizē māju, kuru cilvēks ceļ sevī, savā sirdī, dvēselē. Aizmirsdams Ticību, Cerību, Mīlestību, cilvēks top iztukšots, ar salauztu garu, gluži tāpat kā šī māja.
"Katoļu dievnams slapjdraņķī" - reizē ir arī paša cilvēka tiekšanās pēc Dieva klātesamības grūtā brīdī, jo reti kad cilvēks pēc Viņa tiecas, kad šķietami ir sasniedzis kalngalus.
"Bālās rozes"cilvēka atmiņas par dzīvi, māju, savas esības apzināšanos, par to, ka nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Viss gaist, izbalē, un pāri paliek tikai atmiņas kā viegli smaržojošas rozes. Visbeidzot - Helēnas iela krustojumā. Arī mēs stāvam dzīves krustcelēs. Reizēm ir grūti izšķirties, pa kuru ceļu dzīvē iet, lai nonāktu pie mērķa. Tur es redzēju arī kapliču, kur laika tecējums apstājas un sākas viss no gala.
Līdzīga sastapšanās notika tā paša gada nogalē, mākslinieka rīkotajā labdarības akcijā. Arī šoreiz gleznas lika par daudz ko pārdomāt. Par drosmi pastāvēt pašam par sevi ar stingru mugurkaulu. Pastāvēt un cildināt savu senču mantojumu, savu tēvu zemīti. Daudzas no gleznām mākslinieks atdāvinājis pansionātam "Alūksne".
Ar pašu mākslinieku aprunāties iznāca tikai tagad, kad liepas jau pumpuro, vasara iegājusi pilnbriedā.
Mēs runājam par dzīvi un mākslu, par to, kā tā spēj pacelt spārnos un reizēm nežēlīgi nospiest cilvēku uz ceļiem. Mākslinieks ir nedaudz noguris, jo ziemā pārciestais plaušu karsonis ir izsmēlis enerģiju, bet biežais lietus nav pats labākais iedvesmas avots.
Šā gada sākumā rīkota izstāde Liepājā, kur "vēju pilsēta" iepazīstināta ar Malienas pusi. Vai turienes skatītājiem no redzētā sirdī kas palika, māksliniekam grūti spriest. Taču pašam ir gandarījums par veikumu. Divus mēnešus esot pavadījis Rucavā.
Šajā periodā maz gleznojis, jo sieva bijusi ciemos pie meitas Itālijā un viņš šo laiku veltījis pārējiem bērniem. "Man ir trīs zēni un trīs meitenes. Es mēģinu būt otrs Bahs - viņam bija desmit."
Kā sauc bērnus?
Hardijs, Edmunds, Luis. Meitenēm tie ir latviskāki - Līva, Eva, Aiva.
Kas ir jūsu sieva?
Ar Ritu kopā dzīvojam jau divdesmit gadus Viņa ir laba māte saviem bērniem, bet ne sieva māksliniekam. Taču es tur neko nevaru mainīt.
Kādas attiecības bērniem ir ar mākslu?
Divi dēli mācās Liepājas mākslas vidusskolā. Viens Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiālē.
Vai dzīvojat pilsētā?
Nē, tur dēliem īrējam tikai dzīvokli. Ģimenes māja, kura pieder sievai, ir Rucavā.
Kur top skaistie darbi?
Daļa - Alūksnē, kalēja Laimoņa Bāliņa darbnīcā. Taču galvenokārt - manās mājās Tūjā. "Līviņus" nopirku 1999.gadā.
- Vai bērni jūs apciemo?
Vasarās atbrauc. Viņiem šī puse nav sveša, jo divi dēli beidza Alūksnes vidusskolu, bet meitenes gadu mācījās Strautiņos.
Kāda ir kultūras dzīve Kurzemē, salīdzinot ar Malienas novadu?
Tur dzīve ir steidzīgāka, arī kultūras dzīve intensīvāka, taču cilvēki - atturīgāki. Šeit visi ir sirsnīgāki un piezemētāki. Vairāk atliek laika pārdomām.
Kā idejas atnāk pie mākslinieka?
Kustībā. Saulei lecot, es parasti skrienu piecus kilometrus garu maršrutu. Gulēt eju agri, kopā ar vakara pasaku bērniem. Televizoru vispār neskatos. Vienīgā saskarsme ar ārpasauli ir radio. Daudz lasu grāmatas. Īpaši ar tām aizraujos, kad mani moka depresija.
