“Mežinieku” meža stāsts

Šis stāsts sākās astoņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados, tajā laikā, kad Latvija bija Krievijas impērijas sastāvā, kurā darbojošās personas bija vietējie “Ezerkalnu” māju vīri – mežsargs Otto Dzenis, mežsarga palīgs Aleksandrs Bērziņš un Aleksandra dēls Jānis. Viņi visi bija radinieki. Viņi visi ar savu raženo darbu, pienākuma apziņu sava darba augļus atstāja nākamajām paaudzēm, ko mēs sajūtam un redzam arvien.
Pajūgs lēnām virzījās kalnā, zirgs reizēm pagrieza galvu atpakaļ, lai sadzirdētu ilgi gaidīto teicienu: stāvi! Bet nekā. Jā, ceļš Kanaviņu kalnā bija grūti izbraucams, īpaši jau pavasaros un rudeņos, kad biežāk lija un nebija saules. Šad un tad jau tika atvestas vairākas grants kravas, bet tas līdzēja neilgam laikam. Kad pienāca ziema, tika lietotas ragavas un kamanas – pēc vajadzības, bet, lai atzīmētu ceļa vietu, abās tā malās tika sasprausti rokas resnuma koki. Tas dziļajās ziemās un varenajās kupenās ļoti palīdzēja, tāpat kā līdzpaņemtā platā koka lāpsta. Pēc dažām minūtēm pajūgs bija pašā augstākajā vietā, zirgs un kučieris atviegloti uzelpoja, jo ceļš tagad virzījās lejup. Tad bija ass ceļa pagrieziens pa kreisi un lejā tiltiņš pāri upītei, uz kura draiski noklaudzēja zirga pakavi, notīrot no kājām dubļus. Un tad kreisajā pusē iepretim Kanaviņu ezeram parādījās māju puduris ar nosaukumu “Ezerkalni”. Viena māja bija būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem, otra bija guļbūves koka māja. Abas būves vienu no otras atdalīja garš šķūnis.
Viens no šī stāsta varoņiem bija dzimis 1882.gadā ar latvisku uzvārdu – Bērziņš Aleksandrs, Jura dēls. Tolaik Aleksandram bija divdesmit gadu, un kopā ar māsas vīru Otto Dzeni viņš strādāja pie baroniem Fītinghofiem. Otto bija mežsargs, bet Aleksandrs - viņa palīgs. Viņu nolīgtajos pienākumos audzēt jaunus kokus, kopt mežus, uzturēt kokaudzētavas, kā arī uzraudzīt un rūpēties par fazānu fermu. Viena kokaudzētava skujeņiem bijusi blakus viņu mājai, bet otra - pie Fītinghofu jaunās pils aiz lielā dīķa – tur bija ozolu un citu lapu koku neliela audzētava.
Tolaik platība no Kanaviņu ezera līdz Siseņu ezeram bija bez meža, pauguraina, tikai vietām grāvju un upītes krastos auga nelieli krūmi. Lai šo teritoriju varētu apmežot, Otto un Aleksandrs vispirms saveda kārtībā ceļus, uzbūvēja arī tiltiņus. Un tad koku stādāmo teritoriju uzara. Ar rokām stādīja egles, priedes, bet, tā kā stādāmā materiāla pietrūka, izsēja sēklas. Visu šo darbu veica pavasarī, kad ziedēja egles. Barons Fītinghofs abiem meža speciālistiem par labu darbu uzdāvināja divus zemesgabalus māju celtniecībai. Bet naudas trūkuma dēļ vienu nācās pārdot. Un tā kalna pakājē ceļa malā virzienā uz Kanaviņu kalnu Alūksnes nomalē uzcēla māju.
Pēc astoņiem gadiem Aleksandrs Bērziņš apprecējās, un 1910.gadā viņa sievai piedzima zēns, kuram deva vārdu Jānis. Tad nāca nemieru un kara gadi, kurus viņiem izdevās pārciest.
Pienāca 1920.gads. Bija jūlijs, Aleksandrs brauca uz Alūksni. Ticis visaugstākajā Kanaviņu kalna vietā, viņš apturēja zirgu. Abās ceļa pusēs viļņojās plaši rudzu lauki, apņemdami viņu ar patīkamu siltumu un smaržu. Kad Aleksandrs iebrauca Alūksnē, tauta gavilēja – miestiņam bija piešķirtas pilsētas tiesības. Tajā dienā viņš “Ezerkalnos” ieradās ar lielu virteni skaistu un garšīgu baranku.
