Mēles zobentiņi

Reiz es redzēju kādu tēvu ejam pa ielu ar savu mazo meitiņu. Tētis liels, tumšās drēbēs, brangu pulksteni uz rokas. Meitenīte maigi rozā kleitā un visu pasaules cerību pilnu skatienu. “Tu saproti, kā tu mani apkaunoji?” teica tēvs, bargi trīcinādams savu balsi, aiz kuras slēpās vēl mazāks puika par pašu meitenīti.


Tā mums tie ievainotie lepnumi sāp, un mums šķiet, ka mēs esam lieli, cienīgi, vērti sapratnes un visam jānotiek pēc mūsu prāta. Nu atzīsim, ka tā ir. Es atzīstu!
Bērniem nereti tiek uzkliegts, lai viņi aizver savas mutītes, jo pieaugušie runā. Un par ko tādu tad viņi runā? Vai iegūst dzīvei ko svarīgu vai vienkārši uztrin mēles asumu, lai turpinātu dzelt?
Mēs ar vārdiem mēdzam sāpināt cits citu. Gribot vai negribot - tāda tā dzīve. Kā reiz kāda rakstniece teica: “Ja gribi nevienu nesāpināt, tad nogulies uz grīdas un neelpo.” Taisnība jau viņai ir, bet, sāpinot mazus bērnus, mēs kļūstam kā orkāns, kas izposta viņus.
Nu, mēdz bērni pateikt kaut ko šausmīgu, un nav zināms, kādēļ. Man arī tad ir gribējies to bērnu ķert aiz rokas un teikt: “Klau, es esmu pieaugušais, kā tu tā vari ar mani runāt?” Bet bērnam aiz tā visa slēpjas kas vairāk. Vai varbūt nekas neslēpjas, jo viņš jau nemāk kā pieaugušie – valdīt mēli. Un viņš jau nemāk kā pieaugušie - smaidīt sejā, bet aprunāt aiz muguras.
Mēs kušinām tos bērnus un it kā mācām pieaugušo dzīvei, kurā atklātība nez kāpēc tiek uztverta kā kāda apkaunojoša īpašība: “Pie galda neko neprasi, paēdīsim mājās. Klusē, kad es runāju! Še, ņem pulti, skaties ekrānā un netraucē mani!” Reizēm bērni ir kaitinoši, es tam varu tikai piekrist, bet vai viņus kaitinošus nepadara arī mūsu nevēlēšanās viņus uztvert par cilvēkiem? Kāds vīrs reiz teica, ka ar bērniem jārunā kā ar pieaugušajiem. Nav jāpaaugstina savs balss tonis uz mīlīgu pīkstēšanu, kura ir gaužām nedabiska un pašus pieaugušos drīzāk padara par muļķiem. Nez kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņi palīdz bērnam saglabāt viņa bērnību, tā uķinoties, bet tajā pašā laikā dara daudz ko citu, kas viņam nozog bērnību. It kā bērns nesaprastu un viņam būtu vienas dienas atmiņa. Viņš neaizmirsīs lielā tēva drebošo lepnumu kliedzam uz viņu - kaut kur tas bērnā paliek un velkas līdzi visu dzīvi.
Es ceru, ka, izlasot manas pārdomas, vecāki šodien bērnam nevis ieslēgs kādu “multeni”, bet nolasīs pasaku. Nevis tikai palīdzēs izpildīt mājasdarbus, bet pajautās par skolas gaitām. Ne tikai iedos paēst, bet ļaus piedalīties ēst gatavošanā, pat ja tas nozīmē, ka virtuve vēlāk būs pamatīgi jāuzkopj.
Jūsu mājās ir otrs cilvēks, nevis tikai mazs rūķītis, kurš ne redz, ne dzird, ne īsti arī jūt.

Citu datumu laikraksti

  • Alūksne īsumā

    Alūksne Kultūras ministrijas konkursā par valsts finansējuma piešķiršanu nacionālā muzeja krājuma uzturēšanai un izmantošanai pašvaldību projektu...

  • Ziedojumi atceļo uz Alūksni

    Akciju sabiedrību “Latvenergo”, “Sadales tīkls” un “Latvijas elektriskie tīkli” darbinieki jau trešo gadu vāc ziedojumus, kuri paredzēti tieši...

  • Var mainīt vēlēšanu iecirkni

    Centrālā vēlēšanu komisija vēlētājiem ir izsūtījusi vēstules ar informāciju, kura iecirkņa sarakstā iekļauts un kur atrodas katra vēlētāja iecirknis....

  • Sagaidīt sirdīs mieru

    Marta otrajā pusē Alūksnes Sv. Bonifācija Romas katoļu baznīcā ieradās jauns priesteris Andrejs Trapučka. Pirms tam viņš kalpoja Ogrē, bet nu ir...

  • Maksāt dārgāk vai slimot?

    Latvijā jau modušās un manītas pirmās ērces, novērojuši dabas pētnieki. Izbadējušās un alkās vairoties tās meklē upurus un mielojas ar to asinīm....

  • Afiša

    22.martā 18.00 Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas sporta zālē - koncerts “Alūksnes pilsētas sākumskolai - 20”. 22.martā 19.00 Māriņkalna...

  • Nāc, topi par zaķi!

    Alūksnes Bērnu un jauniešu centrs piedāvā pavasara iespēju jauniešiem būt radošiem un darboties pašiem, veidojot savu ikdienu un svētkus tādus, kā...

  • Horoskopi

    Horoskopi 22. – 28. marts Auns Neparedzēti, taču patīkami pārsteigumi. Radīsies jaunas sajūtas. Vēlme pēc sabiedrisku pasākumu apmeklējuma....