Kas izraisa depresiju?
Cilvēki, kuri apsola un nenopērk gleznu. Arī tie, kuri nenovērtē darbu, kurā esi ieguldījis sirds asinis, bet -par kuru vēlāk jādzird nepelnīti pārmetumi.
Jūsu gleznās ir dziļas domas.
Bez tām jau nevar. Citādi iznāks tikai krāsu triepiens. Kāpēc slavenas ir van Goga gleznas? Tāpēc, ka tur viss ir īsts. Pat trūkums un bads nav notušēts.
Vai jūs dzīvē esat nonācis līdz tādam stāvoklim?
Jā. Sanāca, ka septiņas dienas pārtiku tikai no ūdens. Taču tas nāca tikai par labu. Pirms tam es samērā daudz lietoju alkoholu, pēc tam trīspadsmit gadus pat alu nedzēru. Sāku mācīties. Kļuvu par mākslinieku. Domāju, ka dzīve man uzlika sava veida pārbaudījumu, citādi no manis nekas labs nebūtu iznācis.
Jūsu gleznās ir neierasti spilgti toņi.
Jādzīvo līdzi laikam. Ja es pieklusinātu toņus, tad manas gleznas derētu tikai guļamistabā. Kā jau Lauvas zīmē dzimušais, pēc dabas esmu nemierīgs, tāpēc īpaši patīk sarkanā krāsa. Ar baudu skatos jebkurā ugunī. Tā attīra, ienes domās skaidrību. Jaunībā aizgāju strādāt par kurinātāju tikai tāpēc, ka bez ierobežojumiem varēju lūkoties uguns liesmās.
Vai uguns arī skumjās palīdz?
Tā varētu teikt. Skumjas patiesībā ir augšanas process. Tikai caur tām top jauna glezna.
Esmu redzējusi arī jūsu veidotos darbus no koka.
Tagad pārsvarā mīlestība uz koku parādās tikai paša gatavotajos gleznu rāmjos. Parasti tas ir darbietilpīgs process, jo strādāju tikai ar nazi. Ja dzelzs nebūtu tik dārga, es arī to savos darbos labprāt izmantotu.
Kāpēc skulptūras noklātas ar zeltu vai sudrabu un neredz dabīgo kokšķiedru?
Tas ir protests pret šo gadsimtu un tā negācijām. Mēs nežēlīgi izcērtam mežus, zvēriem apgriežam astes, ausis. Visa pasaule kļuvusi falša.
- Kurā gadsimtā jūs pats gribētu būt?
Vēl pirms Kristus dzimšanas.
Vai gleznas pērk? Arī mākslinieks nevar dzīvot tikai iedvesmas.
Reti, bet pircēji ir. Lielāko daļu nopērk ārzemju tūristi. Amerikā man ir viens mecenāts, kurš palīdz man kā māksliniekam un reizē arī kā daudzbērnu ģimenei.
Ko jūs vēl gribētu pateikt?
Ka cilvēki sirdī joprojām ir vergi , arī pielīdēji. Par to es pārliecinājos Liepājā, kur mākslas centrā bija Eināra Repšes un slavenās mākslinieces Aijas Zariņas gleznu izstāde. Simtiem apmeklētāju atsauksmju grāmatā slavināja Repši, bet mākslinieci pamācīja, kā jāglezno. Man vēl tagad par to ir kauns, ka cilvēki varas kalpa priekšā tā var nodot patiesās vērtības.
Mākslinieks apklust un domīgi raugās tālumā. Sejā iegūluši sāpīgi vaibsti. Atmiņā ataust viņa no koka darinātā sieviete, kura simbolizēja kultūru. Izmisusi viņa stāvēja augšup paceltām rokām kā eņģelis, lūgdamās pēc gaismas.
Kamēr esam katrs savās pārdomās, atspīd saule. Tāpēc cerīgi saku, ka gara gaisma vēl plūdīs pāri Malienas novadam un visai Latvijai un neļaus nogrimt kultūrai tumsā. Tā sevī sūks dzīvības sulu un smaržos pēc liepziedu medus.

Citu datumu laikraksti