Mīlestība aiz restēm

Ik gadu ieslodzījuma vietās Latvijā salaulājas aptuveni 180 pāru, liecina statistika. Vēl vairāk ir tādu, kuri jau apprecējušies un apciemo savu otru pusīti cietumā. Visiem pāriem nākas tikt galā ar nopietniem izaicinājumiem, jo ilūzijas un mīti šādās attiecībās parasti ir lielāki nekā savienībās brīvībā, min psiholoģe Inese Kapustjanska.

Par sevi rada izpušķotu tēlu
Tas nav nekas neparasts vai nosodāms, ka ieslodzītie meklē attiecības, jo katrs ilgojas pēc savas otras pusītes. Jautājums, kādi motīvi un metodes tiek izmantotas, lai piesaistītu otra uzmanību, turpina I.Kapustjanska, kura, darbojoties ar ieslodzītajiem, praksē saskārusies ar dažādiem attiecību veidošanas modeļiem.
«Šo cilvēku motīvi iepazīties mēdz būt dažādi. Kāds, izejot no cietuma, meklē sev nodrošinātu dzīvi. Cits raksta sievietēm tikai tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi. Protams, nenoliedzu, ka starp ieslodzītajiem ir arī tādi, kas ar sevi vairāk vai mazāk tikuši skaidrībā un ir gatavi nopietnām attiecībām,» raksturo psiholoģe, būdama pārliecināta, ka iespēju piecelties pelnījis katrs un arī pakrist var gadīties ikvienam. Taču viņa norāda uz kādu būtisku problēmu attiecību veidošanas procesā. Proti – atklātības līmeni, kas cietuma vidē ir salīdzinoši zems. «Arī ārpusē pastāv ļoti daudz mītu, bet tendence mānīties un radīt par sevi izpušķotu tēlu starp ieslodzītajiem ir izteiktāka. Reti kurš spēj atzīst savu vainu, kāpēc nonācis cietumā. Parasti tiek piesaukts likteņa pirksts, sakritība vai iedomas, ka viņu kāds speciāli iegāzis. No otras puses – vai sieviete, kas ieslodzītajam atbild, vispār to vēlas uzzināt un vaicā? Domāju, ka ne,» spriež I.Kapustjanska.

Nejūt un neinteresējas
par sevi
Latvijā lielākoties tās ir sievietes, kas atbild uz ieslodzīto iniciatīvu veidot attiecības. Zīmējot cietumnieka potenciālās līgavas portretu, viņa novērojusi, ka biežāk uz to «parakstās» sievietes, kas, piemēram, iesaistījušās dažādās sektās un reliģiskās grupās. «Viņām piemīt zināms «autsaiderisms», kas liek atšķirties no veselīgā vidusmēra. Dažādu iemeslu dēļ šīs sievietes «krīt laukā» no klases vai grupas. Viņas arī ilgojas pēc īpašām, «vau!» attiecībām, un cietumnieks savā ziņā ir īpašs. Piemēram, viņš ir gatavs tevī ļoti uzmanīgi klausīties un sarunāties, jo ir izsalcis pēc saskarsmes,» raksturo I.Kapustjanska.
Uzņemties emocionālas rūpes par ieslodzīto un līdz ar to iesaistīties ar viņu attiecībās mēdz arī tās sievietes, kas bērnībā pašas piedzīvojušas disharmonisku un traumatisku saskarsmi ģimenē. Jau kopš mazām dienām viņas pieradušas nest dažādas emocionālas nastas, bijušas spiestas ātri nobriest un uzņemties rūpes par citiem. Šīs sievietes neinteresējas par sevi, savām izjūtām, jo nav pieradušas to apzināties. «Rūpējoties viņas braukā pie saviem vīriešiem no viena cietuma uz otru, sagaida viņus mājās, atkal pavada, ja viņus notiesā. Tas var vilkties gadiem ilgi, bet līdz brīdim, kad notiesātā persona nobriest. Piemēram, viņš ieslodzījumā pabeidzis vidusskolu, viņam parādījušās dažādas intereses. Iznākot laukā, šis cilvēks vairs nezog, atrod darbu. Viņš izkāpis no tā apļa, un tas parasti nozīmē arī šo attiecību izbeigšanos,» stāsta I.Kapustjanska.