Rudens pusē pie “Ezerkalnu” mājām piebrauca daži pajūgi ar gariem, gludi mizotiem stabiem. Vīri skaidroja, ka sarakšot tos zemē, likšot klāt stieples un būšot telefons. Tā ļaudīm bija sveša un nesaprotama lieta, par to viņi bija tikai dzirdējuši. Atbraukušie vīri teica, ka pildot rūpnieka Roberta Šlosa rīkojumu. Viņi izvēlējās taisnāko un tuvāko virzienu uz Alūksni, izmērīja vienādus attālumus, tur iesprauda kociņus, izraka bedres. Stabiem izurba ligzdas, pēc tam metāla āķus ieskrūvēja, izmantojot pakulas. Beidzot uz augšējā āķa uzlika baltus izolatorus. Kad stabi bija ierakti zemē, vīri kāpa augšā un uzlika stieples.
Pirms Ziemassvētkiem Roberts Šloss zvanīja Otto Dzenim: “Paskaties, lūdzu, vai tev ir kādi zvēriņi mežā?” Pēc tāda lūguma Otto devies pie Aleksandra dēla Jāņa un teicis: “Jānīt, esi tik labs, paslēpo pa mežu un kalniņiem un pameklē tur kādu zaķīti vai lapsu.” Jānis, desmitgadīgs zēns būdams, ar prieku metis pie malas iesāktos darbus un uz slēpēm devies izlūkos, jo Šlosa kungs taču brauks medībās. Nav jau bijis tik vienkārši - egles vietām bijušas garākas par Jāni un zvēri vareni slēpušies, īpaši jau zaķi. Jau tolaik Jānim ir bijusi pieredze, viņš pratis lasīt zvēru pēdas un varējis pateikt, kad un kāds zvērs gājis. Un tā zēnam nācies ziemā iet izlūkos desmit un vairākas reizes. Jānis kļuva vecāks un garāks, tāpat kā viņa stādītās egles un priedes. 1931.gadā viņu iesauca dienestam armijā. Arī viņš pabija karā, karagūstekņu nometnē. 1935.gadā Jānis apprecējās. Viņš tolaik dzīvoja Rīgā, strādāja par krāsotāju, šoferi.
Gāja gadi, ģimenē jau bija divi bērni – meitene un zēns. Viņi atgriezās uz dzīvi Alūksnē. Bija pēckara laiks, un visur bija vajadzīgas darbarokas. Viņi strādāja uzņēmumā “Spars” pie koku apstrādes, kā arī Latgales ielas kalnā – galdniecībā. Brīvā laika viņam bija maz. Vēlākos gados viņš šad un tad mēdza slēpot pa tēva stādīto mežu - no “Ezerkalniem” līdz Siseņu ezeram, reizēm cauri parkam līdz Tempļa kalnam. Vasarās viņš mēdza pabraukāt ar divriteni, viņš to sauca par “Renneri”, tam nebija bremžu, jo bija domāts sacensībām slēgtās telpās. Bija jāuzmanās, bet tāpat bija interesanti un tika savs prieks.
Jāņa tēvs nodzīvoja skaistu un raženu mūžu un aizgāja no šīs pasaules astoņdemit piecu gadu vecumā. Vēl tagad mazdēls Arnis ar ģimeni dzīvo vectēva Aleksandra celtajā mājā Kanaviņu ielā.
Ik uz soļa mēs Alūksnē redzam Otto un Aleksandra stādītos kokus. Kad pūš dienvidaustrumu vējš, tas atnes svaigu gaisu no Kanaviņu kalna tīrumiem un veselīgu meža smaržu no “Mežinieku” meža.

Gunārs Ozoliņš
(2017.gada decembris)

Citu datumu laikraksti

  • No sirds uz sirdi

    No sirds uz sirdi

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē ,,Pienenīte” noslēgusies labo darbu nedēļa ,,No sirds uz sirdi…”. Katras grupiņas bērni, bērnu vecāki,...

  • Aicina radīt novada iedvesmas stāstus Latvijas simtgadei

    Sagaidot Latvijas simtgades gadu, Alūksnes novada pašvaldība izsludinājusi novadpētniecības konkursu “Šodiena jau rīt būs vēsture”.Par konkursa tēmu...

  • Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Piepilda sapni par skaistu virtuvi

    Biedrība “Apes attīstības atbalsta klubs” realizējusi vēl vienu ilgi lolotu sapni par skaistu un labiekārtotu virtuvi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...

  • Arī palīdzētājiem ir jāpalīdz

    Arī palīdzētājiem ir jāpalīdz

    Dzīvojam pasaulē, kur sabiedrības vajadzības ātri un dinamiski mainās. Tomēr ir lietas, kas paliek svarīgas vienmēr. Visos laikos ir un būs...