Pieradis, ka cietums
organizē dzīvi
Pirms stāties attiecībās, psiholoģe mudina katru rūpīgi pārdomāt, ko viņš sagaida no otra cilvēka un ko ir gatavs pats viņam dot. «Sieviete bieži uzķeras uz kādas vienas īpašības, kas viņai vīrietī ļoti patīk. Piemēram, viņš ir saimniecisks. Taču svarīgi redzēt visu kopainu. Tāpat būtiski saprast, kā ar šo cilvēku es jūtos sākotnēji. Ja izjūtu trauksmi, nemieru, saspringumu, nebrīvi, to nevajadzētu norakstīt uz pirmā randiņa uztraukumu. Lai gan – ja esmu šādā vidē uzaugusi, tas ir viss, ko pazīstu, un pēc tā arī tiekšos. Nejūtu, ka otrs cilvēks mani sasprindzina, jo neesmu iemācījusies un nešķietu sev svarīga, lai sevi sajustu,» tēlo I.Kapustjanska.
Viņa arī vērš uzmanību, ka dzīve, iznākot brīvībā, varētu neveidoties tik gludi, kā cerēts. Jo ilgāk cilvēks pavadījis laiku aiz restēm, jo grūtāk viņam būs adaptēties ārpusē. «Viņš ir pieradis, ka cietums organizē dzīvi. Nav jādomā, ko ēdīs brokastīs, kā samaksās par dzīvokli un kur atradīs darbu. Daži ieslodzītie vispār uzskata, ka viņiem nav jāstrādā. Līdz ar to viņi nepratīs uzņemties atbildību,» brīdina speciāliste, vēlreiz atgādinot, ka tikai, uzmanīgi saliekot kopā visus plusus un mīnusus, apzinoties sevi un savas vajadzības, var izveidot pamatu veselīgām attiecībām. ◆


Atsaucas tās, kuras vīlušās iepriekšējās attiecībās
Ināra Makārova, ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve
◆ Latvijas ieslodzījuma vietās pagājušajā gadā noslēgtas 183 laulības. Arī šogad skaits varētu būt aptuveni tāds pats. Runājot par komunikācijas veidu, ieslodzītie ar nākamajām sievām galvenokārt sazinās, rakstot vēstules. Internets cietumā nav atļauts (ja nu vienīgi kāds to dara nelegāli, izmantojot internetu mobilajā tālrunī). Ieslodzītie savas līgavas parasti nolūko iepazīšanās sludinājumos. Kādam adresi iedod kameras biedri. Attiecības oficiāli noformē arī tie, kas draudzējušies, vēl brīvībā esot. Precīzas statistikas mums nav, taču gadās, ka saprecas arī ieslodzītās no sieviešu cietuma ar ieslodzītajiem no vīriešu cietuma. Ieslodzītie tiešām prot rakstīt skaistas vēstules, kurās pauž virkni komplimentu. Novērojumi liecina, ka visbiežāk viņiem atsaucas ap 45 – 55 gadu vecas sievietes, kas vīlušās iepriekšējās attiecībās. Tad, saņemot vēstuli, kurā viņai veltīti glaimojoši vārdi, sieviete tiem notic un ir gatava precēties. Daudzos gadījumos ieslodzītie stāsta, ka cietumā viņi atrodas dzērumā izraisītas avārijas dēļ, kurā bijuši cilvēku upuri. 


Dzīve tur un te atšķiras
Daiga (33), apprecējusies cietumā
◆ Andri pazinu jau no skolas laikiem. Viņš ir dažus gadus par mani jaunāks, tāpēc bērnībā nekādi lielie draugi nebijām – viņš vairāk spēlējās ar maniem jaunākajiem brāļiem un māsām. Taču pirms kādiem pieciem gadiem pēkšņi pamanīju Andri portālā “draugiem.lv”. Pārsteidza, kā viņš bija izmainījies. Stalts, bieziem tumšiem matiem, vīrišķīgs. Tas piesaistīja manu uzmanību. Tajā laikā manā dzīvē bija smags posms, un Andris prata mani uzrunāt. Sākām sarakstīties. Biju dzirdējusi, ka viņš «sēž», tāpēc man tas nebija nekāds pārsteigums. Īpaši neuztraucos arī par sodāmību. Pastāv dažādas versijas, kāpēc tā notika. Turklāt ticu, ka ikviens ir pelnījis otru iespēju.
Saraksti turpinājām vairākus mēnešus. Tad sāku apciemot Andri. Tā kā ar īsajām tikšanās reizēm, kurās reizi trijos mēnešos, sarunājoties pa telefonu caur stiklu, vairs nepietika, nolēmām apprecēties. «Klikšķis» bija noticis – ko tur stiept garumā! Draugi un radi mani gan brīdināja, ka tas var nebeigties labi, bet neņēmu viņus galvā.
Kļūstot par Andra sievu, ieguvu arī tiesības reizi četros mēnešos fiziski satikt savu vīru. Runāt aci pret aci, pieskarties, apskaut. Tas bija ļoti mīļi. Laulības notika cietumā, klātesot vedējiem un mūsu vecākiem. Tā bija skaista un romantiska diena. Varēju kopā ar vīru pavadīt veselas 48 stundas. Tādā romantiskā noskaņā pagāja turpmākie gadi, līdz Andri atbrīvoja. Gaidīt nebija viegli, bet visu atsvēra šīs īpašās tikšanās reizes, vēstules un sarunas.
Iznākot laukā, kādu laiku bija liela eiforija. Taču tad sākās reālā dzīve, un tā ļoti atšķīrās no iedomātā. Šķita, ka Andri kāds ir samainījis, un var arī saprast. Ieslodzījumā viņš bija pavadījis deviņus gadus. Varētu teikt –
visu savu jaunību, ko nu vajadzēja atgūt, bet te – priekšā ģimene. No iepriekšējā attiecībām man ir divi bērni. Andris viņus pieņēma, un arī meitai un dēlam viņš iepatikās. Taču uzņemties atbildību par mums vīrs vēl neprot. Nevedas arī ar darbiem. Andrim ir tikai deviņu klašu izglītība, un atrast darbu, zinot, ka viņš ir «sēdējis», ir ļoti grūti. Viens viņam bija, bet ātri vien Andris to pazaudēja. Tā ģimenē esmu vienīgā pelnītāja, un tas ļoti nospiež.
Citādi attiecības mums ir diezgan labas – esmu apmierināta! Pēc rakstura Andris var būt gan spītīgs un ietiepīgs: «Es teicu, un tā būs!», gan mīļš un izpalīdzīgs. Man arī ļoti svarīgi, ka viņš nav vardarbīgs. Tas būtu iemesls, lai pārtrauktu attiecības. Tāpat tas, ja viņš atkal «iesēstos». Esmu viņam to skaidri pateikusi – ja tā notiks, ar to mūsu laulība arī beigsies! Andris to respektē. 

Citu datumu laikraksti

  • Lielākā līdaka – 5,900 kilogrami

    Lielākā līdaka – 5,900 kilogrami

    Spiningošanas sacensības “Alūksnes rudens “Plēsējs”” Alūksnes ezerā beidzās ar alūksnieša Jura Baltā un rīdzinieka ‍Artūra Veispāla komandas uzvaru,...

  • Horoskopi

    25. - 31.oktobrisAuns ◆ Brīvdienās darīšanas ar sievietēm var radīt neparedzamas spriedzes situācijas. Mājās radīsies vēlme pēc neparastām pārmaiņām...

  • Izdziedāt prieku

    Izdziedāt prieku

    Rīt Pededzes tautas namā pulksten 19.00 norisināsies koncerts “Dziesma vieno, 15 gadi folkloras kopai “Labā oma””. Pasākumā uzstāsies gan paši...

  • Savdabīga izstāde

    Savdabīga izstāde  3

    Otrdien Alūksnes muzejā tika atklāta ļoti interesanta izstāde “Tas viss ir par cilvēkiem”, kurā divas nedēļas būs skatāmi un klausāmi pašu alūksniešu...

  • Ātri un vienkārši

    Ātri un vienkārši

    Būs nepieciešami vārīti kartupeļi, vārītas olas, žāvēta gaļa (var arī nelikt gaļu), zaļie zirnīši, svaigs gurķis, marinēts gurķis, puravs, majonēze....

  • Pededzes muzejs svin apaļu jubileju

    Pededzes muzejs svin apaļu jubileju  1

    Varētu šķist, ka Pededzes muzejs klusi jo klusi darbojas pierobežā un tajā viss norit lēnām, taču tā nebūt nav. Muzeja vadītāja Inese Volšteine...

  • No mums smeļas iedvesmu

    No mums smeļas iedvesmu

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis” septembrī viesojās pedagogi no septiņām valstīm, lai “Comenius” projekta gaitā apmainītos ar...

  • Ābolu pīnītes

    Ābolu pīnītes

    Būs nepieciešami āboli, kārtainā mīkla, cukurs un kanēlis. Āboliem izņem serdes, tad tos sagriež šķēlītēs. Šķēlīti liek uz kārtainās mīklas...

  • Jau gatavojas  nākamajai sezonai

    Jau gatavojas nākamajai sezonai

    Motokluba “Ape” sportisti, beidzoties sezonai, sanāca kopā, lai izvērtētu sezonu un lemtu par dalību sacensībās nākamgad. Kluba vadītājs Mairis...